Par valsts varas centieniem kontrolēt cilvēku darījumus, par reformām tieslietu nozarē un pašvaldībās, par malkas apkures kaitīgumu un citām aktualitātēm Neatkarīgās intervija ar Latvijas Universitātes (LU) Juridiskās fakultātes lektoru Gunāru Kūtri.
- Jūnijā Valsts ieņēmumu dienests (VID) informēja, ka plāno veikt pārbaudes uz valsts autoceļiem, lai kontrolētu skaidras naudas deklarēšanu. Ja persona vedīs nedeklarētu summu virs 10 tūkstošiem eiro, šo naudu tai atņems, un, lai to dabūtu atpakaļ, personai būs jāpierāda naudas izcelsme…
- Pēdējos gados esmu samērā bieži saskāries ar tādiem gadījumiem, kad valsts iestādes un likumdevējs ir centies ierobežot personu brīvību. Pēdējos piecus gadus īpaši ierobežojumi ir vērsti uz personu tiesībām brīvi rīkoties ar savu mantu. Ir, protams, saprotamas valsts fiskālās intereses. Skaidras naudas ievešana ir saistīta ar valsts budžetu, ar monetāro politiku, jo valstī vajag tādu naudas daudzumu, kas būtu atbilstīgs tirgum un precēm. Bet tas nav svarīgākais šādu likumprojektu autoriem. Galvenā uzmanība tiek vērsta uz cīņu pret netīrās jeb noziedzīgi iegūtās naudas atmazgāšanu, un aiz šā lozunga ieliekama arī skaidrās naudas darījumu ierobežošana. To, protams, var darīt un var uzlikt par pienākumu deklarēt kādu noteiktu summu skaidrās naudas, ja to pārvieto pāri valsts robežām. Likums par to ir kopš 2007. gada, tātad tas jau nav nekas jauns, tikai likums līdz šim attiecās uz naudas ievešanu Eiropas Savienībā.
Taču likuma grozījumu normās, kas ir spēkā no 1. jūlija, piedodiet, stulbākais ir tas, ka jādeklarē naudas pārvietošana, iebraucot arī no Lietuvas vai Igaunijas. Varbūt tas ir plānots solis, lai atgrieztu Latvijā savu naudas sistēmu? Maz ticams. Nedomāju arī, ka uz šīm robežām tiks atjaunoti muitas kontrolpunkti. Visdrīzāk šāda norma radīta, lai mūsu valsts iestādēm būtu tiesiskais pamats aizturēt, pārbaudīt un konfiscēt.
Ja persona deklarētu naudu, tad atņemt to nedrīkstētu. Bet likums jau paredz, ka VID prasīs norādīt, no kurienes nauda ir radusies. Tas ir tas galvenais mērķis. Un tā izpaužas policejiskas valsts varas vēlme kontrolēt visu cilvēku darbības ar viņu mantu. Manā izpratnē kontrolēt un ierobežot cilvēka tiesības, iejaukties viņa privātajā dzīvē drīkst tikai tad, ja šis cilvēks ar savām darbībām rada apdraudējumu citiem. Tātad vispirms ir jābūt pamatotai informācijai jeb «apsūdzībai», lai kādam prasītu izskaidrojumu, kā radusies viņa manta. Taču, zinot, kāda ir dažu mūsu deputātu un ministru izpratne par tiesiskumu, šķiet, ka svarīgākais ir mantas konfiskācija bez apsūdzības.
Te ir vēl viens saistīts jautājums: kāpēc cilvēkus piespiež izmantot privāto banku pakalpojumus, jo tikai caur bankām var veikt lielākus maksājumus? Man šķiet, ka tāda piespiešana nedrīkstētu būt. No vienas puses, varētu piekrist, ka pastāv leģitīms mērķis - apkarot noziedzīgi iegūtas naudas legalizāciju. Bet, no otras puses, - kāpēc brīvam cilvēkam būtu jāatskaitās, ko viņš dara ar savu naudu? Taču mūsu valstsvīriem ļoti gribas kontrolēt cilvēku dzīvi. Pēc būtības, caur administratīvo formu valsts piespiež cilvēku taisnoties. Normāli tiesiskā valstī, kur nav šādas represīvi policejiskas pieejas, vajadzētu būt tā, ka valstij vispirms vajadzētu konstatēt, ka indivīda nauda ir iegūta noziedzīgi, apsūdzēt un tad indivīdam būtu jātaisnojas, no kurienes šī nauda nāk. Nevis uzskatīt, ka visos gadījumos jebkura liela naudas summa, kas pieder indivīdam, ir noziedzīgi iegūta.
- Nevainīguma prezumpcijas princips tiek apgriezts kājām gaisā. Vai tā drīkst?
- Šī tēma ir sarežģīta un saistīta ar daudzām juridiskām niansēm. Arī ar mūsdienu tendenci no starptautisko institūciju puses prasīt valstīm apkarot noziedzīgi iegūtus līdzekļus. Eiropas Savienības direktīvās un Moneyval ziņojumā Latvijai rosināts rīkoties tā, lai personai esošu mantu varētu konfiscēt civiltiesiskā veidā.
Eiropas Savienības direktīvā uzsvērts, ka, cīnoties pret nelegāli iegūtu mantu, var pastāvēt arī mantas atsavināšana civiltiesiskā kārtībā. Un tad nedarbojas nevainīguma prezumpcijas princips, jo tas pastāv krimināltiesiskajās attiecībās, kad personu apsūdz noziegumā. Savukārt administratīvajā procesā vai kad procedūra ir civiltiesiska, katrai pusei ir pienākums pierādīt savus apgalvojumus: valsts pierāda, ka personai tik daudz mantas nevar legāli piederēt, un, ja persona neizskaidro mantas izcelsmi, tad to var atņemt.
Pirms četriem gadiem Eiropas Cilvēktiesību tiesā skatīja lietu Gogitidze pret Gruziju, un tur atzina, ka bijušā ministra vietnieka ģimenei piederošā manta varēja tikt atsavināta, jo viņi nevarēja pierādīt, ka tā atbilst viņu legālajiem ienākumiem. Un to viņiem valsts konfiscēja civiltiesiskā kārtībā. Arī Latvija, izmantojot administratīvo varu ar Valsts ieņēmumu dienestu kā instrumentu, mēģina šādi rīkoties, taču Latvijā nav civiltiesiskās atņemšanas procedūras. Pašlaik Latvijā izmanto Kriminālprocesa likumu, lai varētu konfiscēt mantu. Un te parādās dažādas dīvainības. Viena lieta ir tad, ja valsts noskaidrojusi, ka persona ir darbojusies, piemēram, ar narkotikām - vaina ir pierādīta, un nevainīguma prezumpcija nav pārkāpta. Un, ja valsts konstatē, ka personai mantas ir tik daudz, ka ar legālo algu to nevarēja iegādāties, tad mantu var konfiscēt - valsts prezumē, ka šī manta ir iegūta nelegālajās darbībās.
Tomēr šiem centieniem ir blaknes. Lai paceltu statistiskos rādītājus cīņā pret noziedzīgi iegūtu mantu - jo lietas ir, bet tās nebeidzas ar rezultātiem -, notiek mēģinājumi iebāzt likumos normu, ka personu varēs notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju arī tad, ja valsts nebūs pierādījusi šo līdzekļu noziedzīgo izcelsmi, bet persona nespēs vai negribēs pierādīt, ka tie līdzekļi ir legāli. Te plānots ignorēt starptautiski atzītās tiesības personai klusēt (tiesības sevi neapsūdzēt). Lūk, tas gan jau būs nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpums. Tātad bez iepriekšējā nozieguma pierādīšanas mēģinās kādu naudu pataisīt par noziedzīgi iegūtu.
Līdzīgi tas pašlaik notiek ar komercbankām, kur kontos ir nauda, kuru mēģina konfiscēt kā noziedzīgi iegūtu, lai gan patiesībā tā varbūt ir tikai neskaidras izcelsmes. Un to atkal mēģina darīt caur kriminālprocesu, uzsākot lietas par noziedzīgi iegūtās naudas legalizāciju. Taču te gaidāma problēma nākotnē: šobrīd ar drošu roku valsts konfiscē, pēc tam neizdodas pierādīt personas vainu noziegumā, pēc kādiem gadiem iestāsies noilgums un… šī nauda būs jāatdod tam cilvēkam, kam to atņēma. Šādā veidā var nākties atdot daudzus miljonus, būs problēmas valsts budžetam.
Ir jau ļoti populāri politiski saukļi no sērijas: «Atņemsim naudu katram, kam tās ir aizdomīgi daudz!» Piemēram, Saeimas apakškomisijas sēdē deputāte Juta Strīķe pauda: «Bet, ja izmeklētājs atrod automašīnas bagāžas nodalījumā naudu un ja cilvēks nestāsta, kur to ņēmis, kā šo naudu var neatņemt?» Es gan uzskatu, ka tiesiskā valstī visupirms valstij jāpierāda, ka nauda ir noziedzīgi iegūta, nevis nauda jāatņem tāpēc, ka cilvēks nestāsta, kur to ieguvis. Ja viņš nav apsūdzēts par kaut ko noziedzīgu, tad kriminālprocesa kārtībā tā nedrīkst darīt.
Ir valstis, kurās mantas un naudas konfiskācija notiek skarbi. Tās ir Lielbritānija, ASV, kādreizējās britu kolonijas. Konfiskācija gan nenotiek kriminālprocesa kārtībā. Bet tur ir speciāli mantas konfiskācijas likumi, un prokuroram jāpierāda, ka manta visticamāk ir noziedzīgi iegūta, un jāsasaista šī manta ar kādu noziegumu. Nav tā vienkārši, ka, nespējot pierādīt naudas izcelsmi, cilvēks to zaudē.
- Miljonus vai 10 tūkstošus zaudēt riskē bagātnieki, taču arī «parastie mirstīgie» un trūcīgie tiek no varas puses «stresināti». Nesen no Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) atnāca ziņa par plāniem lielajās pilsētās atteikties no malkas apkures krāsnīm. Pēc tam gan ministrija mierināja cilvēkus, norādot, ka ar šo ideju VARAM tikai piedāvā iespējamos pasākumus un krāšņu likvidēšana netiks uzlikta par pienākumu.
- Ja valsts iepriekš ir atļāvusi (izklausās smieklīgi) malkas apkuri, tad, paužot rūpes par vides aizsardzību šādā veidā, valstij būtu jānodrošina finansiāls atbalsts visiem, kam šāds pienākums - pārtraukt malkas apkuri - tiktu uzlikts. Arī saistībā ar apkuri ir iespējams ietekmēt cilvēku uzvedību, lai viņš padomātu par mazāk piesārņojošu veidu. Piemēram, bet es to saku tikai piemēram: ja cilvēks kurina malkas krāsni, tad viņam var uzlikt maksāt nodokli kādu 0,15 vai 0,30 eiro apmērā par dabas piesārņošanu. Un, ja iedzīvotājs ievieš videi draudzīgāku apkuri, tad šis nodoklis nav jāmaksā. Es nedomāju, ka valstiski pareiza rīcība būtu piespiest iedzīvotāju; valstiski pareiza rīcība būtu ieinteresēt.
- Problēma ar milzīgo piesārņojumu no malkas apkures šķiet sadomāta - kaut nu citas valstis būtu tik zaļas kā Latvija! Ir pasaulē pilsētas, kur cilvēki patiešām smok no smoga. Bet mums kāpēc apkarot krāsnis un kamīnus?
- Tas ir vispārējais politiskais lozungs. Tas ir tas pats, kas teikt, ka liellopi rada metāna gāzi, tāpēc pienu un gaļu no tiem nevajadzētu iegūt. Teorijā jau ir pareizi, taču vajadzētu to samērot ar realitāti un veselo saprātu. Starp citu, jautājums par apkuri sasaistās ar jautājumu par nekustamā īpašuma nodokli (NĪN) - un valsts to jau kādus gadus desmit nerisina. Ja iedzīvotājs nomaina apkuri uz modernāku, tas nozīmē, ka aug īpašuma kadastrālā vērtība un attiecīgi aug arī NĪN. Ja daudzdzīvokļu māja tiek siltināta, tāpat aug tās kadastrālā un tirgus vērtība un NĪN. Tas ir absurdi, ka cilvēkam, ar saviem līdzekļiem uzlabojot dzīves apstākļus un radot arī kopējo labumu, pēc tam jāmaksā lielāks nodoklis.
- Ir jau tā, ka pašvaldības drīkst dot NĪN atlaides, tās vislabāk zina, kas novadā notiek, kam dot, kam nedot.
- Bet to var atļauties tikai bagātās pašvaldības. Domāju, ka saprātīga nodokļa noteikšana tomēr ir likuma jautājums - likumdevēja uzdevums ir lietas loģiski sakārtot. Diemžēl mūsu valstī katra ministrija darbojas nevis kopējā sistēmā, bet katra savā lauciņā. Piemēram, no vienas puses, izglītības sistēmā notiek skolu skaita samazināšana un šī nozare tā ietaupa naudu, bet tajā pašā laikā tukšojas ciemi, jo jaunās ģimenes dodas darba meklējumos, tukšojas valsts, un tukšojas valsts kase. Nerunāsim nemaz par to, ka tukšā pierobeža kļūst par teritoriju, kur pulcēties «zaļajiem cilvēciņiem». Laukos cilvēki ātri ievēro svešos, protams, ja laukos ir cilvēki.
- Viss sliktais beigsies un pilna laime iestāsies, kad VARAM ministrs Juris Pūce (Attīstībai/Par!) pabeigs reģionālo reformu. Tomēr, kur vien skaties, ir pretestība - ir bagātas pašvaldības, kas negrib apvienoties ar nabadzīgām, ir lepnas pašvaldības, kas jūtas gana lielas un negrib kļūt par «mazāko brāli». Ministrs ir lēmis aizliegt pašvaldību aptaujas par reformu. Jūs esat bijis Satversmes tiesas priekšsēdētājs. Kā Pūces lēmums izskatās caur konstitucionālo tiesību prizmu?
- Pūce savu rīkojumu apturēt pašvaldību aptaujas pamatoja tieši ar Satversmes tiesas lēmumu, tikai viņš savu argumentu ir izrāvis no lēmuma konteksta. Tur bija rakstīts, ka administratīvi teritoriālā reforma ir tik svarīgs jautājums, ka tas ir likumdevēja, nevis Ministru kabineta kompetences jautājums. Bet jaunais ministrs to pavērsa tā, ka pašvaldībām nav teikšanas par reformu. Nezinu, kāpēc Pūce ir uzsācis šādu cīņu pret pašvaldībām, jo, manuprāt, tā ir antidemokrātiska rīcība. Cilvēkiem ir tiesības paust savu viedokli. Arī Pašvaldību harta pieprasa, ka teritoriālo grozījumu gadījumos ir obligāti jākonsultējas ar vietējo kopienu.
- Pūces domu gājiens varētu būt tāds, ka sākumā iedzīvotāji protestēs, bet pēc tam redzēs milzīgos ieguvumus no reformas un viņš būs vinnētājs uz balta zirga. Tāpēc viņš nekādas aptaujas negrib pat redzēt, jo tās viņam traucē.
- Bet pašvaldību pārstāvji vaicā: «Cienījamā ministrija, dodiet mums aprēķinus, ko valsts iegūs no reformas?» Nav pašlaik nekādu pierādījumu, ko valsts iegūs.
Ievērojot Satversmes tiesas šā gada marta spriedumu par labas pārvaldības principu, likumdevējam, lemjot par šo reformu, būs jāuzklausa katrs izteiktais arguments par vai pret reformu, un ne tikai jāuzklausa, bet arī jāizvērtē. Satversmes tiesas spriedumā ir pateikts, ka jābūt vērtējumam.
Es pieļauju, ka Pūce, braukājot pa valsti un aģitējot par reformu, mēģina savā rīcībā iegūt ķeksīti, ka viņš ir reformu izskaidrojis un reformas apspriešana ir bijusi. Būs novadi, kas teiks, ka ir labi, būs daži novadi, kas būs neapmierināti. Bet kāpēc šos dažus novadus nevajag uzklausīt?
- Jaunās konservatīvās partijas tieslietu ministrs Jānis Bordāns grib izveidot speciālu ekonomisko tiesu, kurā skatīs krimināllietas, kas izriet no biznesa darījumiem. Tieslietu padomē gan šī ierosme neguva atbalstu, taču Bordāns mierā neliksies. Vai šāda īpaša tiesa ir vajadzīga?
- Esmu šo tēmu pētījis kopš 1991. gada, un ārzemju kolēģi mums teica, ka specializētas tiesas ir dārgs prieks. Mazai valstij tas ir vēl neekonomiskāk. To jau praksē pierādīja Administratīvās tiesas izveides sākotnējie gadi. Izrādījās, ka Latvijā (atšķirībā no Vācijas) cilvēki nav ar mieru, ka notiek rakstveida procesi, kuros cilvēks pats nevar mutiski paust savu viedokli. Bija jāizveido tiesai «filiāles» jeb tiesu nami uz vietām. Man šķiet, ka nav mērķtiecīgi izveidot specializētu tiesu, bet ekonomiskāk ir specializēt tiesnešus konkrētos jautājumos. Turklāt šie specializētie tiesneši, ja viņiem nav «speciālo» lietu, ko skatīt, var skatīt arī citas lietas, ko specializētas tiesas sastāvā nedrīkstētu darīt. Jā, specializēti tiesneši ir vajadzīgi - ir vajadzīgi tiesneši, kas orientējas grāmatvedības, nodokļu vai komercbanku darbības jautājumos, taču specializēta tiesa nav vajadzīga.
