Sončiku neizdodas izlikt no valstij piederošās mājas Jūrmalā
Jau gadiem no valstij piederošas lepnas mājas Jūrmalā neizdodas izlikt reiz ietekmīgo Valsts ieņēmumu dienesta šefu Andreju Sončiku, izpētījis Latvijas Televīzijas raidījums “de facto”.
Sončiks ne tikai tiesājas ar ēkas īpašniekiem - Valsts nekustamajiem īpašumiem, bet pamanījies daļu sev nepiederošā nama izīrēt ar populārāko īpašumu rezervēšanas portālu starpniecību. Par Sončika īrniekiem uz dienu kļuva arī “de facto” komanda.
90. gadu beigās virkne toreizējai varai pietuvināto kļuva par īrniekiem ekskluzīvos īpašumos Rīgas centrā un Jūrmalā. Viņu vidū arī toreizējais Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektors Andrejs Sončiks. Savulaik viņš bija ietekmīga amatpersona. Tika uzskatīts par Andra Šķēles cilvēku. Tieši toreizējais Tautas partijas līderis Šķēle ieteicis Sončiku augstajam amatam. Varenie un ietekmīgie sāka dzīvot Jūrmalā. Viena no vietām Dubultos pat ieguva apzīmējumu “valdības vasarnīcu ciemats”.
Daļa prominento īrnieku vēlāk savas vasarnīcas pārbūvēja par smalkām villām un “par sviestmaizi” ieguva savā īpašumā. Līdzīgi mērķi bija arī Sončikam. Ieguva - pārbūvēja - centās noprivatizēt. Taču kaut kas, visticamāk, neizdevās. Nu jau ceturto gadu Sončiks īres maksu nemaksā. Taču dzīves vietu nepamet. ,,Nomniekam šobrīd nav nekāda tiesiska pamata atrasties īpašumā un īpašums ir jāatbrīvo,” norāda “Valsts nekustamie īpašumi” Juridiskās pārvaldes direktors Ojārs Valkers.
Sončiks ar ģimeni turpina dzīvot ekskluzīvajā vietā Majoros - tūristu acīm nepamanītā šķērsielā starp dzīvīgo Jomas ielu un pludmali. Turklāt “de facto” izpētīja, ka daļu īpašuma - viesu māju - iespējams īrēt. Ja Sončiks tur dzīvo prettiesiski, maz ticams, ka viņš ar to drīkst pelnīt.
Īpašumu izīrēšanas portālos pieejamā informācija liecina, ka māja sezonā ir gana pieprasīta. “de facto” izdevās atrast brīvu nakti vien nedēļas vidū. “de facto” komandu sagaidīja pats saimnieks. “de facto” uzturēšanās Sončika dzīves vietā izmaksāja 81 eiro. Taču komandas rīcībā bija ne tikai divstāvu viesu nams, bet arī sauna, terase, bērnu spēļu laukums un pat āra baseins.
Portālos atsauksmes par īpašumu atrodamas kopš 2017. gada septembra. Tas nozīmē, ka Sončiks viesu namu izīrē vismaz divus gadus. Turklāt īpašuma aprakstā norādīts, ka “viesu nams “Jūras elpa” ir daļa no ģimenei piederoša īpašuma”. Valkers gan uzsver, ka ,,nomnieks, ņemot vērā, ka līgums zaudējis spēku, atrodas šajā īpašumā prettiesiski. Līdz ar to arī jebkādas darbības, ko viņš veic ar valstij piederošo īpašumu, ir vērtējams kā prettiesiskas”.
Konflikts Valsts nekustamo īpašumu un Sončika starpā ilgst jau gadiem. 90. gadu beigās noslēgtais īres līgums paredzēja, ka Sončikam par īpašumu jāmaksā apmēram 200 latu sezonā. Niecīga naudas summa. Vēlākos gados tā nedaudz pieauga. Taču joprojām bija neadekvāti zema. Šobrīd jau vairāku gadu garumā Sončiks īres maksu par ēkām nemaksā. ,,Beidzoties līguma termiņam 2015. gadā, nomnieks turpināja maksāt par zemes nomu, taču pilnībā pārstāja maksāt par dzīvojamās mājas nomu un saimniecības ēku, garāžu. Šīs nesamaksātās summas kopā veido vairāk nekā 16 000 eiro,” aprēķinājis Valkers.
Brīdī, kad “de facto” atklāja Sončikam, ka žurnālistu mērķis nav izbaudīt labumus viņa izīrētajā īpašumā, bet gan sarunāt interviju, Sončiks piekrīt paust savu nostāju: ,,Strīds ir par ēkām, kuras es uzskatu, ka es esmu uzbūvējis tāpēc, ka šādā ēkā diez vai kāds gribētu un diez vai jūs gribētu dzīvot, vienkārši tas nav iespējams. Jau pirmo reizi ierodoties šeit, jau līguma slēgšanas brīdī bija skaidrs, ka, nemainot neko, dzīvot nav iespējams. Ja godīgi un tautas valodā izteiktos, šeit tajā brīdī bija bomžu pulcēšanās vieta.”
Pirms vairāk nekā desmit gadiem Sončiks tāpat kā viņa līdzgaitnieki Jūrmalā nolēma īpašumu privatizēt. Taču atšķirībā no citiem viņam tas dažādu iemeslu dēļ neizdevās. Sončiks vērsās tiesā. Tiesā strīds būtība bija par divstāvu dzīvojamo ēku. Sončiks uzskatīja, ka ir to uzbūvējis pilnībā no jauna un ieguldījis tajā ne mazāk kā 90 tūkstošus eiro. Savukārt tiesa uzskatīja, ka tās rīcībā nav pietiekošu pierādījumu tam, ka projekts un būvatļauja būtu paredzējuši jaunas ēkas būvniecību. Sončiks atsaucas uz sākotnēji noslēgto īres līgumu. Tajā minēts, ka ,,īrnieka ieguldījumi objekta remontā un rekonstrukcijā ir īrnieka īpašums”. Taču tiesai ar šo argumentu nepietika. Sončiks neesot drīkstējis būvēt ēku no jauna.
Šā gada sākumā Sončiks tiesā zaudēja. Ēka tāpat kā zeme pieder valstij. Tagad Valsts nekustamie īpašumi tiesājas ar Sončiku par izlikšanu un parāda par īpašuma lietošanu piedziņu, savukārt Sončiks tiesā pieprasa īres līguma termiņa pagarināšanu.
Sončiks izmanto visas iespējas, lai nepazaudētu savu dzīvesvietu. Viņš pat vērsies policijā pret Valsts nekustamajiem īpašumiem un atsevišķām amatpersonām. Tā uzsākusi kriminālprocesu par iespējamiem “noziedzīgiem nodarījumiem valsts institūciju dienestā”. Sončiks skaidro, ka ,,tā kā valsts nav ieguldījusi neko, es no valsts neko neprasu, man no valsts neko nevajag un man nav nekādu pienākumu, nekāda vēlēšanās un iespēja kaut ko no valsts dabūt, nē, nekad. Es tikai vēlos atgūt to, ko es pats esmu ieguldījis”.
Sončiks aprēķinājis, ka kopumā ēkās un dažādu komunikāciju izbūvē ieguldījis ap 200 tūkstošiem eiro. Lai arī tiesa lēmusi citādi, viņš joprojām nepiekrīt, ka nav to saimnieks. Savukārt Valsts nekustamajiem īpašumiem “Sončika gadījums” izceļas uz pārējo strīdu fona. Parasti domstarpības ar nomniekiem ilgst mēnešus ne gadus. Kopumā Valsts nekustamajiem īpašumiem šobrīd ir 900 aktīvu telpu nomas līgumu. Taču tikai 10 gadījumos līgumi izbeigti pirms termiņa vai tam beidzoties, bet nomnieki nav atbrīvojuši telpas.