Onkoķirurgs: Par smagiem vēža pacientiem nedomā

 
ONKOLOĢIJAS CENTRAM JĀPALIEK. Armands Sīviņš: «Mums rada satraukumu tas, ka varētu likvidēt Onkoloģijas centru un onkoķirurgus pārcelt uz Gaiļezeru ar argumentu, ka «tas jau tepat dažu metru attālumā». Tomēr tas nozīmē, ka mums nebūs cieša kontakta ar ķīmijterapeitiem, staru terapeitiem, attālums kontaktus pasliktina. Es cīnīšos par to, ka Onkoloģijas centram jāpaliek» ©Ģirts Ozoliņš/ F64 Photo Agency

Uz Krūts veselības kampaņas atklāšanas pasākumu ķirurgs Armands Sīviņš kavējās, jo operēja pacientu. Nereti operācijas ilgst vairākas stundas, un nav prognozējams, kad ārsti un māsas atbrīvosies. Pacientu gaidīts, bet nesaudzīgi kritisks pret notiekošo veselības aprūpē. Sarunā ar Neatkarīgo Latvijas Onkoloģijas centra Onkoķirurģijas klīnikas vadītājs, ķirurgs, dr. med. Armands Sīviņš atklāj pārdomas par vēža pacientu aprūpi, kritisko situāciju veselības aprūpes cilvēkresursu ziņā un to, ka Latvijas Onkoloģijas centra telpās joprojām flīzes krīt no sienām, kā tas bija tad, kad pirms vairākiem gadiem onkoķirurgs žurnālistiem parādīja telpas, kādās ārstējas vēža pacienti, un no toreizējā veselības ministra un slimnīcas vadības saņēma kritiku.

- Tikko valdība lēma par 600 000 eiro piešķiršanu Latvijas Onkoloģijas centra kanalizācijas un ūdensvadu sistēmas remontam no līdzekļiem neparedzētiem gadījumiem.

- Jā, man pēc tam daudzi teica: nu re, jums piešķirs naudu, pusmiljonu eiro! Bet šī nauda ir kritiskas situācijas risināšanai, saprotiet, tā ir kanalizācija. Ko vēl pateikt? Bet apstākļi kopumā nav mainījušies, remonts nav veikts, un flīzes ir tās pašas, varu jūs izvadāt pa nodaļu.

- Tieši tāpat situācija nav mainījusies veselības aprūpes cilvēkresursu ziņā. Tas, ko Valsts kontrole secināja, daudziem nebija jaunums, īpaši tiem, kuri strādā veselības aprūpē, taču ar labu datu analīzi, piemēram, ka drīz pacientus operēs tikai ķirurgi pensijā, sabiedrības uzmanība atkal pievērsta mediķiem.

- Neviens par to īsti nevēlas runāt. Visi uz šo problēmu skatās caur pirkstiem. Visvairāk trūkst vidējā medicīnas personāla - māsu, māsu palīgu, bet arī ārstu, īpaši reģionos. Mēs varam nodrošināt mūsu nodaļas ar ārstiem, piesaistīt tos, kuri ir sava darba entuziasti un ar savu darbu sevi ir pierādījuši, bet māsas piesaistīt šim smagajam darbam ir ļoti grūti. Pašlaik viss turas uz māsām, var teikt, no pagājušā gadsimta. Jaunas māsas pie mums nenāk strādāt, jo primāri izvēlas privāto medicīnu vai kosmetoloģijas jomu, kur var nopelnīt lielāku algu.

- Vai jaunās māsas, kuras vēl mācās, nāk pie jums praksē?

- Nāk, paskatās, redz, kāds ir darba apjoms, un salīdzina ar darbu, kur nav tik lielas intensitātes, bet ir lielāks atalgojums. Turklāt lielākā daļa mūsu māsiņu ir spiestas strādāt vairākās darbavietās, un situācija tagad ir vēl sarežģītāka, jo slimnīcas neatbalsta, ka māsa vienā darbavietā varētu strādāt pusotru slodzi (par darbu virs normālā darba laika jāmaksā virsstundas - aut.), un māsas skraida no vienas darbavietas uz otru. Jaunas māsas turklāt ir mobilākas, gatavas mainīt darbu un iet tur, kur viņu darbu novērtē arī finansiāli. Māsām mūsu nodaļās nav laika pat apsēsties. Nodaļā ir divas māsas uz 40 pacientiem - tas nav normāli, mēs cenšamies pierādīt, ka šī situācija ir jāmaina.

- Kāda ir jūsu darba diena?

- Darba diena nav normēta. Oficiāli sākas astoņos, beidzas puspiecos. Lai daudzmaz agrāk sāktu operēt, nodaļas piecminūte sākas pirms astoņiem, pēc tam vizīte reanimācijā pie operētiem pacientiem pēc smagām operācijām, tam seko klīnikas sapulce, kur plānojam operācijas, atskaitāmies par dežūru. To, cik ilgi būs operācija, nekad nevar prognozēt. Tā var ilgt arī deviņas vai vienpadsmit stundas. Katru sestdienu, nereti arī svētdienu, esmu darbā, lai apmeklētu operētos pacientus, lai būtu sirds mierīga. Mediķu trūkst, bet ir liels administratīvais aparāts, kas katru gadu pieaug, un nekas netiek optimizēts, liels konglomerāts. Sākotnēji teica, ka mazinās birokrātiju apvienošanas ceļā, tā bija galvenā motivācija, taču tas nav noticis. Pirmais, ko izremontēja Austrumu slimnīcā, bija administrācijas telpas, bet, piemēram, Liepājas reģionālajā slimnīcā - nodaļas.

- Vai šajā deviņstāvu Onkoloģijas centra mājā ir bijis kapitālais remonts?

- Pirms vairākiem gadiem bija plānots izremontēt arī mūsu telpas, piemēram, nodaļu, kurā es strādāju - Abdominālās un mīksto audu ķirurģijas nodaļu. Bet tā kā jaunajam operāciju blokam Gaiļezerā un uzņemšanai pietrūka līdzekļu, visus resursus mobilizēja tur, līdz ar to mums nekādi remonti līdz šim nav bijuši. Ja pastaigātu pa mūsu nodaļām, gaiteņi, grīdas - tas kopē mūsu autoceļu stāvokli. Vienīgi dienas stacionārs ir izremontēts un telpas, kur atrodas jaunās staru iekārtas.

- Atceros, pirms aptuveni trim gadiem jūs par šo lietu runājāt - tobrīd visa uzmanība bija koncentrēta onkoloģijas virzienā, bet tas, ko jūs stāstāt, parāda, ka, iespējams, nekas nav mainījies.

- Toreiz, kad es parādīju, kādas izskatās Onkoloģijas centra telpas, es dabūju rājienu no slimnīcas vadības - man teica, ka ar mani manipulē spēki, kas vēlas noņemt slimnīcas vadību, bet, saprotiet, tas nav tā, mēs šajās nodaļās visi ļoti smagi strādājam, te ir vissmagākās operācijas, vissarežģītākie gadījumi. Vai ārsti, māsas, pacienti nav pelnījuši normālus apstākļus?

- Vai tā ir tiesa, ka Latvijas Onkoloģijas centru gatavojas likvidēt?

- Jā, pakāpeniski plāno mūsu nodaļu pārcelšanu uz Gaiļezeru, bet terapeitiskās nodaļas uz mūsu centra telpām. Ar mums neviens nekonsultējas, mūsu viedoklis nevienam nav svarīgs. Jaunajā operāciju blokā Gaiļezerā ir tukšas sešas zāles, un viņi plāno uz turieni pārcelt onkoķirurģiju. Mums sešas zāles ir krietni par maz. Ikdienā mums vajadzētu desmit zāles. Ja godīgi, situācija pašlaik nav normāla, jo viena operāciju zāle tiek sadalīta uz divām, un, kamēr vienam pacientam vēl nav pabeigta operācija, jau ved iekšā otru pacientu. Tas nav pareizi, un būtu nepieciešama rekonstrukcija. Pirms Onkoloģijas centra pievienošanas Rīgas Austrumu slimnīcai bija sagatavots projekts, bet tas netika īstenots. Mūsu attīstība ir nobremzēta, piemēram, es operēju aknas ar aparātu (ultraskaņas aspirācijas iekārta), kam ir 15 gadu, un ja tas salūzīs… Onkoloģijas centrā tiek veiktas 80% no visām aknu operācijām Latvijā. Pēc tā, kāda situācija ir ar pacientiem, mums vajadzētu operēt vairāk, bet operāciju skaits ir ierobežots, jo nav pietiekami operācijas māsu; otrkārt, ir milzīga problēma ar aparatūru, piemēram, viens pēc otra salūst narkozes aparāti, bez tiem mēs nevaram operēt.

Mūsdienās arvien vairāk operāciju veicam laparoskopiski, piemēram, taisnās zarnas vēzi tā operē, un mums ir vislielākais šādu operāciju skaits - ap 80 gadā, Stradiņos - 15, Gaiļezerā - 17. Bet kas mūs kavē veikt vēl vairāk šādu operāciju - tā ir aparatūras nepieejamība. Piemēram, dažās reģionālās slimnīcās ir daudz modernāki aparāti nekā mums, un viņi ar tiem operē vienkāršākus gadījumus. Mēs operējam sarežģītus gadījumus, un vēl aparatūra jādala ar ginekologiem… Visā pasaulē pāriet uz šādām operācijām, kas ir saudzīgākas pacientam. Pēc šādas operācijas pacients ātrāk atkopjas. Pasaulē šādu operāciju īpatsvars ir 50-70%, Latvijā - 13%, Onkoloģijas centrā - virs 30%.

- Kas nosaka to, ka reģionālās slimnīcās ir šāda aparatūra, bet Onkoloģijas centrā - trūkst?

- Šāda kropla situācija izveidojās tā sauktajos treknajos gados, jo par Eiropas naudu jebkura maza slimnīca uztaisīja super remontus, par kādiem mēs tikai varētu sapņot. Bet sarežģītie pacienti vienalga nonāk pie mums, jo, lai arī mums nav labu telpu un ir novecojusi aparatūra, speciālisti tomēr šeit ir pieredzējušākie Latvijā.

- Jūsu teiktajā sadzirdu gan lepnumu par to, ko ķirurģi var izdarīt Latvijā, gan rūgtumu par to, ka šo smago darbu nenovērtē.

- Jā, un te īpašs stāsts par operāciju tarifiem. Būtībā nekas nav mainījies jau daudzus gadus. Ir nozares, kurās par operāciju patiešām maksā tik, cik tas maksā. Bet mums viss turas uz entuziasma. Ja visas operācijas izmaksas - sākot no cimdiem, beidzot ar iekārtām - saliek vienā tabulā, mediķu darbs tur ir salīdzinoša neliela sadaļa, un tarifā vispār neatspoguļojas sarežģītu, komplicētu operāciju aspekts. Bet, jā, ir piemaksas par noteiktām operācijām onkoloģijā.

- Kādi pacienti pie jums nonāk?

- Lielākā daļa pacientu ir jau novēlotā slimības stadijā, audzēji jau ir izpletušies, un operēt uzreiz nemaz nevar, jāsamazina audzēja apmērs. Daudz ir pacientu ceturtajā stadijā. Pie tā vainojama situācija veselības aprūpē un arī pašu pacientu nerūpēšanās par sevi. Ja paskatāmies uz skrīninga rezultātiem, tie daudz ko pasaka.

- Vai Onkoloģiskās modrības gads neko nepalīdzēja?

- Tas bija diezgan populistisks sauklis. Mēs varam sludināt pareizu ēšanu, veselīgu dzīvošanu, bet jāparaugās, kāds ir mūsu pacients, kā viņš dzīvo. Kā dzīvo cilvēki Latvijā. Un otrs - nepietiek ar saukli. Vajadzēja reformēt onkoloģiskās palīdzības sistēmu visā Latvijā. Neuzskatu, ka ir pareizi mazajā Latvijā uzturēt decentralizētu onkoloģiskās ārstniecības sistēmu, operēt sarežģītus pacientus visā Latvijā. Maksimums - divas trīs vietas Latvijā. Nevaram nodrošināt kvalitatīvu diagnostiku visur, to mēs redzam - ar kādiem izmeklējumiem atnāk pacienti, ļoti krasi atšķiras diagnostikas kvalitāte. Reģionos trūkst speciālistu, ja ir - tad viens. Mēs par to varam runāt, jo daļa reģionos ārstētu pacientu vēlāk nonāk pie mums. Ir gadījies, ka operējošais ķirurgs ir ierakstījis pacienta dokumentos, ka, piemēram, veicis limfadektomiju, bet, kad pacients atnāk ar metastāzēm, mēs redzam, ka tas nav izdarīts.

- Jūs kritizējat zaļo koridoru onkoloģijā.

- Jā, šai problēmai ir divas puses. Es uzskatu, ka zaļais koridors patiešām bija lozungs uz īsu brīdi, taču tas kļūst garāks un pieejamība izmeklējumiem sarūk. Pacienti ar jau iepriekš diagnosticētu vēzi neatbilst zaļā koridora kritērijiem, un jācīnās pašiem. Viņiem ne desmit, ne pāris mēnešu laikā izmeklējumus nav iespējams veikt. Piemēram, lai sagaidītu kolonoskopiju vai magnētisko rezonansi, ir jāgaida vairāki mēneši, pusgads. Otrkārt, un es jums teikšu pavisam godīgi, zaļā koridora ideja tiek kropļota arī pašā slimnīcā. Pacientus pašlaik novirza nevis uz Onkoloģijas centru, bet uz Gaiļezeru. Mēs tomēr domājam, ka onkoloģiskie pacienti jānovirza uz Onkoloģijas centru, kas ir specializējies onkoķirurģijā. Tagad tā sistēma ir kā lielā konglomerātā. Pacients, zvanot uz slimnīcu, nemaz nezina, kur nonāks un var nenonākt Onkoloģijas centrā. Citās valstīs tiek veidoti vēža centri, tā, manuprāt, būtu arī Latvijas nākotne. Pacientam ir jāsaņem labākā iespējamā ķirurģiskā ārstēšana. Es nesaku, ka citi ķirurģi nekad nav operējuši tādus pacientus, bet ne tik daudz, ne tik sarežģītus.

Man rīt būs pieņemšana poliklīnikā. Un pacientus rakstīs uz augusta beigām vai uz septembri, es nezinu, vai tas ir zaļais koridors. Zaļā trase - varbūt. Ja pacients nonāk Onkoloģijas centrā, var izoperēt arī divu nedēļu laikā. Šodien es izoperēju pacienti, kura bija uz konsultāciju pirms nedēļas. Visilgāk ir tiem pacientiem, kuriem jāgaida magnētiskā rezonanse, datortomogrāfija. Jāgaida vismaz divus mēnešus. Pateikšu atklāti - es ielieku nodaļā, un tad var ātrāk veikt izmeklējumus, lai gan par to mūs kritizē. Atkārtotiem pacientiem nekāda zaļā koridora nav, par viņiem vispār neviens nedomā. Pacientam ar metastāzēm ir sešus mēnešus jāgaida izmeklējums. Mēs par to visu laiku runājam…

- Kāpēc tomēr pacienti nonāk pie ārsta jau novēlotā vēža gadījumā?

- Viens ir pacientu neizglītotība. Barības vada vēža pacienti nereti atnākt tikai tad, kad nevar norīt ēdienu. Bet tāda situācija neizveidojas vienā dienā. Daļai pacientu ir bail no diagnozes, iebāž galvu smiltīs un izliekas neko neredzam. Jauniem cilvēkiem audzēji ir retāk, bet, ja jauns cilvēks vēršas pie ārsta, visbiežāk neviens neiedomājas par vēzi, parasti domā - kaut kāds iekaisums, to arī ārstē. Bet jauniem cilvēkiem audzēji ir daudz agresīvāki.

- Pacienti mēģina atrast iespējas veikt operāciju ārzemēs un vāc ziedojumus…

- Mēs zinām daudzus šos pacientus, kuri vāc ziedojumus. Pēc visām starptautiskām vadlīnijām mēs redzam, ka nekāda radikāla operācija tur nebūs iespējama. Faktiski lielākoties viss ir pieejams arī pie mums. Bet ir tādas agresīvas valstis, kuras apgalvo, ka ir gatavi izoperēt visu, nereti tas ir peļņas avots. Sarkomas audzēja metastāzes un kuņģa vēzi pēdējā stadijā - neviena valsts neizoperēs. Sākotnēji, jā, pacientam būs labāk, parādās raksti, ka, lūk, izdzīvojis, bet kad atgriežas Latvijā un pacientam kļūst arvien sliktāk, viņš vairs nevar paiet, tad ir klusums. Uzskatu, ka pacientam ir jāpasaka taisnība. Pēc pieņemšanas poliklīnikā un tā, ko redzu… pacientu situācijas… nereti vairs nevaru aiziet uz nodaļu, pasēžu, apskatos datorā ziņas.

- Valsts kontroles ziņojumā minēts, ka liela daļa ķirurgu Latvijā tuvojas pensijas vecumam vai jau ir pensijas vecumā. Vai ir kāds vecums, kad operējošam ķirurgam būtu laiks padomāt par pensionēšanos?

- Domāju, ap 70 gadiem jāsāk par domāt, vai turpināt operēt. Ārsti strādā pensijas vecumā, jo saprot, ka pensija būs minimāla, un tas saistīts ar visu iepriekšējo gadu mazajām ārstu algām. Ķirurgu vecuma struktūra ir diskutabls jautājums, no vienas puses, nav kas strādā, bet no otras - nāk jaunie ārsti, bet gados vecāki nevēlas pamest savu vietu. Jaunie ārsti, protams, arī redz šos problemātiskos darba samaksas jautājumus. Ir daudz rezidentu ķirurģijā, kuriem ir degsme, bet pamazam tā apdziest. Pie mums gan jaunajiem ķirurgiem ir ļoti interesanti, daudzi vēlas palikt un te strādāt, un ķirurgu vecums ir krietni jaunāks nekā citur. Daļa jauno ārstu izvēlas reģionālās slimnīcas, kur piedāvā lielākas algas.

- Cik ilgs laiks paiet no studiju sākuma līdz operācijām?

- Sešos gados students iegūst ārsta diplomu, tad seko piecu gadu rezidentūra ķirurģijā. Jaunajam ķirurgam ļoti svarīga ir pieredze. Jaunie ārsti sāk ar nelielām operācijām - apendicīts, bruka.

- Kā vērtējat jaunās ministres darbu, vai redzat, ka situācija mainīsies uz labo pusi?

- Mums bija saruna ar ministri, es izteicu savu viedokli - palīdzību onkoloģijā būtu nepieciešams centralizēt. Jāatceras Pasaules bankas pētījums, kur bezkaislīgi izvērtēja situāciju Latvijas veselības aprūpē, arī to, kādi ir letalitātes rādītāji slimnīcās. To vajadzētu ņemt vērā, plānojot nākotnē veselības aprūpi. Mums rada satraukumu tas, ka varētu likvidēt Onkoloģijas centru un onkoķirurgus pārcelt uz Gaiļezeru ar argumentu, ka «tas jau tepat dažu metru attālumā». Tomēr tas nozīmē, ka mums nebūs cieša kontakta ar ķīmijterapeitiem, staru terapeitiem, attālums kontaktus pasliktina. Es cīnīšos par to, ka Onkoloģijas centram jāpaliek. Ja būtu realizēti sākotnēji Onkoloģijas centra attīstības plāni, tad te būtu ekselences centrs, bet gadu gadiem onkoloģijai nav pievērsta uzmanība. Visvairāk sāpina nesakārtotība, no kā cieš pacienti. Pamazām ārstu «problēmu trauciņš» pildās, un arvien vairāk ārstu neklusēs.

 

Abonē