Rīgas bāriņtiesas un Rīgas domes Labklājības departamenta veidotās komisijas noslēgušas iekšējo izmeklēšanu saistībā ar Ainažos uz deviņiem gadiem "aizmirstā" zēna lietu un nav konstatējušas, ka būtu veiktas darbības, kas nebija atbilstošas tobrīd spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem.
Rīgas domes Sociālo jautājumu komiteja šodien komisiju secinājumus skatīja sēdes slēgtajā daļā. Kā vēlāk pastāstīja bāriņtiesas priekšsēdētāja vietniece Inese Ērgle, bāriņtiesas komisija izpētījusi gan bāriņtiesas, gan valsts rīcībā esošo arhīvu un secināts, ka pirms 20 gadiem normatīvo aktu prasības bijušas kardināli atšķirīgas no mūsdienām un tās salīdzināt nav iespējams. "Neesam konstatējuši, ka pēc tā laika normatīviem kaut kas būtu pārkāpts," sacīja Ērgle.
Viņa atzina, ka "ar šodienas acīm raugoties" 20 gadus senos notikumos, ir saskatāmas nepilnības likumos un nav pareizi ievērotas bērna tiesības un intereses, taču pārmest bāriņtiesai par to, ka kaut kas netika darīts esošajā sistēmā - nevar.
"Vienīgo lietu, ko atzīstam - bērnam divus gadus pēc adopcijas jābūt bāriņtiesas uzraudzībā un reizi gadā ir jāapmeklē adoptētāji, taču to mēs darījām reizi 1,5 gada laikā," atzina Ērgle, vairākkārt uzsverot, ka bāriņtiesa dibināta tikai deviņdesmito gadu beigās.
Viņa neizslēdza iespēju, ka sistēmas nepilnību dēļ šis nevarētu būt vienīgais šāds gadījums, taču pauda viedokli, ka runāt par to, ka noticis pirms tik daudziem gadiem, viņasprāt, nav korekti, jo sistēmā notikušas lielas izmaiņas.
Ērgles skatījumā, vērsties tiesā šim jauneklim pret pašvaldību pamata nav, jo domes institūcijas rīkojušās normatīvo aktu ietvaros.
Savukārt runājot par to, kādēļ pēc adopcijas pārtraukšanas jaunietim netika nozīmēts aizbildnis, Ērgle sacīja, ka jaunekļa aizbildnis bijusi valsts.
"Ievācot informāciju, pati "Ainažu" slimnīca sniedza informāciju, ka ka šis bērns atrodies pilnā valsts apgādībā un tas nozīmē, ka valstij bija jānodrošina ārstēšana, ēdināšana, izglītība un citas lietas," sacīja Ērgle.
Labklājības departamenta izveidotās komisijas uzdevums bija veikt Bērnu un jauniešu centra Rīgas bāreņu sociālās rehabilitācijas un atbalsta centra "Marsa gatve" un Rīgas Sociālā dienesta amatpersonu veikto darbību izvērtējumu.
Komisija secinājusi, ka "Marsa gatves" darbinieki ir snieguši nepieciešamo atbalstu un veica darbības jaunieša interešu nodrošināšanā, savukārt sociālā dienesta darbinieki nodrošināja nepieciešamo psihosociālo atbalstu pēc pilngadības sasniegšanas, piešķīra atbilstošus sociālos pakalpojumus viņa sociālās funkcionēšanas uzlabošanai, kā arī nodrošināja nepieciešamo atbalstu, atbilstoši iestāžu darbiniekiem pieejamajai informācijai.
"Nepārprotami ir skaidrs, ka šis jaunietis ir piedzīvojis lielas ciešanas un emocionālu pāridarījumu, bet pēc veiktās izpētes nav iespējams apgalvot, ka nebūtu ievēroti tā laika likumi vai kaut kas apzināti darīts pret bērna interesēm. Ir jāsaprot arī tas, ka šī brīža normatīvie akti krasi atšķiras no tajā laikā spēkā esošajām normām, un patlaban normatīvā bāze ir sakārtota tā, lai šādi gadījumi vairs neatkārtotos," pauda komitejas vadītāja Baiba Rozentāle (S).
Kā iepriekš ziņoja Latvijas Televīzijas raidījums "de facto", valsts un pašvaldības amatpersonas pieļāvušas, ka mazs zēns uz gandrīz deviņiem gadiem tiek "aizmirsts" psihoneiroloģiskajā slimnīcā. Zēnu agrīnā vecumā atņēma mātei, kuras vienīgais ienākumu avots bija ubagošana.
Bērns ar laiku nonācis adopcijā pie vientuļa vīrieša, pie kura nodzīvojis pusotru gadu. Par šo periodu vairākas iestādes savstarpēji nesaistīti Valsts policijai ziņojušas par aizdomām, ka adoptētājs bērnu seksuāli izmantojis un bijis pret viņu vardarbīgs. Taču Valsts policijā seksuālā vardarbība neesot izmeklēta, bet visi ap gadsimtu miju iesniegtie iesniegumi esot pazuduši.
Zēns 2000.gada vidū nokļuva bērnu psihoneiroloģiskajā slimnīcā "Ainaži", kur viņš pavadīja gandrīz deviņus gadus. Uzreiz pēc "Ainažiem" viņš tika ievietots bāreņu rehabilitācijas centrā "Marsa gatve". Tur viņam pēc konsultācijām ar ārstu atcēla spēcīgu medikamentu lietošanu agresivitātes mazināšanai, kā arī atklājās, ka gandrīz pilngadīgais jaunietis nepazina ne gadalaikus, ne burtus, ne ciparus.
Pārdzīvotā dēļ gandrīz 20 gadus vēlāk vīrietis vērsās Tiesībsarga birojā, kurš secinājis - palīdzības vietā bērna ciešanas tika vairotas.
Tiesībsarga birojā norāda - bāriņtiesai būtu bijis jāieceļ likumiskais pārstāvis jeb aizbildnis. Bērnam tobrīd bija dzīvi vecāki un dzīvas arī abas vecmāmiņas, taču Rīgas bāriņtiesa viņus neinformēja. Visus šos aptuveni deviņus gadus neviens viņu neapciemoja, un juridiski bērns nevienam nebija piederīgs.
Valsts policijā apstiprina, ka patlaban vīrietis atzīts par vienu no cietušajiem kriminālprocesā par piedzīvoto slimnīcā "Ainaži". Arī par piedzīvoto adoptētāja ģimenē nesen sākts kriminālprocess.