Tirgus dalībnieku diskriminācija, dokumentu nepieejamība, valsts budžeta līdzekļu nelietderīga izmantošana – par šīm un citām sekām, ja spēkā stāsies Tieslietu ministrijas (TM) iecerētie grozījumi likumā Par Uzņēmumu reģistru, brīdina arī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs, bijušais galvenais valsts notārs Jānis Endziņš.
Brīdinājumus J. Endziņš izteicis skarbā vēstulē, kas adresēta TM un Uzņēmumu reģistram (UR).
Šis viedoklis ir īpaši nozīmīgs, jo J. Endziņa kompetence UR jautājumos nav apšaubāma - no 2002. līdz 2007. gadam viņš pats bija UR vadītājs jeb galvenais valsts notārs. Pirms tam strādāja par galvenā valsts notāra vietnieku un TM valsts sekretāra palīgu.
Jāatgādina, ka Neatkarīgā līdzīgu viedokli par ieplānotajiem grozījumiem UR likumā pauda jau 14. augustā publikācijā Bordānisti ieplānojuši daudzmiljonu afēru Uzņēmumu reģistrā.
Konkurences kropļošana
Vēstulē J. Endziņš vērš uzmanību uz likuma normu, kura stāsies spēkā 2020. gada 1. janvārī. Tajā noteiks, ka iestādei vai kapitālsabiedrībai, kurā publiskai personai ir izšķiroša ietekme, būs aizliegts ar savu darbību kavēt vai ierobežot konkurenci, kas var izpausties arī kā tirgus dalībnieku diskriminācija, radot atšķirīgus konkurences apstākļus. Tāpat būs aizliegts veikt darbības, kuru dēļ cits tirgus dalībnieks būs spiests atstāt kādu konkrēto tirgu vai būs apgrūtināta potenciāla tirgus dalībnieka iekļūšana vai darbība tirgū.
Turpretī sagatavotais likumprojekts «faktiski norāda uz UR kā pārvaldes iestādes vēlmi kavēt, ierobežot citu tirgus dalībnieku darbību tirgū». Turklāt kā papildu ierobežojums tirgus dalībniekiem ir uzskatāma publiskās daļas dokumentu atkalizmantošanas aizliegšana. «UR komunikācijā ar sabiedrību, lietojot jēdzienu «starpnieks», faktiski sagroza atkalizmantošanas nozares lomu kopumā un tās sniegto pakalpojumu nozīmi. Jāņem vērā, ka atkalizmantotāji pēdējo 10 gadu laikā pēc UR datu atkalizmantošanas nodrošināšanas investējuši ievērojamus līdzekļus pakalpojumu izstrādē un licences iegādē. Finansējot no budžeta līdzekļiem tādu pakalpojumu izstrādi, kuri tirgū jau eksistē, saskatāmas negodīgas konkurences pazīmes. LTRK skatījumā, pakalpojumu izstrāde un nodrošināšana ir jāveic privātajam sektoram,» teikts vēstulē.
Deklarētais mērķis un realitāte
J. Endziņš skaidro, ka valstij UR datu aprites sfērā jāveic minimālais - pirmdatu uzkrāšana un glabāšana. Datu apstrāde, sapludināšana, piegāde patērētājam jāveic privātajam sektoram, veidojot konkrētām mērķgrupām fokusētus produktus un pakalpojumus un piegādājot tos visērtākajos veidos. Viņš norāda, ka, organizējot darbu šādi, ieguvumi būs gan ietaupīti valsts budžeta līdzekļi, gan sekmēta tautsaimniecības attīstība un tirgum vajadzīgu pakalpojumu nodrošināšana.
Vēstulē teikts, ka LTRK nepiekrīt likumprojektā un tā anotācijā paredzētajam, ka turpmāk ar atkalizmantotājiem netiks slēgts licences līgums. Slēdzot līgumu, tiktu nodrošināta UR datu kontrolēta izmantošana un tās apstrādātājiem tiktu noteikta atbildība. Datu saņēmējiem atkalizmantotājiem līgums sniegtu papildu garantijas, ka UR datu pieejamību nodrošinās regulāri, noteiktajā apjomā, tādējādi nodrošinot stabilu servisu, uz kuru var balstīt komercpakalpojumu izstrādi.
J. Endziņš vēstulē vērš uzmanību uz likumprojekta anotācijā minētajiem aplamajiem apgalvojumiem. Tur norādīts, ka publisko dokumentu pieejamība un nodošana atkalizmantošanā nenodrošina pienācīgu personu datu aizsardzību. Eksperts norāda: «Jāņem vērā, ka likumprojektā paredzētais mērķis ir informācijas nodrošināšana AML (noziedzīgi iegūtu līdzekļu atmazgāšanas novēršana) un klientu izpētes vajadzībām. Ja likumdevējs nosaka publisko dokumentu atkalizmantošanas aizliegumu vai arī aizliedz veikt to apstrādi, likumprojektā paredzēto mērķi nav iespējams sasniegt, proti, pilnvērtīga klientu izpēte nav iespējama.»
J. Endziņš asi kritizē likumprojekta autoru centienus noslepenot UR dokumentus, piemēram, noteikt ierobežotas pieejamības statusu valsts notāra izdotiem lēmumiem, kā arī dalībnieku vai akcionāru sapulču protokoliem utt. «Arguments, ka apjoma dēļ nav lietderīgi veikt 128 dokumentu veidu klasifikāciju, nevar būt par pamatu neizdiskutēt katra dokumenta veida atklātības nodrošināšanas nepieciešamību. Vēl jo vairāk tādēļ, ka šo dokumentu pieejamības nodrošināšana ir būtiska AML prasību izpildē,» vēstulē skaidro eksperts.
Miljoni vējā
J. Endziņš pievērsies arī valsts budžeta līdzekļu izmantošanas tematikai. «LTRK rada neizpratni, kāpēc turpmāk valstij ir nepieciešams uzturēt vairākus UR informācijas publiskošanas kanālus. Proti, jau gandrīz 20 gadus oficiālajā publikācijas vietnē Latvijas Vēstnesis tiek publiskota daļa no UR reģistros ierakstāmajām ziņām. No Latvijas Vēstneša publiskotā 2018. gada pārskata redzams, ka ieņēmumi no sludinājumiem pārsniedz 1,3 milj. eiro gadā, no kuriem lielākā daļa ir saistīta ar oficiālajiem paziņojumiem par UR reģistros reģistrētajiem juridiskajiem faktiem. Šis publiskošanas kanāls tiek nodrošināts, pamatojoties uz uzņēmēju/privātpersonu veiktajiem maksājumiem par publikāciju Latvijas Vēstnesī. Šobrīd līdztekus jau nodrošinātajam kanālam politikas veidotāji plāno novirzīt ievērojamus valsts budžeta līdzekļus jauna kanāla izstrādei un uzturēšanai. Jāņem vērā, ka, saglabājot abus publiskošanas kanālus, tas būtu uzskatāms ne tikai kā līdzekļu nelietderīgs izlietojums, bet arī var radīt papildu neskaidrības šīs informācijas saņēmējiem - izmantotājiem.»
Vēstulē minēts, ka LTRK līdztekus likumprojekta anotācijā norādītajam nepieciešamajam finansējumam izvērtējis arī citos normatīvajos aktos pēdējā pusotra gada laikā pieprasīto finansējumu par UR informācijas pieejamības nodrošināšanu. Piemēram, apskatot MK noteikumu Nr. 191 anotāciju, redzams, ka tajā noteikts - UR pakalpojumu nodrošināšanai budžetā ik gadu jau tika paredzēti 869 872 eiro. Bet LTRK konstatējusi, ka, kaut arī finansējums bija paredzēts, UR tiešsaistē paredzētie pakalpojumi, kuriem bija jādarbojas jau no 2018. gada 1. aprīļa, vēl aizvien nestrādā: «Līdz ar to visticamāk UR arī nav guvis MK noteikumu Nr. 191 anotācijā paredzētos ieņēmumus no minētajiem pakalpojumiem. Izvērtējot pakalpojumu saturu un sniegšanas veidu, uzskatām, ka šobrīd likumprojektā paredzētais pakalpojumu apmērs faktiski ir līdzvērtīgs jau 2018. gada aprīlī noteiktajam, mainās tikai atsevišķiem pakalpojumiem piegādes nosacījumi, proti, dažiem pakalpojumiem nav nepieciešams nodrošināt lietotāju autentificēšanu un pakalpojumu apmaksas pārbaudi, jo tos paredzēts piedāvāt bez maksas. Līdz ar to LTRK rada neizpratni, vai šādu izmaiņu nodrošināšanai papildus jau ik gadu iebudžetētajiem līdzekļiem 869 872 eiro apmērā vēl nepieciešams pieprasīt 1,95 milj. eiro 2020. gadā, bet no 2021. gada - 1,39 milj. eiro,» teikts vēstulē.
«Finansējot no valsts budžeta līdzekļiem tādu pakalpojumu izstrādi, kuri tirgū jau eksistē, saskatāmas negodīgas konkurences pazīmes.»
