Var pavisam droši apgalvot, ka valsts finansētā medicīnas sistēma vispār pastāv tikai tāpēc, ka ir māsas, māsu palīgi un citi mediķi, kas desmit gadus ir strādājuši tādā darba režīmā, ko par normālu un cilvēka tiesībām atbilstošu neuzskatītu nevienas citas nozares darbinieks. Pagarinātais normālais darba laiks ļāva izmantot mediķus darbam vairākās slodzēs un veidoja situāciju, kas ļāva neuztraukties par to, kas strādās šo mediķu vietā, ja kādu dienu viņu nebūs. Par to, kāpēc protesta akcijās piedalās māsas, sarunā ar Neatkarīgo stāsta Latvijas Māsu asociācijas viceprezidente, Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas galvenā māsa Ilze Ortveina.
- Kādas ir sajūtas un pārdomas pirms ceturtdienas protesta akcijas pie Saeimas?
- Ja mums no augstiem plauktiem saka, ka mēs esam bezdibeņa malā, tad mēs, māsas, esam bezdibenī un vēl dziļāk, un mums nav vīzijas, ka mēs kādu dienu izkļūsim no šī bezdibeņa, ja tagad viens no šiem atveseļošanās posmiem, kas ir algu paaugstināšana, tiks pārtraukta. Divi algu paaugstinājumi, kas notika, radīja uzticību šai, jāsaka, sarežģītajai sistēmai un mainīja darbinieku pozīciju: jā, labi, tagad mēs pagaidīsim, un par promiešanu pašlaik nedomāsim. Darbinieki beidzot sāka aizdomāties, ka varētu samazināt arī darba slodzi, jo juta, ka medicīnas sistēma sāk par viņiem domāt. Un tajā brīdī, kad tev pasaka: nē, nebūs, zūd ticība ne tikai šai veselības aprūpes sistēmai, bet valstij un valsts varai kā tādai. Tu sāc saskatīt problēmas visur, tu redzi, cik bezspēcīgi ir cilvēki, cik liela nevienlīdzība un nabadzība valda. Mūsu slimnīcā to mēs redzam katru dienu, jo mūsu pacientu vidējais vecums ir 70 gadi un vairāk, tie ir cilvēki no laukiem, cilvēki, kuri dzīvo ar pensiju zem 300 eiro. Patiesā aina ir dramatiska, un mums patiešām ir pamats uztraukties par Latvijas kā neatkarīgas valsts turpmāko eksistenci.
- Sarunās par papildu naudu medicīnai izskan viedoklis, ka ir jāpārskata finansējuma izlietojums pašā veselības aprūpē?
- Mans personiskais viedoklis ir tāds: tā kā ir pārskatītas slimnīcas, nav nevienas citas iestādes Latvijā, mēs visu laiku strādājam kā zem lupas. Mums ir jāatskaitās par katru centu, ko izlietojam pacientu aprūpē, par katru iepirkumu, tas viss tiek apkopots un pētīts Veselības ministrijā. Mums nav papildu resursu, ko pārdalīt. Ja runājam par sistēmu kā tādu, protams, ir nepieciešamas reformas, bet nevis lai iegūtu papildu naudu, bet lai veidotu labāku veselības aprūpi. Minēšu piemēru. Vislabākais pacientam būtu multidisciplināra komanda, kas sniegtu vispirms primāro veselības aprūpi, kas pacientam ir vistuvākā, jo slimnīca ir galējais un dārgākais variants. Mums vajadzētu darīt visu, lai pacients nenonāktu slimnīcā. Taču te mēs atkal nonākam pie jautājuma par cilvēkresursiem - vai mums būs, kas strādā, un atgriežamies desmit gadus senā pagātnē, kad mediķi - vienīgā nozare Latvijā - strādāja pagarināto normālo darba laiku. Ja pajautāsiet cilvēkiem uz ielas, ko viņi ar to saprot, domāju, sabiedrība to nevarēs atbildēt. Mēs strādājam virs vienas darba slodzes - 160 stundas mēnesī, vēl pusi vai veselu slodzi, un par šo «virsdarbu» maksā to pašu, ko par parastu darba laiku. Tā mēs strādājām desmit gadus, pateicoties tam, ka piekritām glābt valsti no krīzes. Un, mums šādi strādājot, valstij nebija vajadzības pieprasīt un vispār domāt par jauniem speciālistiem medicīnā.
- Un domāja, ka tā būs mūžīgi…
- Jā, un tagad, kad ir pagājuši desmit gadi, mums nav veselības aprūpē ienākusi jaunā māsu paaudze. Viņu vienkārši nav. Visas māsas, kuras strādā Latvijā valsts finansētajā veselības aprūpē, tas ir, aptuveni pieci tūkstoši māsu, un no viņām 90 procenti ir vecumā virs 50 gadiem. Tas ir tas, par ko mēs ļoti skaļi mēģinām runāt. Ja tagad mēs zaudējam pēdējo cerību uz algu palielinājumu - secīgu, gadu no gada, kā bija solīts, tad jaunie speciālisti nenāks strādāt medicīnā. Jo jaunie cilvēki saprot, ka viņiem, lai nopelnītu normālu atalgojumu, vajadzēs strādāt vairākas slodzes, un viņi to nav un nebūs gatavi darīt. Mēs to darām, jo mēs esam vēl vecā kaluma cilvēki, auguši citā sistēmā. Rezultātā mēs nonākam atkal pie algu jautājuma, jo mums jāpanāk, lai māsu profesijas atalgojums būtu konkurētspējīgs, lai profesija būtu pieprasīta un cilvēki ar prieku to studētu. Nav runa par to, kādu algu es vēlētos. Mums jārunā par adekvātu atalgojumu, ņemot vērā profesijas uzdevumus, pienākumus, atbildību un izglītību.
- Kāda pašlaik ir māsas alga?
- Māsām zemākā mēnešalga ir 700 eiro uz papīra. Uz rokas tie ir 500 eiro. Ja es kādam jautāšu, vai māsa un viņas ģimene var izdzīvot par šādu algu - nē. Paskaidrošu, kā šī sistēma strādā. Esam vienojušies Veselības ministrijā, kādam ir jābūt zemākajam atalgojumam veselības aprūpē, par kuru zemāka alga nedrīkst būt. Ir sešas kategorijas - ārsts, māsas, māsas palīgs un citi. Ārsta alga tiek salīdzināta ar vidējo algu tautsaimniecībā reiz divi, jo ārsta darbs prasa lielu atbildību, un tas ir augstāks nekā citās nozarēs strādājošajiem. Esam vienojušies, ka ārstam līdz 2023. gadam ir jāsasniedz divas tautsaimniecībā esošās vidējās algas, māsai no šīs algas attiecīgi zemākajai mēnešalgai jābūt 60 procenti, bet māsas palīgam - 40 procenti. Un tā ir zemākā likme! Augstākā likme tad attiecīgi var būt lielāka, un to nosaka pieejamais finansējums veselības aprūpē, veselības iestādēs. Kā veidojas darba samaksa? Pamatalga ir šī zemākā alga, un tālāk uz augšu tiek būvēti bonusi, ja tā tos var nosaukt, tā ir piemaksa par darba stāžu, par darbu naktī, vēl var būt piemaksas atkarībā no medicīnas iestādes specifikas vai nodaļas specializācijas, piemēram, intensīvās terapijas nodaļa. Ja esi strādājis vairāk nekā slodzi, tu saņem vairāk, bet - ko nozīmē strādāt vairāk par slodzi? Tas nozīmē strādāt bez brīvdienām. Vai ar četrām brīvdienām mēnesī… Tas, ka parāda televīzijā, ka viens ārsts saņem 39 000 eiro mēnesī, protams, šokē, bet neviens neanalizē, kā un kādā jomā viņš to algu nopelna, nevienam nav aizliegts strādāt privātā sfērā. Šī situācija ir jāanalizē, jāataino reālā situācija, un, ja rodas šaubas par kādu gadījumu, tas ir jāizvērtē. Māsām diemžēl šādu iespēju - strādāt šādās ļoti augstu atalgotās jomās kā atsevišķiem ārstiem - nav.
Arī pārmetumi par neiejūtību lielākoties saistīti ar komunikācijas problēmām, un es vēlos teikt, ka šīs problēmas rodas no pārslodzes. Māsām līdzīgi kā ikvienam cilvēkam ir tādas pašas problēmas, jāņem vērā māsu skaits, kas ir pārāk mazs uz pacientu skaitu. Mēs sēžam pie tik sasistas siles no visām pusēm, ka tā ir nevis sile, bet caurduris. Un no tā cieš visa sabiedrība.
- Vai un kā varētu aizklauvēties līdz politiķu ausīm un panākt, lai novērtē māsu darbu un atbilstoši finansē veselības aprūpi?
- Es nezinu, kā vēl un ar kādiem skaitļiem ir jāpierāda, ka situācija ir kritiska. Ja netic mums, Latvijas mediķiem, tad starptautiskās organizācijas, Eiropas Komisija ir pierādījušas ar skaitļiem, kāda ir situācija Latvijā. Valsts kontrole uzsvēra ziņojumā, kāda ir situācija ar cilvēkresursiem medicīnā. Neaprakstāma situācija ar māsām! Bet mums pasaka: tas ir kompromisa budžets! Nevar būt droša valsts ar slimu tautu. Kāda izglītības kvalitāte var būt, ja cilvēki ir slimi?
- Kāpēc nav nekādu noteikumu, cik pacientu vienai māsai jāaprūpē, lai nezustu kvalitāte?
- Pasaulē ir izstrādāti kvalitātes indikatori, cik pacientu drīkst būt uz vienu māsu, lai sniegtā aprūpe būtu kvalitatīva. Šos starptautiskos standartus ievieš Bērnu slimnīca, kā arī intensīvās terapijas nodaļas, tomēr mums Latvijā šādu obligātu noteikumu nav. Anglijā ir seši pacienti uz vienu māsu. Mēs esam aicinājuši valdību šādas vadlīnijas apstiprināt, jo tad mēs redzēsim patieso ainu, kāda ir Latvijas medicīnā. Pašlaik esošais māsu skaits izdara visu - var vai nevar, bet izdara. Pēc mūsu aprēķiniem, mūsu slimnīcā trūkst
40 māsu. Mūsu darba apstākļi vairs nav droši.
- Tagad mēs runājam, ka teorētiski trūkst māsu, bet, ja skaidri noteiktu atbilstoši vadlīnijām māsu skaitu labai aprūpei, vai neiestātos šoks, cik patiesībā mums trūkst māsu?
- Tas būtu apvērsums, un mēs tajā brīdī varētu pārvilkt lielu treknu sarkanu svītru pāri vārdiem «aprūpe Latvijā».