Spriedums t.s. Annas Jutas Strīķes lietā pārsūdzēts

 
©Ekrānuzņēmums no Neatkarīgās

Izvērtējot Rīgas Administratīvā rajona tiesas spriedumu, ar kuru pilnībā noraidīts lūgums uzlikt par pienākumu Latvijas Universitātei izsniegt tās arhīvā esošās ziņas par Jutas Strīķes patieso identitāti, Neatkarīgās Rīta Avīzes žurnālists nolēma to pārsūdzēt, iesniedzot Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamentam kasācijas sūdzību.

Administratīvās rajona tiesas noraidītā pieteikuma mērķis bija noskaidrot, ir vai nav pašreizējā Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētāja un Tieslietu padomes locekle kādreiz lietojusi identitāti apliecinošus dokumentus ar vārdu Anna, un kādu apstākļu ietekmē vārds Anna nomainīts uz vārdu Juta.

Mazsvarīgi jautājumi?

Ja Latvijas Universitāte neliegtu Neatkarīgajai nepieciešamo informāciju par politiķi, tas atrisinātu daudzus līdz šim sazvērestību miglā tītus ar politiķi cieši saistītus neskaidros jautājumus.

Pirmkārt, Latvijas Universitātes dokumenti sniegtu skaidru atbildi, ir vai nav J. Strīķe kādreiz saukusies par Annu. Otrkārt, ir vai nav J. Strīķe melojusi Rīga TV24 žurnālista Armanda Pučes raidījumā, sakot, ka vienmēr viņa saukta par Jutu, ne Annu. Treškārt, tiktu rasta atbilde, vai patiešām Latvijai nedraudzīgi spēki cenšas diskreditēt augstu Latvijas valsts amatpersonu, izplatot plašsaziņas līdzekļiem it kā no Latvijas Universitātes arhīva nākušas, it kā ar J. Strīķes roku rakstītas Annas Potapovas autobiogrāfijas.

Latvijas valsts Administratīvās rajona tiesas personā lēma, ka iepriekšminētie jautājumi sabiedrībai ir mazsvarīgi un nenozīmīgi, salīdzinot tos ar J. Strīķes tiesībām uz privātumu. Tiesa lēma, ka nav pamata pieteikumu apmierināt, jo J. Strīķes gadījumā «trešās personas (J. Strīķes) tiesībām uz privāto dzīvi ir dodama priekšroka salīdzinājumā ar pieteicēja (Neatkarīgās žurnālista) tiesībām uz vārda brīvību», teikts spriedumā.

Veidojas tiesu prakse

Izvērtējot spriedumā paustos apsvērumus, jāsecina, ka tiesa, izskatot lietu, nav objektīvi noskaidrojusi lietas apstākļus, jo nav iepazinusies ar Latvijas Universitātes arhīvā esošo informāciju, un līdz ar to nav vērtējusi, kāda informācija par J. Strīķi vispār ir Latvijas Universitātes rīcībā un kā tās izsniegšana varētu radīt J. Strīķes pamattiesību aizskārumu. Lūgums izprasīt no Latvijas Universitātes arhīva informāciju par J. Strīķi tika pieteikts vēl pirms tiesas procesa. Procesa laikā tiesa šo lūgumu noraidīja kā nepamatotu.

Neatkarīgā uzskata, ka, tikai iepazīstoties ar Latvijas Universitātes rīcībā esošo informāciju, tiesa var izvērtēt Neatkarīgās un J. Strīķes pamattiesību iespējamā ierobežojuma samērīgumu, kā arī izvērtēt to, cik lielā apjomā iespējams izsniegt pieprasīto informāciju un kādi ierobežojumi ievērojami informācijas izsniegšanā, piemēram, aizkrāsojot izsniedzamo dokumentu kopijās atsevišķus datus vai izsniedzot dokumentu daļējus norakstus. Neatkarīgā uzskata, ka, tikai iepazīstoties ar konkrētiem dokumentiem, tiesa var vērtēt, vai sabiedrības intereses iepazīties ar informāciju par politiķi ir vai nav augstāk vērtējamas par J. Strīķes tiesībām uz privāto dzīvi un vai konkrētajā gadījumā viņas privātums vispār var tikt aizskarts.

Bez tam tiesa vairījusies noskaidrot to, vai Latvijas Universitātes rīcībā vispār ir dokumenti, kas saturētu informāciju par J. Strīķi vai Annu Potapovu. Tiesa nav noskaidrojusi, vai Latvijas Universitātes rīcībā esošā informācija atbilst Eiropas Parlamenta un Padomes regulas 2016/679 par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu apstrādi 4. panta 6. punktā norādītajai kartotēkas definīcijai, kas arī ir atzīstams par Administratīvā procesa likuma 103. panta otrās daļas pārkāpumu.

Spriedumā tiesa gan ir vērtējusi to, vai sabiedrības vajadzība zināt patiesību par J. Strīķi ir svarīgāka par politiķes tiesībām uz privāto dzīvi, taču nav vērtējusi, vai J. Strīķes interese slēpt no sabiedrības patiesību ir tāda interese, kurai ir nepieciešama tiesiska aizsardzība. Tiesa spriedumā nav atspoguļojusi šo J. Strīķes interesi slēpt patiesību no sabiedrības, kā arī nav motivējusi, kāpēc ir nepieciešams aizsargāt šādu interesi.

Līdz ar to tiesa nav pareizi piemērojusi Fizisko personu datu apstrādes likuma 32. panta otrās daļas 1. punktu, kas novedis pie lietas nepareizas izspriešanas, kā dēļ saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 326. panta 1. punktu pastāv pamats lietas izskatīšanai kasācijas kārtībā.

Bez tam Neatkarīgā uzskata, ka šai lietai ir nozīme judikatūras veidošanā, jo par minēto normu iztulkošanu tiesu prakse nav izstrādājusies.

Valsts sabiedrības pusē?

Kā norādīts kasācijas sūdzībā, «ir jāņem vērā, ka par vispārzināmu faktu ir atzīstams Trešās personas paziņojums, ka viņa vienmēr ir bijusi Juta un nekad nav bijusi Anna. Līdz ar to sabiedrības interese ir ne tik vien uzzināt patiesību, bet uzzināt to, vai Trešā persona nav publiski melojusi. Ja ir iespējams atzīt par aizsargājamu interesi Trešās personas tiesības uz privāto dzīvi, tad par aizsargājamu interesi nedrīkst atzīt vēlmi slēpt sabiedrībai publiski paustus melus.

Gadījumā, ja stāsies spēkā pirmās instances spriedums, tas būs negatīvs vēstījums plašsaziņas līdzekļu darbiniekiem viņu centienos noskaidrot valsts augstāko un augsto amatpersonu patiesās biogrāfijas un noskaidrot, vai viņi sabiedrībai nemelo par savu pagātni».

Neatkarīgā pieturas pie pārliecības, ka sabiedrības tiesības uzzināt politiķa vārdu vai bijušo vārdu un apstākļus, kādēļ notikusi identitātes maiņa, ir pamatotas un nekādi nevar skart politiķa tiesības uz privātumu. Personai ir tiesības neatklāt savus bijušos vārdus vai uzvārdus un nestāstīt, kādēļ tie mainīti, taču tādā gadījumā šādai personai ir tiesības izvēlēties citu profesionālās darbības jomu un neiesaistīties politikā. Neatkarīgi no galīgā sprieduma šajā Annas Jutas administratīvajā lietā Neatkarīgā paudīs pārliecību, ka tiesiskā demokrātiskā valstī politiķa bijušās identitātes no valsts puses nav un nevar būt slēpjamas.