Veisbergs: Nevaram būt droši ne par vienu valodu

 
ABSURDI. «Ja pat disertācijas liks rakstīt angliski, ja augstskolu kursi pāries uz angļu valodu, latviešu valoda vienkārši izzudīs no zinātnes,» bažījas Andrejs Veisbergs ©Oksana Džadana/F64 Photo Agency

«Latviešu valodas politikas pamatnostādnes vajagot iepludināt saliedētas sabiedrības politikas pamatnostādnēs. Tātad latviešu valodas vienīgā funkcija ir – «pieliedēt» mums klāt nelatviešus? Nezinu, cik tālu ir aizgājusi šī svaigā «iniciatīva», tomēr tā patiešām matus saceļ stāvus,» atzīst Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes profesors, filoloģijas doktors Andrejs Veisbergs. Viņš arī tulks, tulkotājs, latviešu valodnieks un vienkārši asprātīgs domātājs – Neatkarīgās sarunbiedrs.

- Septembrī koalīcijas sadarbības padomes sēdē, apspriežot Nacionālās apvienības (NA) piedāvātos grozījumus Izglītības likumā, valdības partijas vienojās, ka visos izglītības līmeņos īstenojama pilnīga pāreja uz mācībām valsts valodā. Reakcija no krievu oficieru madāmu tamborētājpulciņa: demonstrācija ar uzsaukumiem par vēlmi mācīties «mātes valodā» un pamatnācijas nodēvēšana par fašistiem. Bet ko šī partiju vienošanās dos latviešu valodai?

- Nerunāšu par politisko, bet gan par lingvistisko aspektu - kad pēc skolas beigšanas šie jaunieši ienāks «lielajā dzīvē», latviešu valodas kopējā kvalitāte uz laiku varētu kristies. No otras puses - ja pāreja uz mācībām valsts valodā būs kvalitatīva, tad, iespējams, notiks īpatnēja lieta: daudzi, kuri būs labi apguvuši otro valodu, runās tajā labāk nekā dzimtās valodas nesēji... Zinu krievu puišus un meitenes, kas ļoti labi runā latviski. Bez kļūdām, bez akcenta. Zināms, ka agri apgūtā otrajā valodā cilvēki runā pareizāk, uzmanīgāk. Latvieši nereti runā pavirši, nepadomājot, ko saka, gan jau viss jau tāpat būs pareizi.

- Ieklausoties, kā runā viens otrs politiķis, mati ceļas stāvus...

- Viņi taču ir tautas pārstāvji un atspoguļo esošo stāvokli. Taču mani vairāk uztrauc kas cits. Jaunā paaudze - «interneta bērni» - diezgan labi runā angliski, apguvuši to dabiskā veidā kopš bērnības. Taču tā nav izkopta angļu valoda, to drīzāk varētu raksturot kā sarunu, ielas vai e-valodu, kas nereti aizstāj dzimto. Tā brutāli spiežas latviešu runā. To piesārņo angļu izsauksmes vārdi «kamon», «vau», «ups», «bla bla bla», «fain», «šit», «fak», kā arī modesvārdi, piemēram, katra vārda galā ir «rendom», «ektjueli», kas, starp citu, angļu valodā nemaz tik izplatīti nav. Kārtējā valodas snobisma izpausme, tikai ļoti zemā līmenī. Ja deviņdesmito gadu jucekli un angļu valodas uzplūdus varētu salīdzināt ar ilgās izolācijas dambja pārrāvumu, kas pēc tam tomēr pierimst un nostabilizējas, tad šī otrā ieplūde jau ir gluži vai iezīsta ar mātes pienu - tā nāk ar agrīno pieeju internetam, planšetēm un viedtālruņiem.

- Tā ir otra galējība. Bet atgriezīsimies pie latviešu valodas visās skolās. Pamatotas ir bažas par to, ka mazākumtautību skolās nav skolotāju, kuri pārvalda latviešu valodu. Protams, visi zināja, ka reiz notiks pāreja uz valsts valodu, tomēr uz nezin ko vēl cerēja. Skolotāju sagatavošana, manuprāt, ir Izglītības ministrijas kompetence.

- Jaunieši, pabeiguši pedagogu programmas, bieži neiet strādāt uz skolām - grib saudzēt nervus, meklē interesantākas, vieglākas un labāk apmaksātas darba vietas. Mazākumtautību skolas ir vēl nepievilcīgākas.

- Izglītības ministre Šuplinska varētu nevis vajāt LU rektoru Indriķi Muižnieku, bet gan ar revolucionāru degsmi ķerties pie krieviski runājošo pedagogu apmācībām latviešu valodā.

- Var piekrist. Darbība, manuprāt, notiek pavisam citā virzienā. Vienubrīd dzirdējām runas, ka ministre grasās likvidēt Latviešu valodas aģentūru. Tad viss noklusa... Tagad Izglītības ministrija bīda caur Saeimu priekšlikumu, ka disertācijas būšot jāraksta tikai angļu valodā. Spiedīs cilvēkus rakstīt disertāciju angļu valodā, un to dēvē par internacionalizāciju! Tas man atgādina «krievu laikus», kad krievu valoda skaitījās «internacionāla»... Viens otrs apgalvo, ka disertāciju rakstīšana angliski celšot kaut kādus reitingus. Nesaprotu, kurā galvā dzimst šādas «gaišās idejas». Pētniekam ir jāļauj izvēlēties, kādā valodā viņam rakstīt, un, ja tā nav latviešu valoda - pievienot izvērstu kopsavilkumu valsts valodā. Vēl viens bēdu stāsts: Pārresoru koordinācijas centrs bīdīja ideju, ka latviešu valodas politikas pamatnostādnes vajagot iepludināt saliedētas sabiedrības politikas pamatnostādnēs. Tātad latviešu valodas vienīgā funkcija ir - «pieliedēt» mums klāt nelatviešus? Nezinu, cik tālu ir aizgājusi šī svaigā «iniciatīva», tomēr tā patiešām matus saceļ stāvus...

- Jūs strādājat ar studentiem. Vai ir jūtams, ka jaunu cilvēku attieksme pret latviešu valodu mainās?

- Man ir divas auditorijas - vieni ir angļu valodas apguvēji, par kuru latviešu valodu grūti spriest, jo viss notiek angliski. Un ir atlasīta publika - maģistri, topošie konferenču tulki, kuriem gan latviešu valodai, gan svešvalodai jābūt izcilā līmenī. Prognozējot plašāk, domāju, ka nākotnē būs kādi 10%, kam valodas izjūta, garša un lietojums būs smalkas un atbildīgas lietas, pārējiem - minimālā līmenī. Tā tas bieži ir bijis arī pagātnē, tikai šī lielā masa publiski bija maz dzirdama un rakstīt un lasīt bieži pat neprata. Tagad tā aktīvi runā un raksta...

- Bet kas notiks ar pašu valodu? Daudzi zīmē melnas ainas: nebūs latviešu tautas, nebūs valodas...

- Puslīdz droši varam būt par nākamajiem 50 gadiem. Latviešu valoda, salīdzinot ar tūkstošiem citu, ir ļoti attīstītā stāvoklī, likumiski nostiprināta. Pēc dažādām, tiesa, visai šaubīgām vērtēšanas sistēmām valodas stipruma ziņā esam kaut kur starp 50. un 200. vietu pasaulē. Bet pēc tam... Mēs nevaram būt droši ne par vienu valodu, tostarp arī par tik lielām valodām kā franču vai vācu valoda. Viss ir ļoti neskaidrs.

- Kādi ir varianti?

- Viens variants: visu pārņems mākslīgais intelekts un mašīntulkošana. Ja mēs tur esam pārstāvēti, tad problēmām no tehniskā viedokļa nevajadzētu būt. Protams, atpaliekam no angļiem, frančiem un vāciešiem, tomēr iestrādes ir, un virziens ir pareizs. Tad jautājums ir tikai par to, vai latvietis grib iekļauties šajā mākslīgā intelekta plūsmā. Saziņai un saprašanai tā jau ir pietiekami laba. Tas pats Google Translate vai Tildes tulkotājs dod iespēju sazināties. Piemēram, ja ir interese par kādu igauņu rakstu, mašīntulkojums ļauj visai labi saprast, par ko ir šis raksts. Būs kādas kļūdas, bet ar laiku arvien mazāk. Turklāt... varbūt pienāks brīdis, kad teksts un runa vispār nebūs svarīgi: cilvēki pārraidīs savas domas telepātiski vai sazināsies ar čipu palīdzību.

- Izklausās diezgan briesmīgi. Tad jau valoda vairs nebūs vajadzīga...

- Tieši tāpēc arī saku: nevaram būt droši ne par vienu valodu. Jau šodien ir grūti aptvert, kas notiek valodā. Ja daži zinātnieki pēta senprūšu valodu, viņi spēj aptvert šo pētījumu lauku. Savukārt nav iespējams aptvert latviešu valodas lietojumu internetā: tas jau šodien ir par plašu. Internetā ir specializēti žurnāli, ir rakstnieku darbi, tajos ir bagāta valoda. Ir standartprodukcija - likumi, ziņas, apskati. Bet ir bezgalīgi čati ar neiedomājami atšķirīgu valodas lietojumu. Kādu valodu cilvēki lieto uz ielas, īsziņās vai tvitersaziņā - tas ir cits jautājums. Un vēl - rokraksts. Tas laikam izzudīs. Jaunieši jau tagad ļoti reti raksta ar roku. Parasti nesalasāmi.

- Atgriezīsimies pie valodas jautājuma, kamēr vēl neesam sākuši sazināties ar čipiem. Ko jūs šodien atbildētu tiem krieviem, kuri demonstrējas pret latviešu mācībvalodu skolās?

- Visās nacionālajās valstīs mācības apgūst pamatnācijas valodā - to arī atbildētu. Piemēram, Vācijā ir vairāki miljoni krievu, bet nav redzēts, ka viņi pieprasītu skolās krievu mācībvalodu. Iespējams, ir kāda privātskola. Bieži piesauktā Šveice savulaik ir lipināta kopā no četrām tautām, tāpēc arī daudzvalodība. Bet šodien franču kantonā nebūs vācu skolu, un, ja tur dzīvo kāda vācu ģimenes, kam dzimtā valoda ir svarīga, tā ik rītu vedīs savu atvasi uz 50 kilometrus attālo vācu skolu - citā kantonā. Turklāt latviešu valoda paver iespējas darbam valsts un Eiropas struktūrās.

- No vienas puses - tas ir vienkārši: pāriet uz valsts valodu, jo par to runāts jau gana sen. No otras puses - sarežģīti.

- Jā, tas ir sarežģīti. Par to runājām kādā konferencē Igaunijā. Aicināt, lai krievi lielā skaitā ieplūst latviešu skolās, nebūtu prāta darbs. Viņiem ir cits temperaments, viņi nomāks gan latviešus, gan igauņus. Psiholoģiska nesaderība. Tāpēc - labāk būs, ja mazākumtautību skolas paliks tur, kur tās ir, bet mēs vienādojam programmas un atstājam iespēju nelielam minoritāšu kultūras un valodas komponentam. Tas, protams, ir savāds hibrīds - latviski runājoša krievu skola, bet labāk tā nekā citādi.

- Savādi: viņi šeit dzīvo ilgi, šeit ir piedzimušas vairākas paaudzes, bet tik un tā viņi nes kaut kādu uzvedības, temperamenta, domāšanas kodu, kas krasi atšķiras no mūsējā.

- Šis kods ir spēcīgs, lielām tautām vispār raksturīga pārliecība, ka ar savu valodu pietiek. Krievu valodas gadījumā tas stiprināts gan cara, gan boļševiku impērijā, un to joprojām balsta Krievija, tā sauktā krievu pasaule - «russkij mir». Propaganda un protesti turpināsies. Tie gan nebūs lieli un plaši un pēc kāda laika norims.

- Valodas jautājums, manuprāt, bija jārisina jau deviņdesmito gadu sākumā. Tieši tāpat kā Pārdaugavas «uzvaras piemineklis» jau toreiz bija jānojauc. Daudz kas ir nokavēts.

- Toreiz bija bailes no Krievijas radikālisma... Bet ap 1995. gadu sākās Eiropas spiediens, un atkal bija bailes runāt pretim.

- Bēdīgi, ka mēs, latvieši, lielākoties esam tādi Poruka bālie zēni, kuri neko nevar izdarīt pret uzbāzīgu, lumpenisku pārspēku.

- Latvietis radikāli rīkojas tikai tad, kad ir drausmīgi pārskaities.

- Kad tad viņš tāds ir bijis?

- Piektajā gadā, Pirmā pasaules kara un revolūciju laikā, arī Otrā pasaules kara laikā.

- Par Piekto gadu - piekrītu. Nodedzināja muižas, atriebās... Par diviem pārējiem - nepiekrītu.

- Tas ir jautājums par niknuma pakāpi. Dažādi ceļotāji, kuri 17.-18. gadsimtā klimta pa Baltiju, rakstīja, ka vietējie ir tumsoņas, lai gan smuki dzied. Taču igauņi, kad sadusmojas, esot briesmīgi, bet latvieši vienmēr ir mīļi un jauki - kā lieli bērni.

- Jūs teicāt, ka latviešu valoda varētu saglabāties vēl vismaz piecdesmit gadus. Varbūt tā nesaglabāšanās liga nāk no tā, ka pašos latviešos ir par maz mīlestības un cieņas pret savu valodu?

- Pieķeršanās savai valodai ir raksturīga tām tautām, kas jūtas apdraudētas. Lielajās tautās vairumam nav īpašas intereses par valodu. Lielvalstu konstitūcijās valoda parasti nav minēta. Mūsu Satversmē - vairākas reizes. Konstitūcijās parasti ieraksta to, ko ir bail zaudēt. Vienai tautai tā ir brīvība, citai reliģija vai kādas strīdīgas teritorijas, citai valoda. Mums, kā to formulējis Mīlenbahs - «tautas dzīvības serde un kodols».

- Valoda tikai kā saziņas līdzeklis?

- Jā. Bet mums ir jāpiestrādā. Piemēram, latviešu valoda zinātnē. Vai tai ir perspektīvas globālajā ciemā un šeit, Latvijā? Nesen par šo jautājumu runājām ar Valsts prezidentu Egilu Levitu: vajag noorganizēt konferenci vai diskusiju par to, kāda ir situācija, kurās jomās un cik tālu mēs varam rūpēties par mūsu valodu zinātnē, bet kur tas ir bezjēdzīgi.

- Bezjēdzīgi arī var būt?

- Jā. Dziļajā vai augstajā zinātnē pārsvarā viss jau notiek angliski. Ja Latvijā viens zinātnieks iedziļinās kādā kukaiņu sugā vai specifiskā sirds vārstuļa anomālijā, ar ko gan viņš lai sazinās latviski? Bet, ja pat disertācijas liks rakstīt angliski, ja augstskolu kursi pāries uz angļu valodu, latviešu valoda vienkārši izzudīs no zinātnes. Nebūs ne terminoloģijas, ne iespēju par to latviski pastāstīt skolēniem. Tā nav tikai mūsu problēma. Biju kādā konferencē Romā. Tās ievaddaļa - aptuveni pusstundu - notika tikai itāliski, arī visa konferences vadīšana notika itāliski. Itāļu kolēģi atvainojās: mums ir tāds likums, mēs neko nevaram darīt. Visi referāti bija angliski… Mazliet jocīgi, bet visu var saprast - itāļi nobažījušies un ar likuma spēku mēģina pretoties.

- Pat itāļi sargā savu valodu... Kad mēs mēģinām nosargāt savējo, mūs nosauc par «fašistiem». Ir atrasts pavisam jauns nosaukums: «latišskij židobanderovec». Skan vareni. Ko krievi vēlas ar to pateikt? Viņi nesaprot mūsu valodas apdraudēto situāciju?

- Propagandā var izmantot jebko - gan absurdus epitetus, gan neloģiskus salikteņus. Galvenais, lai skan iespaidīgi, naidīgi un tiek regulāri atkārtots. Par izpratni - domāju, ka viņi nesaprot. Lielajām tautām tas raksturīgi. Krieviem padomju gados sapotēts, ka krievu valoda ir pasaules galvenā valodā un ka tajā drīz runās visi. Lai kaut ko tādu izdomātu...

- ...ir vajadzīga milzīga augstprātība.

- To augstprātību lēnām nograuzīs ķīnieši. Viņi ir ļoti organizēti un disciplinēti. Kur tad būs «krievu pasaule»? Ap Maskavu vai Rīgā?

- Jūs lasāt lekcijas universitātē, esat universitātes cilvēks. Kā skatāties uz to, kas patlaban notiek mūsu lielākajā augstskolā?

- Notikumi ap universitāti mazliet izskatās pēc Breksita, kā arī pēc Trampa un ASV Kongresa strīdu atdarinājuma Latvijas mērcē. Piekasīšanās un argumentu kaujas, un jo trakāk, jo labāk. Acīmredzot tagad esam ienākuši tādā iznīcības formācijā. Un tas ir skumji.

- Humanitāro zinātņu fakultātei, kura ir jūsējā, vajadzēja pāriet uz Valodu māju Pārdaugavā, bet tas vēl nav noticis. Juku laiku dēļ tāda kavēšanās?

- Laikam gan. Neapskaužu LU rektoru, te viņš ir, te nav, te drīkst parakstīt, te ne. Bet notiek arī pozitīvas lietas: pēc ilga laika piešķirta nauda valsts pētījumu programmai valodas jautājumiem uz trim gadiem. Tie ir aptuveni trīs miljoni eiro. Vairāk arī pagaidām nevajag, jo valodnieku kopiena ir stipri nomērdēta. Tā ir nopietna Latvijas zinātnes finansējuma problēma: parasti līdzekļi tiek piešķirti uz gadu, valda neziņa, vai vispār projekti tiks finansēti. Kā šādos apstākļos lai plāno ko lielāku, kā lai motivē jaunos zinātniekus? Tagad modē ir tikai projekti un produkti. Taču ne veselības aprūpe, ne izglītība, ne pētniecība nevar tikt balstīta uz īstermiņa projektiem. Pētījumi būtu jāfinansē vienmērīgi un regulāri.