Komunikācija starp pusaudzi un vecākiem var būt viens no grūtākajiem izaicinājumiem ģimenes attiecību jomā. Ārsts psihoterapeits Arturs Utināns sarunā ar Latvijas vecāku organizāciju “Mammamuntetiem.lv” vērš uzmanību uz četriem būtiskiem jautājumiem, par kuriem vislabāk ar pusaudzi sarunāties tieši tēvam.
“Lai mūsdienās būtu labs vecāks, ir jābūt ļoti zinošam. Kāpēc tieši tagad? Senākos laikos cilvēki dzīvoja kopienās un nebija tik daudz lomu kā tagad. Zēniem un vīriešiem bija savas noteiktas lomas sabiedrībā un ģimenē, bet meitenēm un sievietēm - savas. Mūsdienu sabiedrībā lomas un gaidas pret katru konkrēto dzimumu ir daudz nekonkrētākas, tāpēc vīriešiem - tēviem - ir jāmācās par pusaudžu psiholoģiju, citādi viņi nevar pilnvērtīgi iekļauties savu bērnu audzināšanā. Jāmācās arī tas, kā veidot attiecības ar sievu, kā risināt konfliktsituācijas ģimenē, jo tikai tad vīrietis var būt paraugs arī saviem pusaudžiem,” mudina ārsts psihoterapeits Arturs Utināns.
Pretēji ārēji paustai pozai arī pusaudža vecumā bērnam saikne ar vecākiem joprojām ir ļoti nozīmīga. Meitenei pusaudzei identificēšanās procesā svarīgāka ir mātes loma, bet tēvs ir pirmais vīrieša paraugs. Tas, kā tēvs uzvedas ģimenē un kāda ir viņa attieksme pret meitu, ietekmēs meitenes attīstību. Vecāki joprojām spēlē lielu lomu pusaudža dzīvē, viņš joprojām ir gatavs uzklausīt tēva padomu un sarunāties par dzīves svarīgākajiem izaicinājumiem, ja vien tēvs ir pietiekami mūsdienīgs un zinošs, lai atbilstošā līmenī uzturētu sarunu ar savu pieaugošo bērnu.
Ir situācijas, kad pusaudži negrib kontaktēties ar vecākiem, bet izvēlas laiku pavadīt tikai ar vienaudžiem. Te gan vecākiem pašiem sevi ir kritiski jāpavērtē. Biežāk tā notiek ar tiem vecākiem, kas neiet līdzi laika garam un, kā vien paver muti, tā tikai moralizē vai bārstās ar klišejiskām frāzēm, vai, pēc tīņa domām, runā muļķības. Un tajās retajās reizēs, kad tēvs saka kaut ko tiešām vērtīgu un gudru, tīnis to vairs neuztver un nedzird. Pusaudzim ir jānotic, ka tēvs var iedot gudru padomu, kas ir atbalsts, nevis izteikt tikai nosodījumus un sarkastiskas piezīmes.
“Tieši tētis ģimenē visbiežāk ir tas, kurš nodrošina disciplīnu un konsekventāk nosaka robežas, kas tīnim ir jāievēro. Puišiem tēvs ir identifikācijas objekts, no kura piemēra jaunietis mācās svarīgākās dzīves iemaņas - kā attiekties pret sevi, kā izturēties pret apkārtējiem cilvēkiem un arī pretējo dzimumu,” tā Arturs Utināns.
Pusaudža vecums ir vecāku ielikto vērtību pārvērtēšanas laiks. Piemēram, vai mācības skolā ir svarīgas? Kāpēc ir jāmācās, ja var aizraujoši pavadīt laiku ar vienaudžiem? Tāpēc sarunās ir vērtīgi pievērsties jautājumiem par nākotnes izvēlēm, profesiju - cik grūti un vienlaikus svarīgi ir izraudzīties nākotnes nodarbošanos.
Ne vienmēr vecāku profesionālā karjera ir veiksmes stāsts, bet to drīkst arī atzīt. Tēvs var pastāstīt, ja viņš kaut kur ir kļūdījies. Ar savu piemēru viņš var parādīt, kā jaunietim laikus domāt, ar ko viņš gribētu nodarboties turpmākajā dzīvē. Piemēram, neatteikties no skolas sniegtajām iespējām un turpināt apgūt gan zīmēšanu, gan zooloģiju. “Šobrīd mēs īsti nevaram pateikt, kas mums būs nākotnē vajadzīgs un kas ne. Ar pusaudzi ir vērtīgi sarunāties, kā šodienas izvēles var ietekmēt viņa turpmāko dzīvi,” rosina ārsts psihoterapeits.
Vēl viena tēma, ko nevajadzētu ignorēt, ir izsmiešana un apsaukāšanās, kas ir liela pusaudžu komunikācijas daļa. Vai tevi skolā apsaukā? Kā? Kā tu uz to reaģē? Kā tu to uztver? Vai tev liekas, ka tie, kas tevi apsaukā, tevi atstumj un nemīl?
Kopumā apsaukāšanās skolā nenozīmē, ka pusaudzis tiek atstumts, skaidro psihoterapeits Arturs Utināns. “Sakot, ka kāds ir par resnu, par tievu, rudiem matiem, vai izsmejot uzvārdu, patiesībā lielākajā daļā gadījumu pusaudži trenējas asvārdībā - kurš kuru ātrāk iebāzīs maisā. Lai to izdarītu, meklē, pie kā varētu pieķerties, lai to izdarītu. Kopumā tā ir normāla pusaudžu vides komunikācija, ja vien nenotiek viena cilvēka emocionāla pazemošana.” Tētis kopā ar dēlu var trenēties ne tikai fiziskās aktivitātēs, bet arī vārdiskās cīņās, pilnveidojot diskusiju un pārliecināšanas prasmes.
Draugi un vienaudži tīņa vecumā ir ļoti svarīga dzīves daļa. Šajā sabiedrībā topošajam pieaugušajam jāiemācās iekļauties, sadzīvot, pastāvēt par savu viedokli un ieņemt savu vietu.
Ballītes un “tusiņi” ir būtiska pusaudža sabiedriskās dzīves daļa, tāpēc der aprunāties, vai viņš plāno lietot alkoholu. Ja jā, kāpēc viņam tas ir vajadzīgs? Kādas sajūtas viņš no tā saņem? Kas briesmīgs būtu, ja alkoholu nelietotu? Vai viņš prot priecāties bez alkohola? Vai prot būt kopā ar vienaudžiem, nelietojot kopā ar viņiem alkoholiskus dzērienus?
Narkotiku lietošana ir tēma, kurā vecākiem jābūt ne tikai noliedzošiem, bet arī zinošiem. Šobrīd salīdzinoši populāra jauniešu vidū ir “zālītes” jeb marihuānas smēķēšana. Par tās ietekmi uz pusaudža smadzenēm un organismu vecākiem būtu jāinteresējas no nopietniem un ticamiem avotiem, izskaidrojot, kā marihuāna iespaido pašsajūtu vēža slimniekiem un kā - pusaudža smadzenes. Internets ir pārpludināts ar informāciju, kas slavina “zālīti”, bet patiesībā uz pusaudža smadzenēm tā iedarbojas postoši. Vecākiem ir jābūt labi informētiem, lai spētu vienlīdzīgā un kompetentā līmenī par to diskutēt ar pusaudzi, kas noteikti ir bruņojies ar bagātīgu “pierādījumu” klāstu, kas sasmelti interneta dzīlēs un no vienaudžiem.