Latvijas suņiem tiek rekomendēts maksimāli izvairīties no publisku pasākumu apmeklēšanas un biedrošanās ar svešiniekiem, neiet uz izstādēm un medībām, jo nezināmā sērga no Skandināvijas var viegli šķērsot valstu robežas, Baltijas jūru, un tad iespējamas briesmīgas beigas. Norvēģijā suņi mirst no asiņainas caurejas, ko, iespējams, izraisa baktērijas.
Mūsu suņu un viņu saimnieku sabiedrībai jau ir drūma pieredze ar nāvējošu kaiti vairāku gadu garumā. Suņi mira, jo pārstāja funkcionēt barības vads, un pie vainas izrādījās barība. Tagad šo nāvējošo barību vairs neražo. Arī Norvēģijas gadījumā pirmās aizdomas krita uz barību, tomēr tās nav apstiprinājušās. Šobrīd jau aptuveni 40 suņu ir aizgājuši bojā no atūdeņošanās un noasiņošanas. Norvēģijas nacionālā pārtikas drošības iestāde sadarbībā ar veterinārijas institūtu turpina meklēt cēloņus, taču līdz šim veiktās sekcijas un analīzes pārliecinošas atbildes nav devušas, un pētīšana turpinās visos iespējamajos virzienos, pieļaujot, ka suņu saslimšanu izraisa vīruss, baktērija, sēne vai parazīts. Līdz šim noskaidrots, ka dzīvnieki nav saindējušies ar kādām zināmām substancēm. Tātad barība nav pie vainas. Vakar ziņoja, ka tagad aizdomas krīt uz divu veidu baktērijām: providencia alcalifaciens un clostridium perfringens, taču šo versiju vēl pārbauda. Līdz ar to gan Norvēģijā, gan arī citās valstīs - Zviedrijā, Somijā, Igaunijā un Latvijā - suņu īpašniekiem rekomendē saglabāt vislielāko piesardzību. Latvijas Veterinārārstu biedrība norāda, ka sērgas atceļošana no Skandināvijas līdz Latvijai ir tikai dažu stundu jautājums. Un tūristam nav pat jābūt sunim. Biedrības pārstāve, veterinārārste Lita Konopore Neatkarīgajai skaidro, ka pietiek, ja sērgas izraisītājs pieķeras apaviem un tālāk tiek ievazāts valstī. Turklāt ārstus bažīgus dara fakts, ka pagājušās nedēļas nogalē Ventspilī notika liela suņu izstāde, uz kuru bija ieradušies arī viesi no Skandināvijas. Līdz šim gan Latvijā neviens gadījums ar līdzīgiem simptomiem kā Norvēģijā nav konstatēts. Dažas reizes ir ziņots par smagiem caurejas gadījumiem, tomēr to cēlonis bijušas dažādas ielaistas kuņģa un zarnu trakta kaites, nevis mistiskā sērga.
Kamēr nav skaidrs, vai norvēģu suņus piemeklējusi kāda lokāla ķibele, vai tomēr šis ir bīstamas epidēmijas sākums, tiek pieņemts, ka ierosinātājs ārējā vidē ir stabils un izturīgs un tā izplatībai nav nepieciešams tiešs kontakts. Tas nozīmē, ka suņiem maksimāli jāizvairās no vietām, kur iespējama inficēšanās. Nedoties kopīgās pastaigās, kā tas pieņemts suņu un viņu saimnieku sabiedrībā. Atturēties no medībām, no izstādēm. Jāievēro tīrība un higiēna. Iestādēs un uzņēmumos, kuru darbs saistīts ar dzīvniekiem, vēlams veidot dezinfekcijas barjeras.
Katram suņa īpašniekam, ja četrkājainim piemetas vemšana un caureja, nekavējoties jāvēršas pie veterinārārsta. Par laimi, no norvēģu sērgas nemirst visi sasirgušie. Laikus uzsākot simptomātisku ārstēšanu, suņus var izglābt, jo īpaši tad, ja iepriekš suns bijis stiprs un veselīgs.