Baltijas valstu brīvības un vienotības simbolam – 30
1989. gada 23. augustā Baltijas ceļš Latviju un Igauniju savienoja Latvijas pusē – Ķoņu ciemā, Igaunijas pusē – Lilli ciemā. Divi kniepadatas galviņas lieluma miestiņi iekļuva lielajā vēsturē. Šo ciemu iedzīvotāji – gan tie, kuri piedalījās 660 kilometru garajā dzīvajā ķēdē, gan tie, kuri tolaik vēl nebija dzimuši – bez pārspīlētas pompas turpina godāt šo Baltijas valstu neatkarībai nozīmīgo notikumu.
23. augustā pirms 30 gadiem uz Latvijas un Igaunijas robežas notika grandiozs mītiņš, kurā piedalījās Latvijas un Igaunijas Tautas frontes priekšsēdētāji Dainis Īvāns un Edgars Savisārs. Pēc 20 gadiem šajā vietā tika uzstādīta rūvenieša, metālmākslinieka Andra Dukura veidota deviņus metrus gara un divarpus metrus augsta skulptūra, kas attēlo rokās sadevušos cilvēku figūras. Baltijas ceļa simbols. Tas ir metālkalēja devums sava novada un savas Latvijas, un visas Baltijas cilvēkiem. Tolaik aptuveni divi miljoni cilvēku stāvēja no Viļņas caur Rīgu un līdz Tallinai, veidojot dzīvo ķēdi 660 kilometru garumā.
Kamēr vieni skaļi izceļ savus nopelnus un dalību Baltijas ceļā, tikmēr Latvijas un Igaunijas pierobežas ļaudis turpina vēsturisko atmiņu. No Jeru pagasta līdz pierobežai ir apmēram 27 kilometri. Ne katru gadu Jeru pagasta bibliotekāre Dzintra Vende dodas uz Latvijas un Lietuvas robežu, lai piedalītos kārtējā Baltijas ceļa piemiņas pasākumā. Toties viņa savā pagastā jau 25 gadus 23. augusta vakarā uz ceļa veido sarkanbaltsarkanu svecīšu ceļu. Tieši tur, kur 1989. gadā kopā ar citiem pagasta un novada cilvēkiem stāvēja dzīvajā ķēdē. Toreiz viņai nebija vēl ne 30 gadu. «Drusku darbojos Tautas frontē. Mēs zinājām tikai to, ka būs jāsadodas rokās un jāstāv. Un tā mēs ciemata teritorijā stāvējām. Atceros, bija skaista, jauka diena. Pēc pirmās Baltijas ceļa piecgades 23. augusta rītā mājās dzēru kafiju un skatījos pa televizoru, kā pie Brīvības pieminekļa liek svecīšu ceļu Baltijas ceļa atcerei. Domāju, kāpēc gan mēs nevarētu izlikt svecītes uz sava ceļa, kur toreiz stāvējām. Tā es sāku,» stāsta Dz. Vende. Jau 25 gadus viņa kopā ar citiem ciema iedzīvotājiem veido svecīšu ceļu. Sākumā palīgu nav bijis. Kad redzēja, cik svecīšu ceļš skaisti izgaismots tumsā, citi sāka pievienoties. Pat garāmbraucēji piestāj un pievieno savu svecīti.
Rūjienas izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa atceras, kā pirms 30 gadiem uztraukusies, vai nenokavēs dzīvās ķēdes veidošanu Rūjienā, jo pulksteņa viņai nebija. Dzīves laikā notikuši tādi pavērsieni, kas visu laiku atgādina par Baltijas ceļu. Jau 10 gadu viņa brauc uz Kataloniju. «Es redzu, kā viņi cīnās par savu brīvību. Katalāņi arī veidoja savu dzīvo ķēdi, viņi mācījās no mums,» uzsver L. Siliņa. Kādā Katalonijas braucienā viņa nopirkusi katalāņu karogu. Spontāni. Un, rau, atskan tālruņa zvans, ka vajadzētu sagaidīt diplomātu no Katalonijas reģiona Džordi Arrufatu. Pērn viņš kājām mēroja visu Baltijas ceļu no Tallinas līdz Viļņai. Katru dienu nostaigāja 20 kilometru un katrā no naktsmājām intervēja cilvēkus - kā viņi atceras 1989. gada 23. augusta notikumus. Līga todien ņēmusi katalāņu karogu, kolēģe - Latvijas karogu un pašas ceptu maizi un prom uz robežu. Džordi bijis pārsteigts par sirsnīgo sagaidīšanu. Šogad Dž. Arrufats plāno izdot grāmatu par savu Baltijas ceļa izzināšanu, viņš vēlreiz apmeklēs visus apstāšanās punktus un cilvēkiem tur dāvinās grāmatu. Šogad Baltijas ceļa gājējs Džordi piedalās Baltijas ceļa konferencē un 23. augusta vakarā dosies uz Latvijas un Lietuvas robežu.
Bet rūjieniete Lidija Budaha Baltijas ceļā piedalījās kopā ar meitām, kurām 1989. gadā bija 11, astoņi un septiņi gadi, un pazaudēja jaunāko bērnu. Šaubu nebija - jābrauc visiem. Pļavā pie Unguriņu robežpārejas punkta bija daudz cilvēku, un kādubrīd bērns pačibējis. «Ak dievs, domāju, kur tagad cilvēku pūlī es viņu lai atrodu? Un tad igaunietes tautas tērpos ved manu Lieni. Man pat sirds apstājās,» smejas L. Budaha. Šogad uz Baltijas ceļa 30. gadadienu brauks arī divi Lidijas mazbērni. «Kad dzirdu dziedam Brīvību Baltijai, skudriņas pārskrien. Toreiz jutāmies pacilāti, mēs visi domājam par to, ka Latvijai jābūt brīvai. Ar bērniem cenšamies šādos pasākumos piedalīties. Ir jāatceras tā laika notikumi. Tolaik cilvēki pierādīja, ka spēj ļoti vienoties, mobilizēties grūtā situācijā. Un, ziniet, tagad mēs nedzīvojam slikti. Vien skumdina, ka dažreiz cilvēki nesaprot, ka vārda brīvība nenozīmē visatļautību, jābūt atbildīgam par to, ko runā,» ir pārliecināta L. Budaha.