Valsts partijām plāno ar vienu roku dot – ar otru ņemt
Sekojot Valsts prezidenta aicinājumam līdz pavasarim pieņemt likumu, kas paredz palielināt partiju finansējumu, Tieslietu ministrija šodien bija plānojusi iepazīstināt valdību ar likumprojektu, kas jau tagad daļā sabiedrības izraisījis sašutumu, jo finansējums pieaug vairākkārtīgi – no 0,71 eiro par Saeimas vēlēšanās iegūtu balsi pašlaik līdz 5,5 eiro nākamgad. Tomēr, ar vienu roku partijām dodot naudu, ar otru roku valsts veido mehānismu, kas par gandrīz neiespējamu padarīs dažām partijām ierasto praksi finansēt savas priekšvēlēšanu kampaņas, ilgstoši neapmaksājot rēķinus par saņemtajām precēm un pakalpojumiem.
Apspriežot ieceri koalīciju veidojošo partiju sanāksmē, no Ministru kabineta dienaskārtības jautājums līdz nākamajai nedēļai tika izņemts, jo partneri vienojušies, ka, veidojot šādus grozījumus, tie jāizstrādā ārkārtīgi detalizēti, lai lieki nekaitinātu tautu. Turklāt svarīgs būs arī Valsts prezidenta viedoklis par likumprojekta virzību. Taču vektors ir skaidrs - partijām nepieciešams lielāks valsts finansējums.
Nesena prakse
Saskaņā ar 2010. gadā pieņemto Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likumu, kas sāka darboties 2012. gadā, partijas, par kurām Saeimas vēlēšanās nobalsojuši vismaz 2% vēlētāju, katru gadu par katru iegūto balsi saņem 0,71 centu.
Tas nozīmē, ka, piemēram, vēlēšanās vislielāko atbalstu guvusī Saskaņa 13. Saeimas sasaukuma laikā no valsts ik gadu saņems 118,6 tūkstošus eiro, bet viszemāko atbalstu saņēmusī Jaunā Vienotība - 40,1 tūkstoti eiro. Arī Saeimā neiekļuvušie Progresīvie, par kuriem nobalsoja vien 2,61% vēlētāju, līdz pat nākamajām vēlēšanām ik gadu saņems 15,6 tūkstošus eiro.
«Ir jāpalielina politisko partiju finansējums no valsts budžeta, lai mazinātu politisko partiju atkarību no privātiem ziedotājiem un viņu interesēm. No budžeta vāji finansētas un līdz ar to no privātiem sponsoriem atkarīgas partijas valstij un nodokļu maksātājiem kopumā izmaksā pārāk dārgi,» atklājot Saeimas rudens sesiju, teica Valsts prezidents Egils Levits un skubināja Saeimu atbilstošu likumu pieņemt jau līdz pavasarim.
Vēlētāja vērtība - 5,5 eiro
Iespējams, likumprojektu virzošā Tieslietu ministrija, kas ir Jaunās konservatīvās partijas pārziņā, prezidentu ir nedaudz pārpratusi, jo tā rosina partiju finansējumu palielināt nevis sākot ar 14. Saeimu, bet jau ar 2020. gadu. Visticamāk, par to koalīciju veidojošo partiju sanāksmēs un valdības sēdēs vēl tiks lauzti šķēpi, taču koncepts ir skaidrs - valsts finansējumu iecerēts palielināt būtiski.
Proti, saskaņā ar Tieslietu ministrijas piedāvājumu, kas tapis ciešā sadarbībā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroju, partijas, kas vēlēšanās saņēmušas vismaz 2% atbalstu, saņemtu ne tikai 5,5 eiro par katru iegūto balsi, bet vēl arī papildus 100 tūkstošus eiro. Pie šādas kārtības Saskaņa ik gadu jau saņemtu nedaudz vairāk par miljonu eiro, bet Jaunā Vienotība 410,9 tūkstošus eiro.
Liegs kreditēties pie pakalpojumu sniedzējiem
Lai taupītu valsts līdzekļus, paredzēts arī praktiski neiespējams scenārijs - partija Saeimas sasaukuma laikā valsts piešķirtos līdzekļus neiztērē. Šādā gadījumā organizācijai pārpalikums jāatdod valstij.
Taču daudz efektīvāks partiju finanšu kontroles veids paredzēts citā ierosinājumā. Tieslietu ministrija rosina parādsaistības, par kurām partija nav veikusi samaksu 90 dienu laikā no nākamās dienas pēc tā datuma, kad tai bija jānorēķinās ar preču piegādātāju vai pakalpojumu sniedzēju, bet samaksa netika veikta, uzskatīt par aizņēmumu. Partijām aizņemties ar likumu ir liegts. Tādēļ tām par aizņēmumu nu atzītā summa būs jāatskaita valstij vai KNAB to ieturēs no nākamās partijai saņemamās valsts finansējuma daļas. Turklāt šis sods partijas neatbrīvos no pienākuma norēķināties ar uzņēmējiem. Tātad dubults sods, turklāt neoficiāla informācija liecina, ka pašlaik likumprojekta virzības gaitā varētu tikt apsvērta ideja par administratīvā soda piemērošanu par finansēm atbildīgajai partijas amatpersonai.
KNAB jau pavasarī vērsa likumdevēja uzmanību uz to, ka partijām 2018. gada 31. decembrī par saņemtajiem pakalpojumiem un precēm bija īstermiņa parādi vairāk nekā divu miljonu eiro apmērā. Birojs pamatoti norāda, ka šāda situācija vedina domāt, ka de facto uzņēmēji šādi kreditē partijas, kas izmanto līdzekļus, kuru tām nav, un pārkāpj likumā noteikto aizliegumu aizņemties.
Parāds nav brālis
Dažām partijām šāda kārtība iesistu pamatīgu robu budžetā, arī saņemot jauno valsts finansējumu. Piemēram, Saskaņai, kas saskaņā ar partiju 2018. gada pārskatiem ir lielākais parādnieks par pakalpojumiem un precēm, tas izmaksātu gandrīz visu gada finansējumu.
KNAB Saskaņas iesniegtais 2018. gada pārskats liecina, ka aizvadītā gada pēdējā dienā tā īstermiņa kreditoriem bija parādā 484,3 tūkstošus eiro. Un ir pamats uzskatīt, ka ievērojama daļa šīs summas izveidojusies tieši priekšvēlēšanu laikā, jo gada sākumā tā parādā bija tikai 156,4 tūkstošus eiro. Neoficiāla informācija liecina, ka parādu partija daļēji ir atmaksājusi, bet tā joprojām ir parādā aptuveni 300 tūkstošus eiro.
Līdzīgā situācijā ir arī Jaunā Vienotība, kas vēlēšanu gada sākumā bija parādā vien 712 eiro, bet, gadam noslēdzoties, tās parādsaistības bija sasniegušas jau 218,4 tūkstošu eiro atzīmi. Turklāt arī pašai Vienotībai ir ievērojami parādi, kurus tā lēnītēm cenšas dzēst.
VIEDOKĻI
Filips Rajevskis, politologs un sabiedrisko attiecību firmas līdzīpašnieks:
- Nezinu, vai vajadzēja tik daudz celt. Ierobežojot iespējas reklamēties, viņiem jau tagad pietika naudas. Lielās partijas stabili varēja uztaisīt kampaņu par to naudu, kādu viņiem deva. Pie tēriņu struktūras, kāda ir tagad, viņi peldēsies naudā. Nav jau daudz, kur tērēt. Visdārgākā pozīcija līdz šim bija reklāmas avīzes reģionos, kuras varēja taisīt par valsts naudu. Nauda un vara vienmēr ir lietas, kas savstarpēji ļoti pievelkas, ļoti. Neticu, ka ar lielāku valsts finansējumu kaut kādā veidā var likvidēt partiju atkarību no sponsoriem.
Vilis Krištopans, bijušais Latvijas ceļa līderis, premjerministrs:
- Kas vienam liekas ievērojama summa, otram tās ir kapeikas. Mīļā arāju tauta jau nesaprot, kas ir partija - tā ir organizācija, tā ir darbinieki. Tiem cilvēkiem ir jāmaksā algas. Ja partija grib funkcionēt, startēt vēlēšanās, strādāt tautas labā, tai vajadzīga mašinērija, kas kaut kādā veidā jāapmaksā. Sabiedrībai liekas, ja partijām iedos miljonu, tās to sabāzīs pa kabatām. Loģiski būtu, ja tauta pati samestu to naudu, tagad tā būs tāda pati ziedošana, tikai caur budžetu, un tagad visa tauta skatīsies, kā to naudu izlietos. Mūsu laikā nebija nekāda finansējuma. Mēs staigājām ar izstieptu roku, mums vajadzēja naudu, lai finansētu kampaņu, lai līmētu uz stabiem plakātus un uzturētu biroju, darbiniekus, bez kuriem partija nevar iztikt. Tagad visas partijas stāstīja, ka tām nebūs lielo ziedotāju, ka būs tikai biedru naudas, tas viss ir muļķības šādā mazā un nabadzīgā valstī. Ideālā gadījumā partijām būtu tik daudz valsts naudas, lai sponsorus vispār nevajadzētu, bet vienmēr būs kāds žuļiks, kas mēģinās paņemt naudu par kaut kādu pakalpojumu. Tas bija, ir un būs, bet tas viens otru neizslēdz.
Jānis Urbanovičs, Saeimas Saskaņas frakcijas priekšsēdētājs:
- Sabiedrībā šis jautājums, visticamāk, ir uztverams lielākoties negatīvi, un tas nav saistīts ar to, ka tauta nezina, par ko balsot, jo tauta arī saviem mīluļiem negribētu šādu laimi vēlēt. Tāpēc es piedāvātu diskutēt par ko citu - mūsu lielākā problēma ir nevis partiju finansēšanas problēma, bet saiknes starp vēlētāju un deputātu neesamība. Domāju, ka pusi deputātu vajadzētu vēlēt no vienmandātu apgabaliem, nevis dot vairāk naudas partijām. Kurš politiķis teiktu, ka grib ubagot apkārt pa sponsoriem, esmu to darījis un zinu, cik tas ir apkaunojoši, bet tāda kārtība pasaulē ir visur un ar valsts finansējumu atņemt to nevar. Vajag nodrošināt ciešāku saikni ar vēlētāju. Kaut ar deputāta atsaukšanas tiesībām pārejas periodā, jo nekas labāk par bailēm no maizestēva līdz šim nav izdomāts un ar lielāku valsts finansējumu nekas nemainīsies.
