"Dzintars" zaudē tiesisko aizsardzību
Latvijas tēlam būtiskajam kosmētikas ražotājam Dzintars nāksies pazemināt savu rīcībspēju no tiesiskās aizsardzības statusa uz maksātnespējas statusu.
Uzņēmumu tiesiskā aizsardzība un maksātnespēja visbiežāk izrādās soļi uz uzņēmuma bankrotu un likvidēšanu, lai gan likums ļauj šos statusus izmantot arī par barjerām ceļā uz izputēšanu. Ir gadījumi, kad uzņēmumu maksātspēju un pilno rīcībspēju tik tiešām ir izdevies atjaunot, bet tie tomēr ir izņēmuma gadījumi. Daudz biežāk šo statusu ieviešana tikai attālina uzņēmumu darbības apturēšanu un mantas izpārdošanu, ja manta vispār vēl ir.
Uzņēmumu tiesiskā aizsardzība dos uzņēmumam tiesības atlikt savu parādu nomaksu apmaiņā pret juridiski noformētiem solījumiem mainīt savu darbošanos tā, lai pārskatāmā nākotnē tomēr sāktu parādus atmaksāt. Tādā gadījumā uzņēmumu īpašniekiem un viņu ieceltajiem vadītājiem nākas dalīt savu varu uzņēmumā ar tiesiskās aizsardzības administratoru, kas tiek rekrutēts no maksātnespējas administratoru kopuma. Ja administratoram izdodas saskaņot uzņēmuma atveseļošanas plānus ar lielāko daļu no kreditoriem, tad tiesa šos plānus apstiprina un administrators seko, lai tie tiktu pildīti. Ja tie netiek pildīti, tad administratoram tiesā jāpieprasa uzņēmuma maksātnespēja, kā to arī izdarīja Dzintara tiesiskās aizsardzības administrators Mareks Diks. Tagad Latvijā līdz ar uzņēmumu statusa maiņu ieviesta arī administratoru nomaiņa, jo manīti gadījumi, kad tiesiskās aizsardzības un maksātnespējas procesi tikuši izmantoti uzņēmumu mantas nobēdzināšanai no kreditoriem. Ja tiesiskās aizsardzības administrators rēķinās, ka viņa darba rezultātus pārbaudīs maksātnespējas administrators, tad ļaunprātību iespējām būtu jāsamazinās.
Konkrētajā gadījumā Rīgas pilsētas Pārdaugavas tiesa apmierināja M. Dika pieteikumu par Dzintara maksātnespēju, atcēla tam tiesiskās aizsardzības statusu, ierosināja maksātnespējas lietu un noteica tās izskatīšanu 12. novembrī.
Dzintara tiesiskās aizsardzības procesa lieta tiesas uzraudzībā atradās jau kopš 2016. gada 17. oktobra. Praktiski precīzi triju gadu laikā izrādījās, ka 2016. gada solījumus izpildīt neizdodas. Dzintara maksātnespējas pieteikumu M. Diks tiesai iesniedza šā gada 21. oktobrī. Administratora rīcība nozīmēja, ka beigusies Dzintara kreditoru pacietība jeb ticība, ka atliek paciesties tikai vēl mazliet, lai sāktu atgūt naudu no uzņēmuma. Dzintara pēdējā versija, ko publiskoja uzņēmuma valdes locekle Dagnija Maike, bija par naudas iegūšanu no uzņēmuma ražošanas korpusu pārdošanas. Kaut kas tāds jau tika solīts 2016. gadā, un M. Diks Neatkarīgai apstiprināja, ka īpašumu izpārdošana visu šo laiku ir notikusi un palīdzējusi kreditorus mierināt ne tikai ar vārdiem, bet arī ar daļēju parādu nomaksāšanu. Tomēr tā neapstādināja parādu summas pieaugumu. Ak, vai - parādu summa ir pieaugusi no 4,5 miljoniem eiro 2017. gada janvārī, kad tiesa pabeidza skatīt tiesiskās aizsardzības procesa lietu un pilnvaroja M. Diku pieskatīt šo procesu, līdz vismaz 11,5 miljoniem eiro. Valsts ieņēmumu dienests atļāvās precizēt, ka tam nesamaksāto naudas summu Dzintars kopš 2017. gada janvāra ir gandrīz divkāršojis no 3,5 līdz 6,8 miljoniem eiro. Galvenokārt auguši sociālās apdrošināšanas iemaksu parādi, kas nozīmē, ka uzņēmuma darbinieki nevar saņemt valstī it kā ieviestās garantijas bezdarba, slimību un pensiju nodrošinājumā. Jautājums, vai sociālo iemaksu ierobežojumus sev noteicis arī uzņēmuma īpašnieks Iļja Gerčikovs.
Vēl viens Dzintara kreditors ir valstij piederošā Attīstības finanšu institūcija Altum, kas Dzintaram aizdoto summu atklāt nevēlas.
Valsts mīkstsirdība pret I. Gerčikovam piederošo uzņēmumu liek apšaubīt I. Gerčikova nemitīgo publisko žēlošanos, ka «tā sistēma, kura pie mums nosaka attieksmi pret biznesu, ir slima. Valdība, teiksim nesmuku vārdu, čakarē biznesu» (Neatkarīgā, 2018. gada 22. oktobrī). Tikpat labi viņam var piekrist tādā nozīmē, ka tik tiešām slima ir sistēma, kas ļauj I. Gerčikovam u.c. daudzu gadu garumā palikt parādā gan valstij, gan saviem darbiniekiem, gan citiem uzņēmējiem, nevēršot pret viņu ne reālu parādu piedziņu, ne kādas citas sankcijas. Lai gan jau citētajā intervijā I. Gerčikovs teicis arī tā, ka «bizness dodas prom» no Latvijas, viņa paša piemērs to neapstiprina. Viņš šeit nupat reģistrējis SIA Dzintars Beauty, kurā iecēlis sevi par vienīgo valdes locekli. Pēc D. Maikes teiktā, Dzintara zīmols, preču zīmes un visi patenti kā nemateriālais īpašums piederot nevis pašam Dzintaram, bet I. Gerčikovam. M. Diks to papildināja, ka I. Gerčikovs esot šo nemateriālo īpašumu pats no sevis un pats priekš sevis atpircis ap 2014. gadu. Dzintara maksātnespējas administratora pienākums būs pārbaudīt, vai tas noticis par adekvātu cenu un darījums nav kreditoru krāpšanas veids.
Dzintars Beauty reģistrēts juridiskajā adresē Rīgā, Baznīcas ielā 7-14. Iespējams, ka tas ir tik plašs dzīvoklis, kādi Rīgas centra mājās mēdz būt, ka tur tiešām iespējams ražot kosmētikas līdzekļus tādā veidā, par kādu I. Gerčikovs ir vainojis savus konkurentus. Proti, ka tiekot samaisīti daži standartkrēmi un iegūta masa, ko nosaukt pēc vajadzības par lūpu krāsu vai krēmu speciāli kāju pēdām. Atliek to attiecīgi iepakot, iesaiņot un reklamēt pilnīgi neatkarīgi no tā, kādu - parasti vispār nekādu - iespaidu uz ādu šī masa izraisīs. Tādā gadījumā uzņēmumi pelnot uz zemo ražošanas izmaksu rēķina. Dzintaram turpretī izmaksas esot neizbēgami augstākas, jo tas savu kosmētikas produktu sastāvdaļas ražojot pats ar mērķi iegūt tādus produktus, kam tiešām piemītot solītā ādas un matu izskata uzlabošana. Pie šiem pašiem izdevumiem jāpieskaita jauno produktu radīšanas izmaksas. Protams, ka arī tādi stāsti der reklāmai un Dzintara produkciju cilvēki vismaz Latvijā pērk, bet ne tādā apjomā, lai uzņēmums pastāvētu līdzšinējā veidā.
Visvisādu izmaiņu nepieciešamību Dzintars atzīst un ir vismaz mēģinājis veikt. Pārskatāmā pagātnē ir bijis mēģinājums pārvietot savu produkciju un tās tēlu no lētākas uz dārgākas kosmētikas segmentu. Ir bijuši plāni iekarot bezgalīgo Ķīnas tirgu. Tagad Dzintars būtu gatavs pārvietoties arī uz mazākām telpām. Jautājums tikai, kāpēc tas nav sen izdarīts, jo telpu un ražošanas platību neatbilstība nav šā gada jaunums. Turklāt Dzintara ēkas un telpas tika ne vien saglabātas uzņēmuma īpašumā, bet arī labi uzturētas un atjaunotas nezināmai vajadzībai, kā to apliecina 2016. gada 10. novembrī izdarīts fotouzņēmums. Var domāt tā, ka Altum izsniegtā nauda biznesa attīstīšanai nav nobēdzināta, bet redzama kaut vai kā jaunas flīzes uz Dzintara ražošanas telpu sienām un grīdām. Diemžēl nav pārliecības, ka šīm telpām atradīsies nākamie lietotāji, kuriem būs vajadzīgas tieši tā, nevis savādāk iekārtotas un pat izdaiļotas telpas.