Valdība vakar uzklausīja aģitāciju par jauna cietuma nepieciešamību Latvijā un ieprotokolēja savu apņemšanos visu dzirdēto un arī redzēto «izskatīt likumprojekta Par vidēja termiņa budžeta ietvaru 2020., 2021. un 2022. gadam un likumprojekta Par valsts budžetu 2020. gadam sagatavošanas procesā».
Nekādas saistības valdība vakar neuzņēmās, lai gan Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieces Ilonas Spures uzstāšanās radīja iespaidu, ka šoreiz nu gan valdība no naudas piešķiršanas celtniecībai neizspruks. Tomēr valdība to var mēģināt, jo valdībai taču ir tiesības kurā katrā laikā atkāpties, ja tās lēmumi vai izvairīšanās no lēmumiem noved līdz tiešām nepatīkamām sekām.
Latvija kā Eiropas Savienības dalībvalsts nevarēja nepievienoties Eiropas konvencijai par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanu un tagad nedrīkst neielaist savos cietumos delegācijas, kādas uz Latviju ik pēc pāris gadiem atsūta Eiropas Komiteja spīdzināšanas un necilvēcīgas vai pazemojošas rīcības vai soda novēršanai. Pēc šīs komitejas priekšstatiem, cilvēku atrašanās praktiski visos Latvijas cietumos ir šo cilvēku «spīdzināšana» utt. atbilstoši konvencijas nosaukumam. Komitejas prasību augstie standarti līdz šim kompensēti ar to, ka standartu ievērošana Latvijas un gan jau arī citu valstu gadījumos aizvietota ar valdības solījumiem par šo standartu ievērošanu nākotnē. Komiteja neapmierinās ar mutiskiem vai brīvā formā rakstiski izteiktiem solījumiem, bet prasa no valdības lēmumu uzlabot ieslodzīto apstākļus. Konkrēti - prasa uzcelt cietumu ar atbilstošiem apstākļiem. Līdz šim Latvija komitejas prasības sapratusi tā, ka īstenībā taču nekas cits kā valdības lēmums celt cietumu nav vajadzīgs. Šādu lēmumu pieņēma Valda Dombrovska valdība 2013. gadā un vēl divas valdības pēc viņa. Katra nākamā valdība atcēla ne visu iepriekšējās valdības lēmumu, bet iepriekšējā lēmumā ierakstītos cietuma celtniecības termiņus, ierakstīja vecajā lēmumā jaunus termiņus un uzrādīja tos komitejas delegācijai, kas tos pieņēmusi ar neoficiāliem aizrādījumiem, ka Latvija komiteju māna.
Visticamāk, tagadējās bažas nav nekas jauns. Ja to nebūtu bijis jau iepriekš, tad iepriekšējās valdības nebūtu sākušas meklēt naudu pasākumam, kura izmaksas tagadējā cenu līmenī novērtētas ar 150 miljoniem eiro. Komitejas līdzšinējo iecietību var traktēt kā zīmi, ka arī 2020. gadā komiteja apmierināsies ar praktiski tādu pašu valdības lēmumu uzrādīšanu, ar kādiem Latvija apmānīja komiteju 2013. gadā.
Vakar valdības sēdē ministru ausīm tika aiztaupīts vēl viens arguments par labu jaunam cietumam, kas izlasāms Tieslietu ministrijas rakstiskajā izziņā: «Nav noslēpums, ka daļa ieslodzīto ir naidīgi noskaņoti pret cietuma administrāciju, neatzīst savu vainu un uzskata, ka cietumā atrodas nepamatoti. Šādi ieslodzītie, ja tie atrodas lielas ietilpības telpā kopā ar citiem notiesātajiem, (..) ikdienas komunikācijā un sadzīvē dara visu, lai mazinātu resocializācijā iesaistīto notiesāto vēlmi risināt savas problēmas.» Tātad - cilvēki, turklāt pamanāmi daudz cilvēku izplata melīgus apgalvojumus, ka Latvijā varētu ielikt cietumā nevainīgus cilvēkus. Galvenais ir tas, nevienu šādu melu izplatītāju nevar sodīt ar ielikšanu cietumā, jo viņš taču jau sēž cietumā. Arī tādā gadījumā valsts izrāda savu bezspēcību, bet tā ir novēršama ar jauna cietuma palīdzību. Proti, jaunajā cietumā būšot pamatā divvietīgas kameras, kurās Latvijas tiesu un visas valsts apmelotāji varēs parunāt tikai viens ar otru tādu pašu, bet visi pārējie vismaz no jaunā cietuma iznāks pilnīgi apskaidroti un laboti.
