NRA pēta, kāpēc joprojām nav atrisināti daudzi būtiski problēmjautājumi cilvēkiem ar invaliditāti

 
©Vladislavs Proškins/ F64 Photo Agency

Neraugoties uz virkni dažādu politisku dokumentu gan Latvijas, gan Eiropas līmenī, daudzi būtiski problēmjautājumi cilvēkiem ar invaliditāti nav atrisināti joprojām vai pat nav risināti. Latvija diemžēl šo jautājumus risina fragmentāri – no jautājuma pie jautājuma, diskusijā par to, kādu Latvijai veidot savu stratēģiju cilvēku ar invaliditāti tiesību ievērošanai, norādīja eksperti.

Eiropas Savienība izstrādā jaunu Eiropas invaliditātes stratēģiju un jaunu programmu personu ar invaliditāti tiesību jomā 2020.-2030. gadam. Dokuments aptvers dažādus jautājumus - vides pieejamību, vienlīdzīgas līdzdalības iespējas, nediskrimināciju, nodarbinātību, izglītību, sociālo aizsardzību, veselību. Problēmas šajās jomās aizvien nav atrisinātas, tāpēc šobrīd Eiropas Komisija gatavo jaunu piedāvājumu Eiropas invaliditātes stratēģijai 2020.-2030. gadam, kurā tiks iekļautas darbības jomā, kas ir aktuālas cilvēkiem ar invaliditāti dalībvalstīs. Lai noskaidrotu, kā Latvijai veicies, realizējot stratēģiju, kā arī uzzinātu ieteikumus jaunās stratēģijas izstrādē, Latvijā bija ieradusies delegācija no Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas, kas piedalīsies gan konferencē, gan apmeklēs nevalstiskās organizācijas, kā arī valsts un pašvaldību iestādes.

Eiropas Invaliditātes foruma vadītājs, Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komisijas ziņotājs Jannis Vardakastanis uzsvēra, ka pašlaik Eiropai ir kritiski svarīgs brīdis, jo darbu sāks jaunās komisijas, tajā pašā laikā ANO konvencija par cilvēku ar invaliditāti tiesībām ir pieņemta pirms desmit gadiem un tā ir politiski saistošs dokuments visām valstīm, kuras to ir ratificējušas. Izstrādājot jauno stratēģiju Eiropai, būtu svarīgi ņemt vērā tās pamattiesības cilvēkiem ar invaliditāti, kuras noteiktas konvencijā.

Labklājības ministrijas Sociālās iekļaušanas departamenta direktore Elīna Celmiņa atgādināja, ka Latvija ir saņēmusi rekomendācijas par konvencijas izpildi un «divas būtiskākās rekomendācijas ir saistītas ar sabiedrībā balstītiem pakalpojumiem un deinstitucionalizāciju, kā arī iekļaujošo izglītību». E. Celmiņa uzsver, ka konvencijas ieviešana nekad nebūs tāds darbs, kad var teikt: es aizveru dokumentu mapi un varu teikt - viss izdarīts.

Kritiski situāciju Latvijā vērtē organizācijas Sustento vadītāja Gunta Anča, uzsverot, ka Latvijai nemaz nav savas «invaliditātes stratēģijas». Latvija balstās uz plānu, kas veidots kā atbilde uz konvencijas punktiem, taču Latvijai nepieciešams savs politisks dokuments, kurā iekļaut visas būtiskās jomas un risinājumus. G. Anča ar konkrētiem piemēram, pat kurioziem, raksturo, kāda ir situācija Latvijā. «Svarīga joma - pieejamība, Latvija tiešām daudz darījusi šajā jomā, taču atliek mums pastaigāties pa Vecrīgu, lai saprastu, ka viss nav kārtībā. Projektos par Eiropas līdzekļiem arī ir obligāts nosacījums, ka jāievēro vides pieejamība, un tā tiek izveidots celiņš uz jūru, pārāk šaurs, lai pa to varētu pārvietoties ar ratiņkrēslu vai bērnu ratiņiem, tas tiek norādīts, un pēc tam tur parādās zīme, ka nedrīkst braukt mātes ar bērnu ratiņiem,» situāciju raksturo G. Anča. Pozitīvi vērtējams, ka pašlaik tiek veidoti pakalpojumi ģimenēm ar bērniem, taču «mūs dara bažīgus, kas notiks ar šo atbalstu, kad beigsies Eiropas finansējums». «Vai Latvijas valsts būs gatava maksāt par pakalpojumiem, kuri ir svarīgi cilvēkiem ar invaliditāti?» jautā G. Anča. Problēmas vērojamas arī nodarbinātībā, līdzdalībā un izglītībā, sociālajā vienlīdzībā.

«Mums ir daudz speciālo skolu, tās atrodas laukos, mežā, aizvedam bērnu tur un sakām: tev te būs labi, bet pēc 12 gadiem vedīsim mājās un domāsim, kā integrēt. Tā nav normāla situācija,» uzsver G. Anča. Viņa norāda, ka Latvijā joprojām ir internātskolas, kuras uzņem bērnus ar kustību traucējumiem, lai gan viņiem nav vajadzīga speciālā izglītība, tikai pielāgota skola. Milzīgas problēmas ir ar sociālo nevienlīdzību - sociālā nodrošinājuma pabalsts ir ap 100 eiro mēnesī. «Un vienlaikus mēs runājam par dzīvi sabiedrībā. Kā lai šis cilvēks izdzīvo?» jautā G. Anča.

VIEDOKLIS

Gunta ANČA, organizācija Sustento valdes priekšsēdētāja:

- Mums Latvijā nav invaliditātes stratēģijas, mēs balstāmies uz rīcības plānu, tomēr svarīgi izveidot tieši stratēģisku redzējumu, kurā atspoguļotos mūsu idejas par to, kādai būt cilvēku ar invaliditāti dzīvei un ko mēs vēlamies sasniegt. Viena no būtiskākajām jomām - vides pieejamība, un lai arī Latvijā daudz kas ir darīts, joprojām ir ļoti daudz darba. Atliek iziet Vecrīgā, un mēs saprotam, ka ļoti daudz vēl jādara. Īpaši sarūgtina situācija, ka pat projektos par Eiropas Savienības naudu ne viss atbilst prasībām. Otrs sāpīgākais jautājums Latvijā ir pakalpojumu pieejamība. Mūs dara bažīgus, kas notiks ar visiem pakalpojumiem, piemēram, ģimenēm ar bērniem, kad beigsies Eiropas finansējums. Vai mēs esam gatavi paši saviem spēkiem izveidot līdztiesīgu un sociāli atbildīgu sabiedrību?