Ventspils veiksmes stāsts [intervija ar Aivaru Lembergu]
Apskretušas un nolaistas Livonijas ordeņa pils priekšā ganās govs, zāle līdz pavēderei, turpat līdzās prāva atkritumu kaudze. Šī aina tagad šķiet pilnīgi neiespējama, taču pirms 20 gadiem tā bija Ventspils realitāte. Tāpat kā sagruvušas ielas, tumši brūns ūdens krānā, piesārņots gaiss un bezcerība. Kā Ventspilij izdevies izrausties no, iespējams, dziļākās bedres Latvijā un savu 720. jubileju sagaidīt kā paraugpilsētai, par to – saruna ar Ventspils mēru Aivaru Lembergu.
– Kāpēc Ventspils jubilejas logotipā ir 700+20? Ar ko pēdējie gadi ir īpaši?
– Nosacīti vēsturi vienmēr iedala kaut kādos laikmetos. Tāds ir arī cara laiks, neatkarīgās Latvijas laiks, padomju laiks un atkal neatkarīgas valsts laiks. Tie ir radikāli atšķirīgi vēstures periodi, un ir svarīgi, kā pilsēta ir izmainījusies tieši neatkarības gados. Ja saliek līdzās padomju un neatkarības laiku...
– Tā ir diena pret nakti.
– Tie ir divi dažādi stāsti. Protams, arī padomju stāstu nevar vērtēt tikai negatīvi. Cilvēki tāpat dzīvoja, strādāja, rūpējās cits par citu. Tomēr šis atskaites punkts pirms divdesmit gadiem man šķiet būtisks.
– Pašu sākumu atceraties? Vecās bildes pirms svētkiem esat pāršķirstījis?
– Jā, veidojām pilsētas jubilejas albumu, un tad man atmiņā tā pa īstam atausa, kā bija toreiz. Atšķirība ir gana šokējoša. Visa krastmala bija iebrukusi, krasts izskalots. Ostas iela slēgta, jo Aizsardzības ministrija Ventā bija ieplānojusi tauvot kaut kādus apsardzes kuģus. Man nācās ar ministru Krastiņu cīnīties un pierādīt, ka agrāk, Latvijas laikā, šī bija brīvi staigājama iela. Sākām domāt, ko darīt ar Livonijas ordeņa pili. Mūsu darba grupa stāvēja pils pagalma vidū līdzās lielai drazu kaudzei, un turpat pie pils ganījās govs. Tas viss tik sirreāli izskatās tagad.
– Balvenieši saka, esam "mazā Ventspils". Tātad Ventspils kļuvusi par kvalitātes etalonu. Kā no tās bedres izdevās izrāpties?
– Šis ir gana interesants jautājums – ko mēs esam darījuši atšķirīgi no citiem. Un atšķirīgi esam darījuši patiešām ārkārtīgi daudz. Gandrīz visu. Nu, piemēram, astoņdesmito gadu beigās man ar Ventspils problēmām izdevās tikt līdz PSRS Ministru padomes priekšsēdētāja vietniekiem Masļukovam un Gusjevam.
– Kremlī?
– Kremlī. Pašā Kremlī. Un tur bija vairākas sanāksmes par Ventspils problēmām. Šīs problēmas bija jāpadara sociālekonomiski nozīmīgas PSRS līmenī, un tas izdevās. Tā, piemēram, mums izdevās dabūt tik lielā apjomā vara skārdu, cik Latvijas PSR saņēma divos gados.
– Kādiem nolūkiem?
– Jumtiem! Tālāk izdevās dabūt 20 miljonu invalūtas rubļu – ko maksāt poļu restauratoriem par vecpilsētas restaurāciju. Diemžēl PSRS sabrukuma dēļ šī programma nerealizējās. Tāpat kā Ventspils gazifikācija.
– Ja PSRS sabrukums notiktu pāris gadus vēlāk, pilsēta būtu ieguvēja?
– Tas tā būtu. Protams, mēs nevaram nožēlot PSRS sabrukumu. Taču tas gan ir tiesa – Ventspils padomju laikā neizmantoja kolosālākās iespējas. 70., 80. gadi. Ventspili varēja uztaisīt pilnīgi no jauna. Bet tad bija nepieciešama cita pieeja. Tāda kā deviņdesmitajos. Piemēram, toreiz mums izveidojās pirmie kontakti ar Zviedriju, ievedām no turienes medicīnisko aprīkojumu un gultas. Mums pēc izgulētajām drāšu gultām tā uzreiz bija Eiropa. Un jebkurā nozarē – veselības aprūpē un ikvienā citā – milzīga nozīme bija un joprojām ir organizatoriskajam darbam.
– Faktiski jebkura cita pilsēta arī to būtu varējusi darīt – uz Kremli dzīties, pie zviedriem braukt.
– Katrai ir savs spēks un savs vājums. Spēks jāpārvērš ieguvumā, vājums jāmazina. Jebkurā gadījumā izšķirošs ir cilvēkfaktors. Tāpēc ļoti būtisks lēmums, kas Ventspilī tika pieņemts un veiksmīgi realizēts, bija domes struktūrvienību un uzņēmumu darbinieku apmācību programma. Visās dzīves jomās, kurās gribējām sasniegt būtisku progresu, kurās mums revolucionāri bija jāceļ kompetences līmenis. Evolūcija te nederēja. Mums vajadzēja revolūciju. Tādēļ par skolotājiem izvēlējāmies pasaulē un Eiropā labākos speciālistus. Riska vadību mums angļi mācīja. Vides politikā skolotāji – Roterdama! Pilsētas plānošanā – Roterdama! Tā ir milzīga osta kopā ar pilsētu. Mūsu problēmas tur ir desmitkārtīgā koncentrācijā, un viņi tās sekmīgi risina. Arī mums tas bija jāiemācās. Vides aizsardzības licencēšanas sistēmu mēs pārņēmām no Holandes. Pilsētas plānošanā, ģeogrāfiskās informācijas sistēmas izveidē mūsu skolotāji bija kanādieši, medicīnā – zviedri un franči. Komunālajā saimniecībā – vācieši. Es toreiz teicu, ja būsim labāki nekā Bavārijas vācieši, varēsim teikt – okei, mēs esam labi. Tāda bija un ir mūsu mēraukla.
Arī visās citās jomās mums bija skolotāji, un, ja deviņdesmitajā gadā no rūpnieciskā riska vadības mēs neko nesapratām, tad jau pēc četriem gadiem mūsu cilvēki piedalījās starptautiskās konferencēs un dalījās ar citiem pieredzē.
– Kas šo 20 gadu laikā ir lielākie sasniegumi?
– Lielākais sasniegums ir tas, ka mēs, ventspilnieki, paši sev un arī visiem pārējiem esam pierādījuši, ka mēs varam. Varam būt Eiropas un pasaules līmenī. Protam sevi organizēt – uzstādīt augstus mērķus, tos sasniegt un sasniegto līmeni arī noturēt.
No neticības saviem spēkiem mēs esam nonākuši pie ticības saviem spēkiem. Agrāk ventspilnieks kaunējās no tā, ka viņš ir no Ventspils. Un arī ārpusē tā uzskatīja – nu, jūs, nabadziņi, nu kādi jūs izskatāties. Teju – uz nāves gultas vēža klīnikā, žēlastības gals. Šobrīd ventspilnieki lepojas ar savu izcelsmi. Viņi ir ar stāju, viņi ir patrioti.
Lielais sasniegums ir tas, ka pēcpadomju laikā netika izvazāts Ventspils tautsaimniecības mugurkauls.
– Jūs par ostu runājat?
– Gan ostu, gan veselu rindu valsts uzņēmumu. Ventspilī tie nodzīvoja ilgāk nekā citur Latvijā. Miršanas process nebija tik straujš, līdz ar to bija iespēja pārejas periodam.
Vaicāsiet, ko vēl darījām atšķirīgi no pārējās Latvijas. Pirmie sākām svērt smagās mašīnas, lai tās nebrauktu pārkrautas pa pilsētas ielām. Sākumā pat no Ventspils pievārtes mašīnas ar koksni veda uz Rīgu, kur neviens neko nepārbaudīja. Taču ar laiku man izdevās pārliecināt arī pārējo Latviju, ka neesam tik bagāti, lai atļautu braukt pārkrautām mašīnām pa mūsu šosejām. Kad Ainārs Šlesers kļuva par satiksmes ministru, Ventspils pieredze tika pārņemta.
Nākamais piemērs ir padomju armijas kādreizējo īpašumu saglabāšana. Pirms armijas aiziešanas uztaisījām revīziju, konstatējām, kas mūs interesē. Tad ar karaspēka daļu komandieriem vienojāmies, ka viņi šos īpašumus atdod pilnīgā darba kārtībā. Un tādus mēs arī šos īpašumus saņēmām. Pat ar visiem telefona vadiem! Izdzērām konjaku, paspiedām rokas un visi bijām apmierināti. Bet valsts ko izdarīja? Uzspridzināja Skrundas lokatoru un plātījās ar to. Faktiski tika uzspridzināta nacionālā bagātība – milzīgs zinātnes centrs. Es nekad mūžā tam nebūtu piekritis.
Mēs pirms 15 gadiem uztaisījām reformu medicīnā. Tur, kur šobrīd atrodas augstskola, bija terapijas nodaļa un poliklīnika. Šodien visa ēka ir atvēlēta augstskolai, un pēdējo ziemeļu korpusu mēs savedīsim kārtībā līdz galam par Eiropas naudu. Savukārt slimnīcu mēs padarījām kompaktāku un par ekonomiski efektīvāko Latvijā.
– Ventspils ir paņēmusi ļoti daudz naudas no Eiropas Savienības fondiem.
– Nu, protams. Mums Apvedtilts ir par Eiropas naudu, Ventas tilts par Eiropas naudu, pievadceļi par Eiropas naudu. Bet kā citādi? Rīgā tiltu būvē tikai par pašvaldības naudu. Mēs to nevaram pacelt. Mēs nevaram iebraukt vājprāta parādos.
– Vai tas līmenis, kurā tagad atrodas Ventspils, atbilst vīzijai, kas jums bija pirms 20 gadiem.
– Nu, ja tā godīgi, es neticēju, ka spēsim to īstenot. Atceros, bija laiks –deviņdesmito gadu pirmā puse –, kad arhitekti ne vilka nevarēja izdomāt. Viņi bija pieraduši dzīvot padomju sistēmā, un, pēkšņi iegūstot profesionālu brīvību, izrādījās, ka viss radošais potenciāls ir iesūnojis. Viņiem vispirms bija jāiepazīst pasaule. Nākamā problēma – celtnieki. Likās, neviens te nepratīs būvēt. Izrādījās, nekā tamlīdzīga! Ventspilnieki prot būvēt vēl labāk nekā vācieši. Šobrīd mēs ar saviem celtniekiem varam lepoties!
– Jums nav bail, ka vienā brīdī te vairs nebūs ko darīt – ielas tūlīt būs pilnībā sakārtotas, ūdensvads būs sakārtots.
– Ko jūs! Darāmā ir bezgala daudz, veidojot jauno un saudzējot jau radīto. Dzīve rāda, ka noturēt sasniegto līmeni nav vienkāršs uzdevums. Es to lietu redzu tā: nedrīkst ķerties pie kaut kā jauna, ja esošo nevar noturēt labā līmenī. Visam ir jāizskatās kā nesen uzbūvētam, pat ja tam ir desmit un vairāk gadu. Redz, viena lieta ir nogriezt matus, bet, ja no rīta nesaķemmēsies, tad liela jēga no jaunās frizūras nebūs. Ar pilsētu ir tas pats. Pilsēta katru dienu jāuztur perfektā kārtībā. Tas ir ikviena pienākums, un varai šajā darbā jārāda priekšzīme.
– Kāds tur ir izdevīgums, labums?
– Pirmkārt, tā ir kultūra, vides kultūra. Intelektuāla vērtība, kas, pašiem pat nemanot, tiek nodota tālāk, arī citām dzīves jomām. Man personīgi tā ir bijis – ja mājās puķu dobe ir sliktāka nekā pilsētā, tātad jāpapildina. Jāpievērš vairāk uzmanības. Un prieks, ka ir tā, nevis otrādi.
Otrkārt, tā ir kapacitātes demonstrācija. Iedomājieties, brauc potenciālais investors. Par Latviju viņš dzirdējis tikai – krīze, šausmas, no PSRS atdalījušies, teju kā pērtiķi kokos dzīvo. Un tad viņš iebrauc mūsu pilsētā – nu moins! Te ir Eiropa! Paša mājās tik labi nav! Bet kas to visu radījis? Tie paši vietējie! Tātad, ja viņi prot šo darbu izdarīt, kāpēc lai viņi neprastu arī citu darbu tikpat labi izdarīt. Tas nozīmē, ka vara spēj nodemonstrēt kapacitāti arī tajos jautājumos, kas interesē investoru. Bet investoru interesē pievadceļi, ūdens, kanalizācija – visa infrastruktūra.
Es gan tagad runāju ļoti tehnokrātiski. Mūsu pilsētas filozofijas pamats ir ģimene, un ģimene – tie ir arī bērni. Ja labi jūtas bērni, labi jūtas ģimene, ar nosacījumu, ka vecākiem ir darbs. Tas ir mūsu modelis. Mēs vienmēr esam centušies ieklausīties ventspilniekos un viņu vēlmes plānveidīgi realizēt.
– Puķes maksā naudu, bērnu kāpeļi maksā naudu. Ventspils ir bagātāka par citām pilsētām, jebšu citām vienkārši atšķiras prioritātes.
– Ir jābūt attiecīgai domāšanai. Tu nevari kaut ko padarīt šodien, rīt aizmirst un tad atcerēties pēc pusgada. Nē, te ir jāliek ķieģelis pie ķieģeļa, ideja pie idejas, darbs pie darba. Sistēma ir viengabalaina. Tajā ietilpst bērnudārzi, skolas, augstskola, interešu izglītība. Bērnu pilsētiņa, piedzīvojumu parks. Ir svarīgi, lai mamma var viegli uzstumt ratiņus uz ietves. Tas varbūt maksā divus santīmus dārgāk, bet tā ir ērtāk. Un šai filozofijai jābūt pašsaprotamai – kā iztīrīt zobus rītā vakarā, vingrot un nepārēsties. Kā reliģijai.
Jā, un vēl nozīmīgi ir saprast, ka pilsēta ir domāta tās iedzīvotājiem. Viņi ir ļoti dažādi – raksturi, vecumi, dzimumi, nodarbošanās, hobiji, orientācijas –, bet viņi visi ir ventspilnieki. Tāpēc svarīga ir atgriezeniskā saite: ventspilnieks–vara, vara–ventspilnieks. Tikai tad, ja ir dialogs, jūs varat cerēt uz panākumiem.
– Cik lielā mērā Ventspils veiksminieces tēls ir mārketings, un cik lielā mērā to var izmērīt ar darbavietām, algām...
– Nu kā... Ventspilī ir augstākā bruto darba alga Latvijā. Augstāka nekā Rīgā un Jūrmalā, kas neapšaubāmi pēc sava potenciāla ir bagātākās pilsētas. Ja mums jāiegulda liels darbs, lai jebko sasniegtu, tad viņiem viss nāk pats no sevis. Viņi drīzāk atgaiņājas no savas veiksmes, un veiksme atnāk, par spīti traucēkļiem no varas puses. Nu paskatieties, Jūrmalas festivāls – kādi tik tur sabrauc cilvēki, kāds pasākums! Mēs tādu gribēdami nevaram uztaisīt. Tāpēc arī nelienam nesasniedzamās Himalaju virsotnēs.
– Kādi tad ir Ventspils tālākie stratēģiskie mērķi?
– Tagad aktuāls ir jautājums par nākamo plānošanas periodu Eiropas naudām. Valdībai jāpanāk, lai speciāli no Eiropas Savienības budžeta tiktu izdalīti līdzekļi modernu ātrgaitas šoseju uzbūvēšanai Latvijā. Ar divām joslām katrā virzienā savienojumus: Ventspils–Rīga; Liepāja–Rīga; Rīga–Rēzekne–Krievijas robeža; Rīga–Pleskavas šoseja–Krievijas robeža; Rīga–Daugavpils–Baltkrievija.
Tikko no Ventspils aizbraucu pa Pleskavas šoseju līdz galam, un es jums pateikšu, ka tik slikti kā tagad vēl nekad nav bijis. Tātad es sāktu ar šo jautājumu.
Tālāk. Šobrīd mēs strādājam, lai saistībā ar ES naudu definētu un saskaņotu Ventspils un Latvijas intereses periodā līdz 2020. gadam. No tā izkristalizēsies arī mūsu līdzfinansējumi un prioritātes.
Galvenais ir turpināt Ventspils industrializāciju. Jāturpina attīstīt un nostiprināt Ventspils kā Ziemeļkurzemes galvenā attīstības vilcēja lomu. Latvijas mērogā – uzreiz pēc Rīgas. Ražotnes, kas ir Ventspilī, ģenerē jaunas darbavietas Kuldīgā, Talsos – Ventspils novadā pats par sevi. Ja valsts politika nebūs galīgi aprobežota, es domāju, mums viss izdosies. Es nākotnē skatos ar optimismu.