Eksperte atklāj nepatīkamus faktus par vardarbību pret sievietēm ar īpašām vajadzībām Latvijā

Sievietes ar īpašām vajadzībām pakļautas lielākam vardarbības riskam, kas saistīts ar to, ka varmākam ir vieglāk īstenot vardarbību pret personu, kas ir ievainojamāka, šonedēļ konferencē "Sievietes un invaliditāte. Seksuālā, reproduktīvā veselība. Vardarbība" pauda uzaicinātie eksperti.

Resursu centra "Zelda" atbalsta personas pakalpojuma reģionālā koordinatore Evija Strupiša norādīja, ka ikdienā centrs saskaras ar dažādiem vardarbības veidiem, kas vērsti pret personām ar garīga rakstura traucējumiem. Strupiša atzīmēja, ka cilvēkus ar garīga rakstura traucējumiem ir vieglāk izmantot, kā rezultātā viņi cieš.

Kā norādīja biedrības "Centrs Marta" administratore Lelde Vaivode, cilvēkiem ar invaliditāti mēdz būt grūtāk atrast palīdzību, jo nereti šiem cilvēkiem netic, kā rezultātā viņi baidās vērsties, piemēram, policijā.

Rīgas pašvaldības policijas Centra pārvaldes galvenais inspektors Mārtiņš Ķipurs norādīja, ka nereti upuri finansiālas un emocionālas atkarības dēļ nav gatavi pārtraukt vardarbīgas attiecības. Piemēram, šogad Rīgas pašvaldības policija aizpildījusi vairāk nekā 600 anketas par dažādiem vardarbības ģimenē gadījumiem, tomēr tikai desmit gadījumos upuris lūdzis varmākas nošķiršanu.

Vaivode skaidroja, ka tas saistītas ar tā saukto "vardarbības ciklu", kurā sākotnēji ir medusmēneša periods, pēc tam rodas saspīlējums attiecībās, no kura izriet vardarbība, bet pēc tās varmāka nožēlo pāridarījumu un atkal sākas medusmēneša periods. Vienlaikus jo ilgākas ir attiecības, jo mazāk ir labo periodu, bet vairāk - vardarbīgo, piebilda biedrības pārstāve.

Pēc viņas paustā, upuru vidū nereti vardarbība normalizējas, kā rezultātā kļūst arvien grūtāk pamanīt, ka notiekošais nav pareizs. Tāpat Vaivode sacīja, ka sievietes biežāk cenšas glābt attiecības, nevis rūpējas par savu drošību un labklājību.

Strupiša piebilda, ka nereti sievietēm arī ir kauns no ģimenes un sabiedrības par to, ka viņas nonākušas šādā situācijā. Viņasprāt, jāveicina atklātība un sabiedrības attieksme, lai cilvēki spētu par to runāt. Tam piekrita arī Tiesībsarga biroja Pilsonisko un politisko tiesību nodaļas vecākā juriste Laura Lapiņa, kura atzina, ka cilvēki kopumā par vardarbību nevēlas runāt, un visbiežāk par to runā e-pastos vai papīra formātā.

Runājot par meitenēm un sievietēm ar garīga rakstura traucējumiem, Strupiša sacīja, ka bieži trūkst arī zināšanu, kā runāt ar šādiem cilvēkiem, kā rezultātā konteksts nav atbilstošs tam, lai persona pateiktu to, ko patiesībā vēlas pateikt.

Vaivode uzskata, ka šī iemesla dēļ būtu jāveido stiprs sadarbības tīkls cilvēku ar īpašām vajadzībām atbalstam gadījumos, kad viņi saskārušies ar vardarbību. Tāpat, pēc Vaivodes paustā, jāpanāk, ka cilvēki jūtas ērti vērsties pēc palīdzības, jo patlaban personas bieži baidās, ka, vēršoties pēc palīdzības, viņiem ne tikai nepalīdzēs, bet ka pēc tam kļūs arī sliktāk.

Kā aģentūru LETA iepriekš informēja Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" pārstāve Irīna Meļņika, sievietes ar invaliditāti veido 16% no Eiropas Savienības (ES) sieviešu kopskaita. Tas nozīmē, ka ES dzīvo aptuveni 40 miljoni sieviešu un meiteņu ar invaliditāti, kas gan dzimuma, gan invaliditātes dēļ joprojām saskaras ar dažāda veida diskrimināciju, tādējādi nereti nonākot sociālā atstumtībā.

Kā atklāj pirms vairākiem gadiem veikts Eiropas Pamattiesību aģentūras pētījums, sievietes un meitenes ar invaliditāti trīs līdz piecas reizes biežāk cieš no vardarbības.