Nacionālais rehabilitācijas centrs Vaivari šonedēļ uzņēmis 14 īpašus pacientus – karavīrus no Ukrainas. Kara traumas ir sevišķi smagas. Mīnu norautas ekstremitātes, šķembu sašķaidīti audi, sadragāti kauli. Protēzes daudz ko var atrisināt, taču tās jāiemācās lietot. Kara salauztajiem ir no jauna jāiemācās dzīvot.
Kopš Ukrainas kara sākuma šī ir jau piektā reize, kad Vaivari sniedz palīdzību ievainotajiem ukraiņiem, un, kā atzīst rehabilitācijas centra vadītāja Anda Nulle, ar katru atbraukušo grupu uzkrājas profesionālā pieredze - darbs sokas arvien labāk. Arī organizatoriskā sadarbība starp Latvijas un Ukrainas institūcijām - ministrijām, vēstniecībām. Un kādreizējā vietējo pacientu burkšķēšana ir rimusies. Centram pietiek jaudas apkalpot gan pašmāju pacientus, gan ārzemniekus. Taču nenoliedzami - šie ārzemnieki ir īpaši.
Miera laikā gūtās brūces un traumas nav salīdzināmas ar tām, kas piemeklē cilvēkus karadarbības gaitā. Lielākajai daļai atbraukušo ukraiņu ir ļoti sarežģītas, komplicētas amputācijas, kas gūtas, uzkāpjot uz mīnām, dažs ticis sašauts vai cietis sprādzienos. Turklāt šajā reizē vairums cietušo ir no nesenas karadarbības. Vaivaru speciālisti pavasarī paši braukuši uz Kijevas kara hospitāli atlasīt savus pacientus, un lielākā daļa bija pavisam nesen no frontes atvesti puiši.
Rehabilitācija miesai un garam
Katram esot vesela buķete ievainojumu, un tas nozīmē, ka rehabilitācija veicama nevis kādam vienam cietušam ķermeņa loceklim, bet cilvēkam kopumā. Toskait arī viņa psihei, un te fizioterapeitiem un ergoterapeitiem talkā nāk mūsu Nacionālo bruņoto spēku militārie psihologi un kapelānu dienests. Ikvienai karā iesaistītai valstij nākas saskarties ar gadījumiem, kad karavīri pēc atgriešanās no karadarbības zonām nespēj iekļauties civilajā mierlaika sabiedrībā, krīt depresijā, atkarībās, saskaras ar attiecību problēmām, un arī sabiedrība - draugi, paziņas lāgā nesaprot, kā palīdzēt. Tāpēc svarīgi, lai viņiem laikus tiktu sniegta arī profesionāla psiholoģiska palīdzība. Tieši tāpat kā fiziskā.
Gandrīz visiem Vaivaru pacientiem jau esot izgatavotas protēzes - rokām, kājām. Taču ar tām jāiemācās staigāt. Arī amputācijas stumbenis jāsagatavo tā, lai protēzi iespējams lietot. Un te Latvijas speciālisti spēj sniegt būtisku palīdzību. Daktere Anda Nulle neslēpj, ka rehabilitācijas pakalpojumi Ukrainā pašlaik ir tādā līmenī kā pie mums pirms gadiem divdesmit. Un ar tehniski izcili izgatavotu protēzi vien nepietiek, lai cilvēki dzīvotu ja ne kā agrāk, tad vismaz - izjūtot pēc iespējas mazāku diskomfortu.
Ar 18 dienām pietiek
Vai iemācīties dzīvot no jauna - lietot protēzes, apģērbties, staigāt, varbūt arī kādreiz pareizi nokrist vai tieši nenokrist - ir iespējams 18 dienu laikā, kas ukraiņiem ir atvēlētas rehabilitācijai Latvijā? Rehabilitācijas centra vadītāja domā, ka pietiek, ja vien klientam ir vēlēšanās. Un šiem puišiem tāda esot. Ne velti labas atsauksmes par Vaivaru varēšanu izplatās no mutes mutē pašu karavīru vidū Ukrainā. Ievainotie vēlas nokļūt Latvijā, ir atsaucīgi ārstēšanai un pilda atlabšanai uzdoto. Vaivaros rehabilitācijā izmanto dažādas modernas tehnoloģijas, robotus, veic gaitas video analīzi, kas ir īpaši svarīgi sākotnējai aprašanai ar protēzēm. Vieglāk atgūties ir tiem, kam amputācijas ir zemākā līmenī - norautas pēdas. Ukraiņus ārstējošā daktere Zaiga Kalnbērza-Ribule stāsta, ka viens no atbraukušajiem karavīriem cietis īpaši smagi - kājas amputētas visā to garumā, līdz ar to protēzes pielāgot ir sevišķi sarežģīti. Bet pacients un dakteri cīnās - tagad izdomājuši, ka protēzes nepieciešams saīsināt, lai smaguma centrs pazeminās un līdzsvars labāks. Gan jau būs arī rezultāts.
Gribu atpakaļ savu valsti!
Uz kopīgu fotografēšanos sava stāva gaitenī ukraiņi sanāk, šķiet, labā garastāvoklī, viens iesmej, ka valstij esot jāzina varoņi. Bet taisnību jau viņš pateica. Šie vīri cīnījās par savu valsti un darīs to arī turpmāk. Protams, vairs ne frontes zonā. Varbūt aizmugurē darīs kādus papīra darbus, varbūt pavisam citus - civilā dzīvē. Taču viņi joprojām būs simtprocentīgi Ukrainas patrioti.
Garākai sarunai ar Neatkarīgo piekrita Ukrainas armijas virsnieks Mikola. Profesionāls karavīrs jau 17 gadus - līdz brīdim, kad, austrumu frontē uzkāpjot uz mīnas, viņš zaudēja abas kājas zem ceļgala. Viņu izglāba. Pēc tam nācās pārciest 16 operācijas. Viena no tām - Ņujorkā, pateicoties dakteru sakariem un klīnikas labdarības iniciatīvai. Vaivaros Mikola cer tikt pie iespējami ideālas gaitas - lai varētu staigāt bez spieķa. Protams, par atgriešanos frontē nevarot būt vairs ne runas, ja nu vienīgi kādi kancelejas darbi aizmugurē. Dažādu valstu armijām esot pat veselas programmas savu invalīdu nodarbināšanai. Bet Mikolam, par laimi, ir arī ģimene, pie kuras tverties - sieva, bērni. Viņš ir morāli spēcīgs vīrs, kas apzinās izpildījis savu karavīra misiju: «Mēs, karavīri, būtībā esam instruments - ko mums uzdod, to mēs darām.» Protams, arī domājošs instruments, un šobrīd, raugoties uz Ukrainas nākotni, virsnieku Mikolu bažīgu dara starptautiskās sabiedrības vienaldzība. Lielvalstu acīmredzamā vēlme izlīgt ar Krieviju, vienlaikus aizmirstot iebrukumu Ukrainā. Protams, paldies Latvijai par atbalstu, taču mēs uz viņu fona esam par mazu, lai būtiski ietekmētu notikumu gaitu. Kādiem notikumiem ir jāseko, un kas ir tas, ko savai valsti novēl rehabilitācijas centrā Vaivari mītošie ukraiņu karavīri? Mikola sniedz dziļi emocionālu atbildi:
«Gribu, lai mana dzimtā zeme tiek atgūta. Lai Ukrainas teritorija ir vienota un nedalīta. Gribu, lai to neplosa separātisti. Es gribu savu neatkarīgo un brīvo valsti!»
