«Vai tad vajadzēja tā: iemest granātu blindāžā un tad skatīties, kas no tās izlīdīs dzīvs?» – kāds politiķis pajautājis izglītības ministrei Šuplinskai. «Tikai tā var kaut ko sasniegt,» ministre lepni atbildējusi.
Tā ir politiskā folklora, kas klīst sabiedriskajā telpā un izgaismo vienas partijas bezkaunību un nihilismu. Sevišķi piemērota šī folklora ir tagad, kad Latvijas Universitāte svin savu simtgadi... bez rektora.
Un rektora nav, pateicoties tieši Ilgai Šuplinskai un viņas ambīcijām, ko uzkurinājusi viņas dzimtā Jaunā konservatīvā partija. Pēc Šuplinskas norādes, iejaucoties Universitātes akadēmiskajā brīvībā, valdība neapstiprināja Indriķi Muižnieku par rektoru. Tomēr daudzi uzskata, ka viņš joprojām ir rektors. Arī es tā uzskatu.
Un šodien Indriķis Muižnieks sarunājas ar 2000.-2007. gada Universitātes rektoru Ivaru Lāci - par to, kas notiek Universitātē.
Ivars Lācis (I. L.): - 1992. gadā mēs pieķērāmies augstākajai izglītībai, gribēdami to piemērot brīvvalstij. Mēs tiešām bijām traki cilvēki. Man personīgi bija gods iztulkot un mēģināt piemērot mūsu augstākajai izglītībai vāciešu Augstskolu ietvara likumu. Mūsu Augstskolu likums ir palicis tāds, kāds tas ir bijis, tas ir mudžināts un mocīts, ieliekot arī punktus par privāto izglītību. Bet vienu lietu tajā likumā neielika: vācu algoritmu rektora atrašanai. Un viņu algoritms ir primitīvi jauks, bet ar skaidri noteiktu atbildību. Tiek publiski izsludināts rektoru konkurss, tad augstskolas konkursa komanda atlasa piecus piemērotākos kandidātus un «atdod» ministram vai kādam citam, kas nominē vienu. Šis lēmums nav pārsūdzams vai kā citādi interpretējams, un visas puses to pieņem.
Indriķis Muižnieks (I. M.): - Vāciešiem ir ne tikai rektors, bet arī kanclers, kurš nodarbojas ar saimniecības jautājumiem. Vācu augstskolas ir valsts iestādes, profesori ir ierēdņi. Latvijā tā nekad nav bijis.
I. L.: - Latvijā rektoram ir arī kanclera funkcijas.
I. M.: - Latvijā rektors pēc likuma ir atbildīgs par visu. Tālāk akadēmiskajā hierarhijā sākas brīvība un demokrātija, par kuru nekas labāks neesot izgudrots... Būtībā augstskola likuma izpratnē ir līdzīga Rīgas domei, kur deputāti ir ievēlēti, tāpat arī priekšsēdētājs ir ievēlēts. Tomēr Latvijas valdībai nav jāapstiprina Rīgas domes vadība. Tad kāpēc Latvijas valdībai vajadzētu apstiprināt Universitātes vadību?
- Kā notiek Lietuvā un Igaunijā?
I. M.: - Šo valstu universitāšu vadību ievēlē, un viss. Valdība neiejaucas.
I. L.: - Mēs daudzkārt esam mēģinājuši uztaisīt Universitātes likumu, arī jaunu Augstskolu likumu.
I. M.: - 2004. gadā bijām neliela domubiedru grupa - Muižnieks, Pūce un Melnis. Juris Pūce tagad ir ministrs, Anatolijs Melnis ir Aeronavigācijas institūta rektors. Mēs radījām likuma jauno versiju. 2008. gadā šī versija bija nonākusi līdz Saeimas komisijai. Saskaņošanas komisiju vadīja profesors Ivars Lācis. Arī tagad aktuāla ir ideja par augstskolu padomēm.
- Politiskajām padomēm...
I. M.: - Jā. Pērn aktualizējās ideja par padomēm, taču Universitātes Senāts to kategoriski noraidīja. Iespējams, kāds domā, ka padome ir kāds glābējlācis, laba lieta, sabiedrības atvērtības instruments...
- Drīzāk jau partiju instruments... Bet cik tālu ir atļaujams valdībai, ministrijai, partijām jaukties Universitātes darbībā?
I. L.: - Latvijas Universitāte ir specifiska ar to, ka bez valsts daļas - kuras dēļ valstij ir ne tikai jāiejaucas Universitātes darbībā, bet tai ir arī atbildība par to, - ir arī otrā daļa, proti, uzņēmējdarbība. Privātajās augstskolās ministrijas ietekme ir tik vien, cik, piemēram, pamainīt akreditācijas noteikumus. Savukārt Universitātes otrajā daļā ir studijmaksas, projekti, līgumdarbi un aizņēmumi, un šī daļa ir pietiekami liela.
I. M.: - Kopīgais budžets ir aptuveni 100 miljoni eiro. Tartu universitātei tas ir divreiz lielāks. Mūsu gadījumā tieši piešķirtā valsts daļa ir 22 miljoni eiro. Jautājums - vai valstij kaut kas ir jāregulē? Jā, rezultātā, ne izpildījuma detaļās. Viļņas universitātē ir padome ar 11 cilvēkiem, seši nav universitātes darbinieki. Vienu no tiem deleģē Zinātņu akadēmija, vienu - citu augstskolu studenti, četrus ievēlē pati universitāte no kandidātiem, kas piesakās atklātam konkursam.
- Un ko regulē padomes?
I. M.: - Pamatjautājums ir stratēģija - uz kuru pusi ies universitāte un kādā veidā to darīs. Otrs jautājums: budžeta apstiprināšana.
- Kādas būtu padomes Latvijas Universitātes gadījumā? No katras valdošās partijas - pa vienai sejai?
I. M.: - Tas būtu sliktākais variants, jo koalīcijas bieži mainās... Ja nopietni - mūsu gadījumā viens no svarīgākajiem - padomes ieskatā - noteikti būtu nekustamo īpašumu jautājums. Universitātei šis jautājums kļuvis īpaši aktuāls gan Torņakalna studentu pilsētiņas, gan Eiropas Investīciju bankas aizdevuma sakarā. Šis attīstības virziens ir devis rezultātus, kuri liedz klaigāt, ka viss ir slikti tāpēc, ka nav padomes... Times High Education jaunākajā reitingā mūsu Universitāte ir vienā grupā ar Viļņas universitāti. Šajā pašā grupā ir arī Tallinas tehniskā universitāte, Tallinas universitāte, Kauņas tehnoloģiju universitāte. Latvijā mūsu augstskola ir labākā. Tartu universitāte gan ir krietni augstāk, tā savu zinātnisko atrāvienu ir mantojusi no seniem laikiem.
I. L.: - Jau padomju laikos visi skatījās uz Tartu universitātes pusi. Un tur ir vēl viens svarīgs arguments - Jāks Āvikso, kurš, savulaik būdams Tartu universitātes rektors un īstajā brīdī gudri spēlēdams rotaļas ar izglītības ministru, dabūja vajadzīgos resursus [Jāks Āvikso patlaban ir Tallinas tehnoloģiju universitātes rektors]. Tartu universitāte objektīvi apsteidz Baltijas valstu augstskolas, kaut arī tā ir mazāka nekā mūsu Universitāte.
I. M.: - Igaunijā bija tāds augstskolu likums, kas ļāva viņiem aktīvāk un konsekventāk rīkoties.
- Vai taisnība tiem, kuri uzskata, ka Latvijas Universitātes gadījumā konflikts ir starp intelektu un kaut kādām privātām, materiālām interesēm?
I. L.: - Konflikts starp intelektu un uzņēmējdarbību ir mūžīgs.
- Es nerunāju par uzņēmējdarbību, bet par privātām interesēm.
I. L.: - Tie ir divu konstrukciju ļaudis, kuri strādā divos virzienos. Tas, ka LU rektoram jāprot apvienot abus šos darbības veidus, ir kritiski smagi. Tajā brīdī, kad LU rektoram jāpieņem lēmumi attiecībā uz komercdarbību, ir nepieciešams Senāta balsojums un ir vajadzīgs rīks, lai ar tā palīdzību saprastu, ko tu darīsi tajā komercijā. Nu nevar sanāksme, padome vai, pasarg, Dievs, tautas hurāls iznākt plāniņa vidū un pateikt, ko mēs darīsim ar to govi - pārdosim, apēdīsim vai laidīsim pie buļļa. Šī sanāksme ne par ko nevar vienoties, jo viens grib ēst, otrs - skaitīt naudu, bet trešais - redzēt pārošanos... Ir piemēri, kad jaukais Senāts kaut kādu problēmu ir noracis uz gadu, diviem vai vairāk. Bet ne jau aiz ļauna prāta: vienkārši tie nav ļaudis, kuriem par to jālemj. Senāts, protams, ir vajadzīgs, un, ja tur kaut kas nefunkcionē, mēs pie tā esam vainīgi: jāsaprot, kādus jautājumus tam lemt.
I. M.: - Senātā ir arī Juris Borzovs, kurš jau pašā sākumā bija pret Universitātes akadēmiskā centra attīstību Torņakalnā. Par savu viedokli viņš iestājas cieti, gulēja kā Raimonda Djena uz sliedēm. Tāpēc man nebija skaidrs, kāpēc vienubrīd par rektora aizvietotāju ministre izraudzījās mani, pēc tam Borzovu, tagad Gvido Straubi.
I. L.: - Starp citu, studenti ir vienīgā grupa Universitātes Senātā, kam ir veto tiesības uz visiem jautājumiem, kas skar studentu intereses. Un veto arī vienmēr ir ticis ievērots - bez jebkādām atkāpēm.
- Bet Senāts un studenti nav varējuši apturēt izglītības ministres iznīcinošo gājienu pret rektoru Muižnieku.
I. M.: - Studenti - gan mūsu Studentu padomes pārstāvji, gan Latvijas Studentu asociācija - perfekti uzstājās Ministru kabinetā, skaidrojot savu nostāju rektora jautājumā. Respektēt Universitātes Satversmes sapulces lēmumu par rektora ievēlēšanu aicināja arī vairāk nekā 20 citu augstskolu un zinātnisko institūtu vadītāji, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, Zinātņu akadēmijas prezidents, daudzi citi… Taču MK lēma neiedziļināties rektora vēlēšanu tiesiskajās detaļās, bet paļauties uz ministres viedokli. Tam acīmredzot ir tālejošāki mērķi. Nav runa par mani, bet par to, ka ministre grib reformēt augstskolu pārvaldību. To atbalsta premjers un Valsts prezidents, arī pašas augstskolas nav pret to. Jautājums tikai - kā un kas tiek izlemts. MK uzdeva ministrijai līdz šā gada decembrim sagatavot Augstskolu likuma grozījuma priekšlikumus. Augstskolu un zinātnisko institūciju piedāvājums bija: izstrādāt šos priekšlikumus Valsts prezidenta paspārnē - ne tik politizētā atmosfērā. Patlaban Universitātē ir iecelts rektora pienākumu pildītājs, kuram pēc likuma divu mēnešu laikā ir jāsarīko jaunas rektora vēlēšanas... Jau tagad skaidrs, ka šis nodoms vairs nav izpildāms. Labi, pievērsim acis uz likuma neievērošanu un pieņemsim, ka vēlēšanas būs ap Ziemsvētkiem. Bet jaunā likuma versija par izmaiņām augstskolu pārvaldībā uz to laiku vēl nebūs pieņemta. Lai reformētu Latvijas Universitātes pārvaldību, būs vai nu atkal jāapstrīd vēlēšanu tiesiskums, vai uz četriem gadiem tiks iekonservēta esošā situācija. Sanāk, ka lēmums neapstiprināt Universitātes Satversmes sapulces lēmumu par manu ievēlēšanu nekādi nepalīdz augstskolu pārvaldības procesu maiņai.
I. L.: - Vērtējot šīs vasaras ļembastus sakarā ar rektora vēlēšanām, bija taču iespēja vērsties pret vēlēšanu komisiju, pret balsu skaitīšanas komisiju utt. Bet nekas tāds nenotika. Un tad vērsās pret personu, kas ne pie kā nebija vainojama.
I. M.: - Rektora vēlēšanās parādījās ārējas intereses - gan politiskas, gan ekonomiskas. No vienas puses - labi, ka Universitāte kļuvusi par dažādu interešu objektu, jo tas nozīmē, ka Universitāte ir vērtība. No otras - bīstami, ka te vairs nav cēls ziloņkaula tornis, bet gan iekārojams uzņēmums...
- Tieši iekārojamība ir radījusi situāciju, ka viena otra partija tik masīvi cīnās par Universitātes pārņemšanu savās rokās.
I. M.: - Nav nekā tāda, kas reiz nenāks gaismā... Tad mēs šo procesu labāk varēsim novērtēt. Bet šobrīd situācija ir tāda, ka Universitātei ir simt gadu, mēs šo jubileju svinam un svinēsim...
I. L.: - ... ar reālu lepnumu. Jo ļoti daudz ir izdarīts. Ir ačgārni domāt, ka tikai pēdējos desmit vai divdesmit gados, vai kaut kādā laikposmā, piemēram, pirmajā brīvvalstī, ir rodami lielie Universitātes sasniegumi. Universitāte ir stabils vēja rādītājs ar lielu masu, tas netirinās no katra nieka pūtiena. Universitāte ir gājusi cauri okupācijas gadiem, kas veido lielu laiku no kopējā gadu skaita: viena okupācija - vācu, tad bezgala garā padomju okupācija. Un visos Universitātes posmos mūsu augstskolā ir bijuši patiešām viedi un godīgi cilvēki, kuri ir turējuši un cēluši akadēmisko latiņu. Līdz zināmam laikposmam atjaunotajā Latvijā mēs bijām brīvi no politikas, mēs spējām no tās norobežoties. Bet ir gājis ļoti dažādi. Senātā ir bijuši sociāldemokrāti, kuri paziņoja: viņš (nosauc kādu personu) taču ir iedevis Universitātei cik tur dolāru, viņam ir jādod goda doktora nosaukums! Un tomēr mēs ar tādām lietām tikām galā. Universitātes iekšējā darbība nebija politiski angažēta. Kopīga sadzīvošana bija iespējama, kaut arī problēmu vienmēr pietiek. Universitātē ir ražojošie un patērējošie, ir liriķi un fiziķi, mūžīgi notiek attīstības konflikti, bet kopumā - visi mūsējie par Universitāti ir stāvējuši un krituši.
I. M.: - Ir viegli mīlēt visu cilvēci, bet katru cilvēku atsevišķi - daudz grūtāk...
I. L.: - Un tomēr fonā palien ārā LU feodālā daba. Laika gaitā tā ir nedaudz mainījusies, tomēr kopš neatkarības atgūšanas Latvijas Universitātē blakus visam citam ir bijis feodālisms. Lielie feodāļi bija varenie dekāni. Reiz bija tā... Trīs četras dienas pēc tam, kad nonācu rektora kabinetā, pie manis ieradās lielākās fakultātes dekāns. Un saruna bija par daudz ko, citastarp - par to, ka rektoram ir ļoti zema alga. Bet to, dekāns saka, var atrisināt! Es viņam teicu: liels paldies par piedāvājumu, taču pie šīs tēmas mēs vairs nekad neatgriezīsimies.
- Acīmredzot dekānam bija iespēja sajusties kā galvenajam feodālim...
I. M.: - Mums ir jāveicina nevis feodālā sadrumstalotība, bet LU vienotība. Nevis katra fakultāte un katrs institūts atsevišķi, bet gan Universitāte kopumā ir spēks un bagātība. Tāpēc ir šie akadēmiskie centri, projekti...
- Universitātei - 100 gadi, bet izglītības ministre Šuplinska, kā stāstīts politpasaciņā, ir iemetusi granātu blindāžā. Ko tas nozīmē?
I. L.: - Simtgades svinībās turpat blakus vien esam... Neviens akadēmisks cilvēks nevar pat iedomāties, ka vismaz reizi mūžā viņš nenonāks reālās attiecībās ar LU. Agrāk vai vēlāk... Ir promocijas padomes, ir kopīgi darbi, lielas idejas... Tāpēc jāatceras: akā, no kuras tev reiz būs jādzer - nedrīkst spļaut.
I. M.: - Simtgades svinību gaitā tas, protams, ievieš zināmas korekcijas, tomēr lietas būtība nemainās. Ja kāds domā, ka ar šādu pārsteidzīgu rīcību to var izdarīt, viņš kļūdās, jo tā var atstāt tikai īstermiņa iespaidu.
I. L.: - Suņi rej, karavāna iet tālāk. Ja no visas šīs turbulences varētu uzģenerēt jaunu Universitātes vai Augstskolu likumu, padarīt akadēmiskās sabiedrības dzīvi vienkāršāku un iegūt lielāku produktivitāti, tad - paldies ministrei Šuplinskai par šo turbulenci.
I. M.: - Viena lieta ir mana persona, otra lieta ir Universitāte, un otrā lieta ir nesalīdzināmi svarīgāka par mani. Tikai - jautājums ir par paņēmieniem, kā risināt uzdevumus. Ir tikai divas iespējas: vai nu ar mīlestību, vai... atklāti sakot, ar izvarošanu. Ja risināšana notiek vardarbīgi, tad...
I. L.: - ...tad par to soda: sevi cienoša sabiedrība piespriež sodu.
- Nākamajās vēlēšanās.
I. L.: - Tieši tā. Turklāt process, kāds patlaban notiek Universitātē, ir skola. Tajā mēs mācīsimies un kļūsim vismaz par pieckapeiku gudrāki.