Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas ēkai šogad aprit piektais gadu desmits. Kopš uzbūvēšanas tālajā 1969. gadā tā nopietnu remontu nav piedzīvojusi. Šobrīd beidzot ir izkustējies Eiropas Savienības finansētais energoefektivitātes projekts, kas ļaus atjaunot skolas ārējo veidolu. Lai gan, protams, vajadzētu renovēt arī iekštelpas, taču tam līdz šim līdzekļi nav atradušies.
Skola ir dibināta 1923. gadā, piešķirot tai lepno Latgales Tautas konservatorijas nosaukumu. Tagad kultūrizglītības iestāde īsteno profesionālās vidējās un profesionālās ievirzes mūzikas izglītības programmas un nes ilggadējā skolas direktora un diriģenta Staņislava Broka vārdu.
Liesais Kultūras ministrijas rieciens
Pirms 50 gadiem skola bija tiem laikiem moderna būve, kas celta tieši mūzikas skolas vajadzībām ar zāli, kurā varēja rīkot gan koncertus, gan kinoseansus. Laika zobs to nav saudzējis - brūk pamati, plaisā sienas, no bijušās godības maz kas palicis. Pa šiem gadiem ir vien nomainīts jumta segums un logi, nekam citam līdzekļi nav tikuši atvēlēti. «Tajā pašā laikā visas izglītības iestādes, kas ir vietvarai piederošas, Daugavpilī tiek renovētas, arī Dizaina un mākslas vidusskola Saules skola. Arī profesionālās izglītības iestādes, kas ir Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā, tiek palēnām atjaunotas, bet Kultūras ministrijas (KM), kuras pārziņā esam arī mēs, iestādēm netiek gandrīz nekas,» nopūšas Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas direktors Aivars Broks, kurš skolu vada kopš 1995. gada. KM uzsverot, ka liela daļa tās līdzekļu aiziet kultūras izglītībai, taču tas esot viltīgi aizšifrēts, jo tie attiecas ne tikai uz mūzikas un mākslas skolām, bet arī trīs akadēmijām. Ja tās noņem nost, vidējai izglītībai atvēlētais finansējums nav liels, turklāt jāņem vērā, ka tas nav sasniedzis pat 2008. gada līmeni. «Patiesībā visvairāk trūkst naudas pamatskolas posmā. Ko skolas tādos apstākļos dara? Vai nu piefinansē pašvaldība, vai arī skolas direktors darbojas kā piegriezējs - nogriež tam, piediedz tam,» skaidro A. Broks.
Prieks, ka beidzot izkustējies siltināšanas projekts (kopējās investīcijas 1,1 miljons eiro). Bija plānots, ka tas tiks sākts jau pērn, taču pietrūka naudas līdzfinansējumam. Lai gan sākotnēji Daugavpils dome piešķīrusi 50 000 eiro, pēc tam atteikusi, pamatojot ar to, ka tas nav pašvaldības, bet KM objekts. Galu galā risinājums ir atrasts, un šomēnes projektu jāsāk īstenot. Ja būtu pašvaldības iestāde, varētu atvēlēt līdzekļus (kā neattiecināmos) arī iekšdarbiem, taču valsts objektiem šāda iespēja nav atļauta, piebilst skolas direktors.
Trūkst jaunu mūzikas pedagogu
Vidusskolas posmā mācās 90 skolēnu, bet «mazajā galā» ir 360. Ja vidusskolā tāds audzēkņu skaits ir pietiekams, tad par pamatskolu tā nevar teikt. Citviet, kur iedzīvotāju ir mazāk, mūzikas skolās mācās vairāk bērnu. Iemeslu A. Broks saskata kultūrvidē, kas nav tāda, kādai tai vajadzētu būt, jo sekas no padomju industrializācijas jūtamas vēl šobrīd.
Liela problēma ir arī mūzikas skolotāju trūkums, viņi noveco, taču jaunie nenāk vietā. Kvalitatīvu mācību spēku gatavo tikai Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmija, taču gadā beidz tikai daži, kas lielākoties paliek Rīgā vai aizbrauc uz ārzemēm. Ārpus galvaspilsētas nākas iztikt, kā nu var. «Kādreiz pedagoģisko izglītību ieguva arī mūzikas vidusskolu beidzēji, līdz ar to viņi varēja uzreiz sākt strādāt skolās. Taču, kad iestājāmies Eiropas Savienībā, tas tika noliegts, jo, lūk, tur vidējās pedagoģiskās izglītības nav. Skaidrs, ka augstskolas ir ieinteresētas saglabāt monopolu un rīkot kursus tiem citu specialitāšu pārstāvjiem, kas vēlas iegūt tiesības strādāt skolā,» norāda skolas direktors, uzsverot, ka tas nav salīdzināms ar akadēmisko izglītību ieguvušajiem.
Pilsētas mūzikas dzīves pamats
Raksturojot skolas piedāvājumu, A. Broks teic, ka šeit var apgūt visas klasiskās programmas (izglītība te tiek nodrošināta latviešu valodā): taustiņinstrumentus (klavieres, akordeonu un ērģeles), stīgu instrumentus (vijoli, altu, čellu, kontrabasu, arī ģitāru), pūšamos instrumentus (flautu, klarneti, fagotu, saksofonu, trompeti, trombonu, tubu), ir arī vokālisti, kordiriģenti un mūzikas vēstures un teorijas klase. Bijusi doma arī par džeza programmu, taču atdūrušies pie atbilstošu pedagogu trūkuma, jo akadēmisks pianists to nevar mācīt. Mazajā skolā ir visas nosauktās programmas, tikai nav kordiriģēšanas klases. Skola varot lepoties ar aktīvu radošo darbu - te ir desmit lielie kolektīvi, bet ir arī virkne mazāku.
«Visa Daugavpils mūzikas dzīve ir saistīta ar mums. Mūsu izaudzinātie profesionāļi dzied pilsētas koros, muzicē orķestros. Tajā skaitā Latviešu kultūras centra vīru korī Forte, kas ar labiem panākumiem uzstājas koru karos,» teic A. Broks. Gribētos Daugavpilī izveidot tādu profesionālu simfonisko orķestri (patlaban tas gandrīz nokomplektēts, trūkst vien obojas un mežraga), kāds ir Liepājā, un viņš uzskata, ka tam ir visas iespējas. Tad varētu izgriezt pogas Rēzeknei, kam ir Gors, bet nav orķestra. Nevarot piekrist arī viedoklim, ka šādas skolas papildina bezdarbnieku rindas. Tā noteikti nav, gandrīz visi iestājas augstskolās, arī Latvijas Mūzikas akadēmijā. Vienugad no 15 beidzējiem 14 iestājušies akadēmijā, arī no šā gada deviņiem absolventiem, kas stājās, astoņi tika iekšā, bet viena beidzēja mācīsies Sanktpēterburgas mūzikas akadēmijā - akordeona klasē.