Apinis: Latvijas politiķi principā ir savas tautas veselības ienaidnieki

Veselības jomā viss pa vecam? Vai Latvijā šoruden veiks valsts apmaksātus laboratoriskos izmeklējumus? Vai ārstiem un medicīnas māsām kaut kas tiks no solītā algu pielikuma? Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild žurnāla Latvijas Ārsts galvenais redaktors Pēteris Apinis.

- Faktiski ir gatavs nākamā gada budžets. Medicīnai un veselības aprūpei iepriekš tika solīti 120 miljoni eiro, tagad Veselības ministrijas prioritātēm atvēlēti 50 miljoni eiro, tostarp 43 miljoni - mediķu algām. Tas ir pārsteigums vai likumsakarība?

- Pārsteiguma nav nekāda. Es savulaik prognozēju, ka šī valdība vispār neatradīs papildu līdzekļus veselības aprūpei. Jaunā un sirdsšķīstā 13. Saeima jau bija pamanījusies Veselības aprūpes finansēšanas likumā ierakstīt paredzamo pieaugumu veselības aprūpei. Citēju: «Ministru kabinets, sagatavojot likumprojektu par valsts budžetu 2019. gadam un likumprojektu par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2019., 2020. un 2021. gadam, paredz valsts finansējumu veselības aprūpes darbinieku darba samaksas paaugstināšanai vidēji gadā 20 procentu apmērā: 2019. gadā - 87 483 708 eiro 2020. gadā - 191 227 820 eiro un 2021. gadā - 314 599 953 eiro.» Iebalsoja, lai apstiprinātu latviešu tautas sakāmvārdu «solīts makā nekrīt». Solījumu nepilda, jo budžeta likums ir augstāks par citiem likumiem.

- Agrāk šādās situācijās mediķi vismaz solīja streikus, nesa zārku uz Ministru kabinetu, stāvēja ar plakātiem pie Saeimas. Tagad - klusums...

- Savu pozīciju vislabāk aizstāv Māsu asociācija. Patiesībā šīs politiķu pretmedicīnas izturēšanās dēļ visvairāk ir cietušas māsas, un māsu skaits pret iedzīvotāju skaitu Latvijā beidzot ir zemākais Eiropā. Manā rīcībā esošā informācija liecina, ka māsas Latvijā ir viszemāk atalgotās Eiropā. Šeit palikušajām par zemu algu ir jāstrādā pusotra vai divas slodzes, bet tas savukārt nāk kopā ar izdegšanu. Latvijas politiķi principā ir savas tautas veselības ienaidnieki. Lai pierādītu, ka vairāk naudas veselībai nevajag, ik gadu oktobrī un novembrī tiek nopludināta informācija par kāda ārsta kļūdu, kādas medmāsas kašķīgu atbildi, reģistratores nekompetenci, sak, viņiem nedrīkst paaugstināt algas. Pirmā bada dzeguze jau atlidoja: Latvijā šogad neviens «nepamanīja» trīsdesmit divus A hepatīta gadījumus, bet bargi aprakstīja trīsdesmit trešo.

- Politiķi stāsta, ka lielāks finansējuma pieaugums veselībai nav iespējams.

- Bet tajā pašā laikā politiķi gatavojas desmitkāršot politisko partiju finansējumu: maksāt 5,5 eiro katru gadu par katru saņemto balsi Saeimas vēlēšanās. Mani tas atturēs no vēlēšanām: es nevēlos kādai interešu grupai maksāt lielu naudu no savas valsts budžeta, ko veido arī mani nodokļi. Galvenie argumenti: partijas jāuztur no valsts budžeta, jo tad būšot mazāka oligarhu ietekme, igauņiem arī partijas tiekot dāsni finansētas. Varbūt sākt ar to, ka Igaunijā ar 1,4 miljoniem iedzīvotāju budžets ir lielāks nekā Latvijā ar 1,96 miljoniem iedzīvotāju. Ārstu algas Igaunijā ir divreiz lielākas, medicīnas māsu - trīsreiz lielākas nekā pie mums. Latvijā vajadzēja sākt ar to, ka politiķi vispirms pierādīs, ka rūpējas par tautas veselību un izglītību, ceļot mediķu un skolotāju algas, bet pēc tam mēs celsim algas arī politiķiem. Mūsu politiķi no igauņiem līdz šim mācījušies divas lietas: samazināt alkohola akcīzi un samaksāt saviem partiju bonzām. Saeimas budžets ir 22 miljoni eiro. Šī nauda ir 100 cilvēku darbam un labklājībai (palīgiem, konsultantiem, apteksnēm, šoferiem). 100 medmāsām tas būtu 22 gadu budžets.

- Diez vai pēc valsts finansējuma partiju darbība kļūs caurskatāmāka...

- Partijas mums šobrīd ir nelielas interešu grupas, kurās visu nosaka divi līdz pieci cilvēki. Partijas ir dažu cilvēku privātais bizness. Turklāt viņi šajā biznesā maina uzņēmumus. Jānis Bordāns, šķiet, bijis kādās piecās partijās, Artis Pabriks - četrās, savus politpulciņus iepriekš mainījuši arī citi ministri. Par kādiem principiem un caurskatāmību mēs runājam?

- Nu kā - viņi kļūs godīgi tad, kad saņems pienācīgu valsts finansējumu.

- Nezinu gadījumus, ka politiskās partijas ar valsts finansējumu pēkšņi kļūst godīgas un nelobē nekādas intereses. Grūti iedomāties, ka interešu lobēšana notiek bez finansiālām saistībām. Neticu, ka pēc valsts finansējuma saņemšanas, piemēram, Saskaņa Rīgas domē pārstās virzīt projektus, kas izskatās pēc korupcijas...

- Veselības ministrija sākusi veidot padomes pie slimnīcām, kas būšot godīgas un pēc profesionāliem kritērijiem izvēlētas.

- Pat ja esmu gatavs noticēt, ka pirmās padomes tiks izvēlētas godīgi, agri vai vēlu tās pārvērtīsies par partiju barotnēm vajadzīgajiem «šoferu dēliem». Šobrīd valdība virza arī labi apmaksātas universitāšu padomes, ir dzirdētas arī citas padomju iniciatīvas. Vajadzīgas labi apmaksātas vietas partiju līdzskrējējiem un atbalstītājiem. Saeimas valdošās partijas mokās ar kaut kādu kompleksu iepretim Rīgas domei, kur visi pozīcijas deputāti bija pamanījušies iekļūt padomēs, kļuvuši par dāsni finansētiem konsultantiem.

- Naudas veselības aprūpei nepietiek. Kam veselības aprūpē būtu vajadzīgs atbalsts pirmām kārtām?

- Ģimenes ārstu dienestam un neatliekamajai palīdzībai. Šīs jomas nodrošina visplašāko veselības pieejamību. Primārā palīdzība ir galvenais veselības aprūpes spēks. Eiropā vidēji šim dienestam tiek 12% no valsts veselības budžeta, mums tikai 6%, turklāt mūsu budžets ir viens no mazākajiem. Nav iespējams sasniegt izcilus rādītājus veselības aprūpē ar slikti apmaksātiem un izdegušiem ģimenes ārstiem, kurus ministrija un instances nokrāvušas ar atskaitēm un formulāriem, ar pārlieku lielu pacientu skaitu, ar nespēju nomaksāt īres maksas un obligātos iepirkumus sterilitātes, pirmās palīdzības utt. nodrošināšanai. Diemžēl veselības aprūpes rādītājus neceļ magnētiskās rezonanses aparātu skaits un smalkas analīzes.

- Jā, par analīzēm. NRA rīcībā nonākusi kāda Veselības aprūpes darba devēju asociācijas 20. septembrī veselības ministrei Ilzei Viņķelei un Nacionālā veselības dienesta vadītājai Ingai Milaševicai adresēta vēstule, kur iestāžu vadītāji pauž bažas par ambulatoro pakalpojumu finansēšanu. Vēstulē teikts, ka visas nozīmīgākās laboratorijas, kas veic izmeklējumus, jau ir pārsniegušas deviņu mēnešu kvotas, bet dažas - pat visa gada kvotas. Vai tas nozīmē, ka analīzes turpmāk netiks veiktas?

- Latvijas četras lielākās laboratorijas bija saskaitījušas savu skādi un secinājušas, ka valsts parāds par astoņiem mēnešiem bija 2 702 129,05 eiro, līdz ar to dažām laboratorijām vairs nebūs līdzekļu, lai iegādātos reaktīvus, tāpēc dažus (dārgākos) laboratorijas izmeklējumus vairs nevarēs veikt. Valsts ir izdalījusi kvotas katrai laboratorijai, bet pacientu nāk vairāk.

- Valsts nezināja, cik daudz mērījumu būs jāveic?

- Valsts izdalīja papildu kvotas speciālistiem, bet neierēķināja, ka speciālisti gribēs noteikt precīzu diagnozi. Ārstam mūsdienās ir divi galvenie palīgi pareizai diagnozei - laboratorija un radioloģija. Tātad: ja valsts dod kvotas speciālistiem, jādod līdzi arī kvotas laboratoriskiem, radioloģiskiem un citiem izmeklējumiem.

- Bet Veselības aprūpes darba devēju asociācija norāda, ka analīzes turpina veikt, kaut arī valsts finansējuma nav.

- Jā, oktobrī ārsti izraksta veicamās analīzes, laboratorijas tās veic, bet valsts finansējuma vairs nav. Laboratorijas jautā valstij: kā rīkoties? Loģiskās atbildes būtu: 1) valsts finansējums beidzies, analizējiet par maksu; vai arī 2) valsts pārdalīs finansējumu no citām nozarēm, kur nauda nav iztērēta, un laboratorijas drīkstēs analizēt tālāk kā valsts apmaksātu pakalpojumu. Diemžēl atbildes nav, jo ministrijai ir politiskas bažas sniegt rakstisku paziņojumu, ka «laboratoriskās analīzes būs par maksu»...

- Vai nevar pārdalīt naudu laboratorijām no citiem resursiem?

- Finanšu pārdale būtu iespējama tur, kur deviņos mēnešos kvotas nav iztērētas. Taču iestādes pamatoti teiks: kas par to, ka neesam naudu iztērējuši? Pieredze rāda, ka visčaklāk darbs ar pacientiem norit tieši gada pēdējos trijos mēnešos!

- Veselības ministrija jau gadiem rāda ar pirkstu uz ģimenes ārstiem un speciālistiem, ka tie izrakstot pārlieku daudz izmeklējumu.

- Ministrijai pakļautā Veselības inspekcija ar pilnu bardzību izskata sūdzības un finansiāli soda ārstu, kas, pēc pacienta domām, nav izrakstījis kādu izmeklējumu, pat ja vienīgais iemesls izrakstīšanai ir bijusi pacienta kategoriska prasība. Veselības inspekcijā analīzes neizrakstīšana tiek uzskatīta par medicīnas kvalitātes pārkāpumu Otrkārt - Slimnīcu biedrība un Veselības aprūpes darba devēju asociācija gadiem rāda ar pirkstu uz ministriju un lūdz izstrādāt kontroles mehānismu analīžu plūsmas regulēšanai. Ministrija atmet ar roku un saka, ka tas būtu jādara speciālistu asociācijām, turklāt brīvprātīgi.

- Vai nevar daļu analīžu veikt retāk, toties citas būtu mērķtiecīgi zināmai slimnieku grupai veikt regulāri?

- Laboratorijas izmeklējums var diagnosticēt slimības, bet var arī radīt problēmas. Pasaulē šobrīd pieejami aptuveni 6000 laboratorijas testu, no D vitamīna līmeņa noteikšanas līdz Zikas vīrusam. Nav neviena ārsta, kas var no galvas zināt visu šo analīžu normas, patoloģijas robežas, kļūdas robežas. Dažiem pacientiem laboratorisko pārbaužu rezultāti uzrādīs slimību pat tad, ja pacients ir vesels. Es negribētu apspriest pretējo matemātisko variantu, proti, ka vienam cilvēkam no 20 visi 20 laboratoriskie testi būs ārpus normas, kaut viņš ir pilnīgi vesels. Katram cilvēkam ķermenis ir unikāls, bet laboratorijas tests ir standartizēts.

- Vai laboratorijas testi var radīt problēmas?

- Klīniskās laboratorijas dati ir būtiski 70% klīnisko lēmumu pieņemšanā. Ārsts visai reti paļaujas uz redzi, dzirdi un ožu, bet uz skaidri saprotamiem skaitļiem. Klīniskās laboratorijas darbojas saskaņā ar stingriem kvalitātes noteikumiem, kas aptver visas laboratorijas testēšanas procesa fāzes - no pasūtīšanas līdz ziņošanai. Darbības ir paredzētas kļūdu novēršanai un identificēšanai. Testa metodes ir validētas izturīgai analītiskai veiktspējai. Tomēr, par spīti cilvēku vislabākajiem pūliņiem, gadās neveiksmes, kas noved pie nepareiziem vai novēlotiem rezultātiem.

- Laboratoriskus izmeklējumus varētu optimizēt.

- Ministrijai būtu jāpārskata analīžu nozīmēšanas algoritmi Latvijā, vismaz no daļas rutinizētu laboratorijas nozīmējumu mēs tiešām varētu izvairīties. Bet vispirms mums būs jāizskaidro saviem pacientiem: laboratorijas analīzes neārstē un nekādu veselības indulgenci nesniedz, tās ir instruments speciālista rokās. Nekādu indulgenci veselībai nesniedz ne ikgadējā veselības pārbaude pavāram, ne piecgadu pārbaude šoferim. Tipiska paciente iebrāžas kabinetā, viņa jūtas slikti, un tādēļ viņai vajag visas analīzes un magnētisko rezonansi. Neko citu viņai nevajag. Viņai ir ievērojams liekais svars, un viņa smēķē. Smēķēšana, reizināta ar lieko svaru, ļoti iespējams, nozīmē vēzi. To zina arī šī paciente, tādēļ mamogrāfijas skrīninga izmeklējumu viņa neveic, pie ginekologa uz profilaktisko apskati arī neiet, jo baidās. Viņai vajag visas brīnumanalīzes kā apdrošināšanu pret vēzi. Bet nozīmēt visas analīzes, onkoloģiju meklējot, ir tas pats, kas meklēt adatu siena kaudzē. Tie ir bezjēdzīgi tērēti valsts līdzekļi. Tieši tikpat nejēdzīgi ir maksas laboratoriski izmeklējumi, ko čakli Latvijā veic mūsu Īrijas un Lielbritānijas tautieši. Ieķeksē laboratorijas kartē gandrīz visu, uzzina, ka vairāk vai mazāk viss atbilst normai, un uzskata, ka savas veselības labā ir visu paveikuši, un turpina smēķēt un audzēt taukus.

- Ko tad jūs iesakāt?

- Iesaku pareizo testu, izmantojot pareizo metodi, īstajā laikā, īstajam pacientam, ar pareizām izmaksām un pareizu rezultātu. Vēlme tūlīt veikt visas analīzes uz valsts rēķina nozīmē muļķīgu prasību, nepareizu pacientu, nepareizo pārbaudi, nepareizo laiku un nepareizo procesu. To, kā racionāli izmanot priekšrocības, ko mums sniedz laboratorijas, meklē visā pasaulē. Tiek mēģināts samazināt paralēlu izmeklējumu skaitu, kas sniedz līdzīgu klīnisko informāciju. Ļoti būtiski ir veicināt izpratni par ieteicamajiem atkārtotajiem analīžu intervāliem. Allaž kādas analīzes kļūst retākas, citu skaits aug. Piemēram, samazinās parastās asinsanalīzes un visas plašās bioķīmijas pasūtīšana, bet ievērojami vairāk veic C reaktīvā olbaltuma, holesterīna, cukura mērījumus. Manuprāt, Latvijā laboratoriski ievērojami vairāk varētu veikt, piemēram, HIV/AIDS analīzes.

- Šo visu jūs varētu izstāstīt Veselības ministrijai. Domājat, neieklausītos?

- Tas būtu tāpat, ja es jums kā žurnālistei ieteiktu iet un visu pastāstīt Patiesības ministrijai. Ministrija jau ir tādēļ, ka ministrs un ierēdņi zina visu, bet vislabāk viņi zina patiesību. Un viņiem nekādus padomus nevajag.

- Man īsti nav skaidrs, kāpēc par situāciju veselības aprūpē neatskan neviens vārds no Latvijas Ārstu biedrības, ko jūs kādreiz vadījāt. Es saprotu, tagad tur cita vadība, un tomēr...

- Šobrīd no Ārstu biedrības esmu atbīdīts tik tālu, cik vien iespējams. Līdz tādam līmenim, ka rektora sūtītu ielūgumu uz Bieziņa balvas saņemšanas pasākumu man Ārstu biedrībā nedod, jo biedrības prezidente taču uz turieni ies un biedrību pārstāvēs. Patiesībā man jau būtu paticis 17. rindā pasēdēt un pēc tam rektoram roku paspiest...

- Kamēr gatavojām interviju, no amata tika atbrīvota Nacionālā veselības dienesta vadītāja Inga Milaševica, kurai tika adresēta manis pieminētā vēstule par ambulatoro pakalpojumu finansēšanu.

- Es gribu pateikties Ingai Milaševicai par ilggadēju, korektu darbu. Viņai tiešām nebija viegli, un viņa centās paveikt visu, kas bija viņas spēkos.