Piektdiena, 26.aprīlis

redeem Alīna, Rūsiņš, Sandris

arrow_right_alt Latvijā

Brīvības cīnītāja Lidija Lasmane, kura savulaik atteicās no Triju Zvaigžņu, pieņems Viestura ordeni

© F64 Photo Agency

Latvijas Valsts prezidents Egils Levits un Ordeņu kapituls par sevišķiem nopelniem 18. novembrī Viestura ordeni pasniegs arī Latvijas brīvības cīnītājai Lidijai Lasmanei, ieceļot viņu par Viestura ordeņa lielkrusta komandieri. Viņa jūtas pārsteigta par šādu godu, kas viņai izrādīts jau atkārtoti, jo uzskata, ka bija tikai viena no tiem, kas izgāja sūro Golgātas ceļu.

No valsts augstākā apbalvojuma - Triju Zvaigžņu ordeņa - viņa 1994. gadā atteicās, norādot, ka tas piešķirts arī vairākiem čekas aģentiem. Atceroties to laiku pirms 25 gadiem, L. Lasmane Neatkarīgajai uzsvēra, ka nekādā ziņā nav gribējusi nonievāt apbalvojumu, tas bijis viņai ļoti mīļš un ar to patiesi lepojusies. Tā rīkojusies, jo cerējusi, ka būs dialogs «starp sēdējušajiem un varas vīriem», no kuriem ne viens vien bija saistīts ar VDK. «Jo bija notikusi milzīga nodevība, un varu tikai piekrist teātra kritiķes Silvijas Radzobes teiktajam, ka «stučīšana» ir nodevība,» uzsvēra L. Lasmane. Viņa vēl tagad atminas, kā, strādājot Totalitārisma seku dokumentēšanas centrā, viņu sagaidījuši lieli pārsteigumi. Tur uzzinājusi arī tā cilvēka vārdu, kas viņu nodevis - tas bijis tuvs draugs. «Diemžēl nekāds dialogs nenotika, tāpēc arī atteicos no ordeņa. Jo, lai piedotu, ir vajadzīga nožēla. Nevis izsmiešana vai ar pirkstu rādīšana. Patiesībā būtu pieticis ar vienu dievkalpojumu baznīcā, lai notiktu izlīgums,» norādīja L. Lasmane, piebilstot, ka nekas šajā pasaulē nepazūd, agri vai vēlu tas nonāk atklātībā. Viņa grib pateikties vēsturniekiem, kas strādāja pie «čekas maisiem» un nodeva tur gūto informāciju atklātībai.

Runājot par nule piešķirto Viestura ordeni, L. Lasmane teic, ka esot pārsteigta, jo neesot «nekas īpašs». Cik tādu cilvēku nebija tajā laikā! Kas cieta izsūtījumos, kas tika mocīti, iznīcināti, aizmirsti. Cik gan daudzi neatgriezās! Nekad neesot ticējusi, ka tik ilgi nodzīvos šajā pasaulē. Tāpēc šādos brīžos viņa domā par saviem likteņa biedriem un uzskata, ka šis apbalvojums, ko viņai pasniegs Valsts prezidents, patiesībā ir viņiem. Un vēl viņa, pirms saņemt ordeni, vēlas teikt: «Es mīlu šo valsti, zemi un cilvēkus!»