Cik pamatota ir pēdējā laikā izskanējusī kritika par bāriņtiesu darbu un kāda ir medaļas otra puse, Neatkarīgās intervija ar Latvijas Bāriņtiesu darbinieku asociācijas vadītāju un Smiltenes novada bāriņtiesas priekšsēdētāju Auriku Zīveri.
Neatkarīgā: - Labklājības ministre Ramona Petraviča nav žēlojusi kritiku par bāriņtiesu darbu - par profesionalitāti, attieksmi, darba rezultātiem. Bāriņtiesas esot vājais posms bērnu tiesību aizsardzībā, darbiniekiem trūkstot pieredzes un zināšanu, dažkārt izpaužas neieinteresētība. Cik tajā taisnības, cik ne?
Aurika Zīvere: - Mēs kā asociācija uztveram šo kritiku, bet nepiekrītam, ka tā būtu sistēma. Ir kolēģi, kuri ļoti labi strādā, bet, kā jebkur, gadās arī tādi, kuriem tik labi neveicas, kuri reizēm nespēj izprast bērnu tiesību aizsardzības sistēmu. Bet, jāteic, kopumā visa bērnu tiesību aizsardzības sistēma Latvijā šobrīd ir ļoti vāja - ne tikai bāriņtiesas. Joprojām neesam iemācījušies bērna intereses nolikt kā prioritāras, bieži izdabājam vecākiem, ierēdņiem, situācijām.
- Varat minēt piemērus no pieredzes?
- Vecāku strīdnieku lietās bieži vien tiek atbalstīts viens no vecākiem, nerēķinoties ar to, ko bērns grib. Nereti bērns pasaka, ka grib palikt ar vienu vecāku, bet otrs uzskata, ka bērnam jābūt ar viņu, un ir tik uzstājīgs, ka neviens neuzklausa bērna viedokli. Bet es nepiekristu ministres teiktajam, ka bērna nevēlēšanās doties pie audžuģimenes viennozīmīgi traktējama kā bērna ietekmēšana no iestādes puses. Iespējams, ka bērns ir paudis savu viedokli un audžuģimene viņam varbūt asociējas ar kādiem negatīviem iepriekšējiem pārdzīvojumiem.
- Bet nav noliedzama iestāžu ieinteresētība pieturēt bērnus, rūpējoties nevis primāri par bērna interesēm, bet par savu darbavietu, iestādes budžetu?
- Iespējams. Zinu institūcijas, kuras tiešām pietur bērnus. Kolēģi ir teikuši, ka arī bāriņtiesām ir pamatīgi jācīnās, lai dabūtu bērnu ārā no iestādes, ja tās ir atradušas radiniekus vai vecāki tik ļoti ir uzlabojuši savu situāciju, ka bērns var atgriezties ģimenē - tad ir diezgan daudz pretestības no institūciju puses, lai bērnu paturētu. Nevar teikt, ka visi strādā godprātīgi un labākajās bērna interesēs.
- No bāriņtiesu puses nav nekādas ieinteresētības?
- Bāriņtiesām nav ne finansiālas, ne cita veida ieinteresētības, drīzāk runa varētu būt par sociālajiem dienestiem, kur jāmaksā par pakalpojumu, arī audžuģimenei jāmaksā. Man arī ir bijusi dažāda pieredze, esmu ļoti sakliegusies ar savu sociālā dienesta vadītāju, kad man spieda ņemt bērnus ārā no audžuģimenes, lai tikai nebūtu jāmaksā par tās pakalpojumu un ievietotu institūcijā, kas ir pašvaldības uzturēta. Otrs spiediens bija atgriezt bērnus atpakaļ ģimenē, lai arī apstākļi tam bija absolūti neatbilstoši.
- Viens no pārmetumiem ir tas, ka iestādēs esot daudz bērnu, teju 800, bet tukšas ir 90 audžuģimenes. Iemesls esot pretimnākšanas trūkums no bāriņtiesu un bērnu aprūpes iestāžu puses. Dažkārt arī bāriņtiesas nesekojot, kas notiek pēc ievietošanas audžuģimenēs.
- Papētot smalkāk audžuģimeņu reģistru, redzams, ka apmēram trešdaļa šo audžuģimeņu ir uzrakstījušas iesniegumu, ka pagaidām nevēlas uzņemt bērnus. Iespējams, tām ir bijuši smagi bērni, kuri no audžuģimenes ir aizgājuši, un audžuģimenei ir tiesības paņemt atelpas brīdi. Ir vēl audžuģimenes, kuras ir uzstādījušas noteiktus kritērijus bērniem, piemēram, ka tās ņems tikai mazos bērniņus, citas tieši specializējas uz pusaudžiem, un, ja šajā brīdī tuvumā nav šādu bērniņu, tad tās neņem citus. Un ir audžuģimenes, kuras pasaka, ka neņems bērnus ar būtiskiem veselības traucējumiem, kas neļaus tām apzinīgi pildīt audžuģimenes pienākumus. Te ministre nav iedziļinājusies pēc būtības, nav veikta vispusīga situācijas analīze.
- Tātad no šiem teju 800 bērniem, kas ir institūcijās, vairums ir tādi, kurus audžuģimenes nevēlas ņemt?
- Pamatā jā. Bāriņtiesas intensīvi, gan caur atbalsta centriem, gan e-pastos meklē audžuģimenes. Nupat, piemēram, ienāca informācija, ka bāriņtiesa meklē audžuģimenes diviem pusaudžiem: 15 gadus vecai meitenei, kura ārstējas Ģintermuižā, un 14 gadus vecam puikam, kurš arī ir psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Abiem ir gan uzvedības, gan veselības traucējumi, un pagaidām nav atsaucības. Audžuģimene tomēr izvērtē, vai spēj uzņemties šos pienākumus, domā, vai ģimenē nav citi bērni, kuri var tikt ietekmēti, ar kuriem varētu rasties konflikti. Ja tomēr audžuģimene tiek pierunāta uzņemt bērnu, ar kuru netiek galā, ir viens konflikts pēc otra, tad nereti tiek salauzta gan audžuģimene, gan atkal pats bērns.
- Bieži ir tādi gadījumi?
- Ir bijuši. Pērn man personīgi bija pieredze, kad jaunā audžuģimenē tika ielikti bērni, kur tikai vēlāk atklājās, ka meitene iepriekšējā ģimenē bija pārdzīvojusi seksuālo vardarbību. Iepriekš bija informācija, ka bērns ir tikai ar viegliem uzvedības un mācību traucējumiem, bet izrādījās, ka ir arī psihiskas saslimšanas, un bērnam nebija noteikta mācību programma atbilstoši viņa spējām. Viss nonāca tiktāl, ka meitene, neraugoties uz savām saslimšanām, guva virsroku pār audžumammu, bija gadījumi, kad audžumamma tika savainota un bija spiesta saukt ātro palīdzību, lai viņu hospitalizētu uz Gaiļezeru.
- Tātad ministres paustais, ka audžuģimenes tiekot biedētas ar bērnu medicīniskajām diagnozēm, arī ir vienpusēja informācija? Tieši otrādi - visu saslimšanu nezināšana var, kā sakāt, salauzt audžuģimeni?
- Tieši tā, tās gūst negatīvu pieredzi, kuru tās izplata tālāk, neveidojas pozitīvais stāsts, lai gan ir daudz gadījumu, kad bāriņtiesas ir veiksmīgi tikušas galā un atrisinājušas situāciju tieši bērna interesēs.
- Jums pašiem par tiem nevajadzētu parūpēties?
- Cenšamies. Sadarbojamies ar dažādām institūcijām, bet smagnēja mums ir sadarbība ar Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekciju (VBTAI), kuras darba metodes nemainās, kura uzskata, ka tā ir tikai kontrolējošā, nevis atbalstoša un metodisku palīdzību sniedzoša institūcija. Mēs asociācijā visi arī ikdienā strādājam bāriņtiesā, un mums vēl ir jāatrod laiks ārpus sava darba laika, lai palīdzētu kolēģiem un veidotu arī bāriņtiesu pozitīvo tēlu.
- Jūsuprāt, situācija uzlabojas? Petraviča saka, ka tā esot «prātam neaptverama» un kļūstot arvien bēdīgāka, apzināti tiek likti visneiedomājamākie šķēršļi bērnu nonākšanai ģimenē.
- Nav tā!
- Audžuģimenes vairs nerunājot par finansiālām, bet tieši attieksmes grūtībām.
- Jā, ir vairākas bāriņtiesas, kur ir šis cilvēciskais faktors, tas ir nenoliedzami.
- Ko tas nozīmē?
- Attieksmi pret audžuģimenēm. Es apmācu arī audžuģimenes, adoptētājus, kuri ir stāstījuši, ka ir izgājuši cauri nepatīkamam procesam tieši sākumposmā, kad tiek prasīti visi dokumenti un varbūt kolēģis nav veiksmīgi komunicējis ar ģimeni, kurai radusies sajūta: priekš kam, mūs te neviens negaida! Šī kļūda man kā asociācijas vadītājai ir jāatzīst - ir vairākas bāriņtiesas, kur šī komunikācija cilvēciskā faktora dēļ neveidojas laba.
- Kā jūs varat veicināt šo komunikāciju, darbinieku kvalifikāciju? Jums pietiek cilvēkresursu, valsts atbalsta?
- Cilvēkresursi ir nepietiekami. Mūs metodiski vada un uzrauga VBTAI. Pirmais tās rīkotais seminārs pa diviem gadiem bija šogad Cēsu pusē par aktualitātēm bāriņtiesu darbā. Labklājības ministrija (LM) šobrīd neveic nekādu bāriņtiesas darbinieku apmācību. Paši saviem spēkiem 2. augustā rīkojām semināru par ģimenes strīdiem - atbalsta no valsts mums tam nav.
Arvien grūtāk bāriņtiesās ir dabūt darbiniekus. Viens jautājums ir par atalgojuma apmēru, par ko asociācija ir runājusi ar Valsts kancelejas pārstāvjiem.
- Kāds ir bāriņtiesu darbinieku atalgojums?
- Maksimālais priekšsēdētājam ir 1380 eiro, locekļiem ap 1000 eiro pirms nodokļu nomaksas. Toties izglītības prasības ir ļoti augstas, līdzīgi kā tiesnešiem - priekšsēdētājam un vietniekiem jābūt maģistra grādam kādā no specialitātēm - psihologs, jurists, sociālais darbinieks, pedagogs vai mediķis. Bāriņtiesu locekļiem šajās specialitātēs jābūt bakalaura grādam. Regulāri arī jāseko līdzi tiesu praksei, kādas tendences veidojas bērnu tiesību jomā, tas nav darbs, kur var kantorī atsēdēt no pulksten 8 līdz 17. Bieži ir izsaukumi kopā ar policiju, kad tiek nošķirti bērni no ģimenes, bāriņtiesai tiesā jāpārstāv imigrantu bērni, kuri ir bez pavadības, pārstāvam arī cilvēkus ar rīcībspējas ierobežojumiem. Mums ir ļoti daudz funkciju.
- Darbinieku trūkums ir vairāk reģionāla parādība?
- Nē, arī Rīgas bāriņtiesa nepārtraukti meklē darbiniekus. Šī ir profesija ar augstu izdegšanas risku.
- Problēma vairāk ir zemajā atalgojumā, augstajās prasībās vai nepatīkamajās situācijās, kas jāpiedzīvo?
- Viss kopā. Ir kolēģi, kuri ir pastrādājuši bāriņtiesā un aizgājuši, sakot, ka nespēj šo darbu veikt, izturēt spriedzi. Vecāki bieži ir manipulatīvi, izmanto dažādas metodes, dažkārt ir arī bīstamas situācijas. Divas darbinieces iesniedza atlūgumus pēc tam, kad kādā vizītē pie narkomāniem viņām nāca ar nazi virsū, neraugoties uz to, ka bija līdzi arī pašvaldības policija.
- Arī nesen tika ziņots par Rēzeknē aizturētu sievieti, kura reibumā uzbrukusi bāriņtiesas pārstāvim. Kas ir tas, kas, neraugoties uz šādām bīstamām situācijām un dažkārt cīņu ar vējdzirnavām, liek darīt šo darbu?
- Gan audžuģimenēm, gan bāriņtiesu darbiniekiem tas ir darbs ar misijas apziņu, vēlmi palīdzēt, sakārtot bērniem dzīvi, vidi. Pozitīvie gadījumi atsver šos kritiskos brīžus. Arī adopcijas gadījumi, kad vecāki, kuriem kādu iemeslu dēļ nevar būt bērniņš, viņam ienākot ģimenē, tā burtiski atplaukst, dod gandarījuma sajūtu, ka es te biju un to izdarīju.
- Valsts īsteno deinstitucionalizācijas projektu, tostarp palielina atbalstu audžuģimenēm, aizbildņiem, adoptētājiem. Kā vērtējat šā projekta gaitu un rezultātus?
- Attiecībā uz bērniem tas vērtējams pozitīvi - jo vairāk bērnu būs ģimenēs, jo labāk. Taču, raugoties uz citu valstu pieredzi, piemēram, arī Somiju, kas ir sociāli ļoti augstu attīstīta, redzam, ka arī tur valsts nav atteikusies no bērnu namiem, jo ir situācijas, kad, īpaši pusaudži, kuri ir dzīves apbružājušies un guvuši noteiktu pieredzi, pasaka, ka nemaz nevēlas dzīvot audžuģimenē. Nesen viesojos audžuģimenē, kur ievietota pusaudze no Jelgavas bērnu nama, kura audžumammai teikusi, ka viņa ir vislabākā audžumamma, kāda viņai ir bijusi, ģimene ir forši cilvēki, bet viņa nekad nevarēs tajā dzīvot, jo nemāk dzīvot ģimenē. Tas ir stāsts arī par ielas bērniem, viņiem vajag šo ielu, viņi nemāk veidot attiecības ārpus ielas.
- Jautājums, vai pieaugušajiem tam jāpiekrīt, jo tāda ir bērna vēlme, pieredze, vai tomēr censties iedot šo ģimenes pieredzi, rēķinoties, ka savu pieredzi viņš vēlāk reproducēs tālāk?
- Protams, ir jāmēģina un atkal jāmēģina. Bērns nav vainīgs pie tā, kas noticis, jo lēmumus attiecībā uz viņu vienmēr ir pieņēmis kāds pieaugušais - vecāki, kas piekopa noteiktu dzīvesveidu un radīja bērnam problēmas, vai sociālie dienesti, kuri pieņēma sniegt tādus vai citus pakalpojumus, vai bāriņtiesu darbinieki, kuri nolēma izņemt vai neizņemt no ģimenes, ievietot audžuģimenē vai iestādē.
- Ņemot vērā jūsu teikto, ka daļa bērnu, kuri nevēlas dzīvot ģimenēs, daļa - ar smagām diagnozēm vai vairākiem brāļiem, māsām, kuriem, kopā esot, ir grūti atrast ģimeni, tie nepilni 800 bērnu institūcijās Latvijas iedzīvotāju skaitam ir optimāls skaits? Vai tomēr tas ir par daudz?
- Jātiecas uz šā skaita samazināšanu, bet kopumā no apmēram 6000 bērniem ārpusģimenes aprūpē vairums - 2/3 - ir pie aizbildņiem (pagājušā gada beigās 4398 bērni), un atlikusī trešdaļa sadalās starp audžuģimenēm (1246) un bērnunamiem - ap 15%. Somija lēš, ka, ja no ārpusģimenes aprūpes bērniem līdz 10% ir iestādēs, tas ir pieņemams skaitlis. Mums vēl ir kur tiekties, bet šobrīd situācija vēl nav tik ideāla, lai mēs pilnībā atteiktos no ārpusģimenes aprūpes iestādēm.
- Ārpusģimenes aprūpes atbalsta centriem šā gada piecos mēnešos novirzīts pusmiljons eiro konsultācijām, apmācībām, pakalpojumiem - jūs no tā arī gūstat kaut kādu labumu?
- Gūstam. Kolēģi no vairākām pašvaldībām atzinuši, ka veidojas ļoti laba sadarbība ar atbalsta centriem, ļoti veiksmīgi tiek meklētas audžuģimenes. Tas ir pozitīvais piemērs gan adoptētājiem, gan aizbildņiem, gan audžuģimenēm.
- Tas, ka līdz pat četriem gadiem jāgaida rindā, lai adoptētu bērnu, ir normāli?
- Nav. Bet adoptētājiem ir augstas prasības. Apmācot adoptētājus, mēs cenšamies mainīt viņu domāšanu, lai adoptētāji neizvēlētos šo saviem standartiem atbilstošu bērnu, bet bērnu, kuram varbūt ir veselības problēmas, bet tās arī neslēpjot, jo, kā man teica viena adoptētāja, ģimenei ir svarīgi zināt, ar ko būs jārēķinās. Ir ļoti liels darbs jāiegulda, lai mainītu adoptētāju domāšanu, ka nevis bērns ir viņiem, bet viņi būs bērnam.
- Tik ilgs gaidīšanas laiks ir pamatā adoptētāju vēlmju dēļ, vai ir arī kādi birokrātiski šķēršļi?
- Ir arī birokrātiskie šķēršļi. Adopcijas reģistru uztur LM, kur ir viena tabuliņa ar vecākiem, kuri vēlas bērnu, un otra - ar juridiski brīviem bērniem. Bet juridiski brīvie bērni vairāk ir pusaudži un bērni no 7-8 gadiem, ar veselības problēmām. Bet arī mūsu adoptētāji pamazām mainās.
- Valsts kontroles (VK) ziņojums, kas balstīts uz 16 bāriņtiesu pārbaudi, nav glaimojošs - pārmesta rīcības novilcināšana līdz brīdim, kad situācija jau apdraud bērna veselību vai pat dzīvību, aizbildni bāriņtiesas meklē tikai starp bērna tuvākajiem radiniekiem, audžuģimeņu meklējumi parasti beidzas, ja attiecīgajā pašvaldībā tās nav pieejamas, dažkārt ir šķirti vienas ģimenes bērni, ārpusģimenes uzraudzība nereti formāla...
- Nevaru noliegt, ir dažas bāriņtiesas, kur tāda prakse ir piekopta, bet tās ir tikai 16 no 122 bāriņtiesām Latvijā.
- Jūsuprāt, VK izvēlējās tieši tās sliktākās?
- Tieši tā, VK skatījās Iedzīvotāju reģistrā tieši tās vietas, kur bērni ilgstoši atrodas bērnunamā. Mēs atzīstam kļūdas, arī LM esam pauduši, ka esam gatavi tās novērst, un tas pamazām arī tiek darīts. Ik dienu ir vairāki e-pasti, kur tiek meklētas audžuģimenes pusaudžiem...
- Varbūt vajag ne tikai e-pastus sūtīt, bet klātienē runāt ar cilvēkiem?
- Jā, radinieki tiek meklēti dažādi. Atceros, pirms diviem gadiem izņēmu no ģimenes septiņus gadus vecu meiteni, un neviena no viņas mammas piecām māsām nebija ar mieru viņu ņemt pie sevis. Tajā brīdī bija izmisums, ka ir tik daudz radinieku, bet nevienam tas bērns nav vajadzīgs. Meklējām plašākā lokā. Mamma bija dzīvojusi ar vienu citu vīrieti, kuram bija bērni, kuri dzīvoja ar viņu, un šis vīrietis piekrita paņemt meiteni pie sevis. Runa ir par to, kā mēs pildām savus pienākumus - pēc labākās apziņas un no sirds vai formāli un lai papīri būtu kārtībā.
Vēl problēma ir tā, ka nelielā novadā ar 5000 iedzīvotājiem bāriņtiesām neveidojas pietiekama pieredze.
- Piekrītat, ka vajadzētu reformēt sistēmu? Un vai to varētu reformēt tā, kā piedāvā LM - valsts pārziņā pārņemot bāriņtiesu funkcijas un veidojot jaunu bērnu tiesību aizsardzības iestādi? Ko tas mainītu, visupirms jau bērniem?
- Konkrēta piedāvājuma jau nav! Tagad tikai tiek veidota darba grupa, kurā es arī esmu iekļauta. Vai bāriņtiesas valsts pārziņā būs labākais risinājums, rādīs laiks, katrā ziņā šobrīd esam pašvaldībās tuvāk bērnam un varam ātrāk reaģēt. Ja šie valsts bērnu tiesību aizsardzības speciālisti atradīsies kaut kur tālāk, tad, iespējams, var gadīties situācijas, kad sociālais dienests vilcinās, un tad lietas risināšana var tikt kavēta.
- Vēl nav īsti skaidrs, kuras funkcijas pārņemtu valsts, kuras pašvaldības, bet izskanējis, ka valsts varētu vairāk uzņemties juridiskās, notariālās funkcijas, pārstāvēšanu tiesā, pašvaldības - sociālo darbu.
- Šobrīd sociālais darbs uz vietām jau ir, bet sociālie darbinieki, ja jāizņem bērns no ģimenes, ja ir kritiski apstākļi, nereti baidās un to nedara.
- Jūsu un pašvaldību sociālo dienestu funkcijas daļēji nepārklājas, varbūt ar atšķirīgu ieinteresētību?
- Interesei būt jābūt vienai - labāka bērna interešu aizstāvība, bet, tiešām, var runāt par ieinteresētību. Tiklīdz tiek skartas bērna intereses, sociālie dienesti mēģina norobežoties un pārlikt pienākumus uz bāriņtiesu. Ja bāriņtiesa ar sociālo dienestu iet tandēmā, bāriņtiesa pārstāv bērna intereses, sociālais dienests - visas ģimenes, tad veidojas komandas darbs un tiek gan ģimene izvērtēta no sociālo dienestu puses, gan pārstāvētas bērna intereses no bāriņtiesas puses. Jā, reizēm kolēģi ir teikuši, ka šī sadarbība neveidojas, jo bāriņtiesa redz, ka vairs nav tādi apstākļi, lai bērns paliktu ģimenē, bet sociālais dienests saka, ka vēl strādās ar ģimeni.
- Kā vērtējat to, ka pēc Rīgas bāriņtiesas un Rīgas domes Labklājības departamenta komisijas slēdziena Ainažos «aizmirstā» zēna lietā nav konstatēti kādu normatīvo aktu pārkāpumi? Normas pirms 20 gadiem esot bijušas «kardināli atšķirīgas no mūsdienām». Tiešām pirms 20 gadiem dzīvojām viduslaikos?
- Nezinu šīs lietas apstākļus sīkumos, bet vecākiem ir iespēja uz iesnieguma pamata nodrošināt ārpusģimenes pakalpojumu, ievietot bērnu iestādē, un tad nav nepieciešams izvērtēt vecāku aizgādības vai aizbildņa tiesības. Pieļauju, ka šis zēns tika ievietots Ainažos uz šāda iesnieguma pamata. Mazajās bāriņtiesās mēs zinām katru savu klientu un lietu, bet Rīga ir liela, un, iespējams, kādā brīdī kaut kas nogāja greizi. Šis ir 20 gadus vecs gadījums, kad bērnu tiesību aizsardzības sistēma tikai pamazām veidojās, veidojām sistēmu, sākām veidot un pētīt lēmumus par bērnu izņemšanu no ģimenēm, veidot struktūru, kas notika ar lielu pretestību.
- Viena lieta ir likumi, cita attieksme, kas raksturo civilizētu sabiedrību. Vai tāda nebijām pirms 20 gadiem?
- Ziniet, man joprojām no skolu pārstāvjiem nākas uzklausīt ieteikumus sūtīt bērnus uz internātskolu ar tekstu, ka pati esmu uzaugusi internātskolā un man nekas slikts nav noticis. Mums ir ļoti stereotipiska domāšana, daudzi uzskata, ka labāk ir ievietot bērnu iestādē. Vēl veicams ļoti liels darbs, lai mainītu sabiedrības domāšanu.
