Vizma Rubene, kura mīt Cēsu pusē, netālu no Svētavota, savos 93 gados pārsteidz ar enerģiju, dzīvesprieku, humoru un prāta možumu. Turklāt joprojām ik darba dienu, kāpdama vairākas reizes no stāva kalna uz gravu, pavada apmeklētājus pie avota un stāsta, kāpēc šī vieta ir tik īpaša. Un vēl – ik rītu iekāpj ledusaukstajā strautā un mēro tajā trejdeviņus soļus, nomazgā seju un iedzer trīs malkus ūdens. Pēc tam pašsajūta – uh, cik laba!
Dzīvot ir prieks, ja pārāk nenomāc veselības problēmas, saka V. Rubene, piebilstot, ka tā viegluma un enerģijas, kāda bija jaunībā, vairs, protams, neesot. Taču žēloties nekādā ziņā nevarot, jo spējot pa taciņu no kalna, kurā ir viņas mājas, nokāpt lejā. Ejot pa taciņu, nevis kāpnēm, jo tā esot vieglāk. Viņa pieļauj, ka spēku un veselību dod avots, taču ar to vien būs par maz, ja staigāšot īgna, burkšķēs uz citiem un meklēs dažādas vainas. Jo vai tad tā neesot, ka tad, ja skaitām kā mantru: slikti, slikti, tad tā arī ir. Jāpriecājas un jābūt pateicīgai par to, kas ir dots. Un manta noteikti nav tas, ko vajag krāt un krāt, ir jāzina robeža, ciktāl tā ir vajadzīga. Arī viņai mūžs nebūt nav bijis kā rožu dārzs, nācies piedzīvot daudzko. Dzimusi daudzbērnu ģimenē - astoņi bērni, lai, bijuši (nu palikuši četri). Tēvam bija tāds darbs, ka nācās braukāt pa visu Latviju, un māte viņu pavadījusi, tāpēc atvases atskrējušas dažādās Latvijas vietās. Viņa dzimusi Saldū, bet par dzimto vietu uzskata Cēsis. Rocība nebija nekāda lielā, jaunākie bērni bieži novalkājuši to, kas vecākajiem šūts un gādāts. Bet vai tad viņi vieni tā dzīvoja? Pēc skolas beigšanas iestājusies Cēsu Skolotāju institūtā. Neiznācis gan pabeigt, jo apprecējusies un viens pēc otra attecējuši abi dēli. Vīrs, izbijis leģionārs, nopircis pie Svētavota māju. Viņa gan raizējusies, kā nu būs, vai spēs to uzturēt kārtībā, bet vīrs mierinājis, ka labi būs. Un bijis ar’! Jo viņas otra puse izrādījās ļoti darbīgs - ar zelta rokām, nedzērājs un nepīpētājs. Nu jau viņš ir citā saulē, bet bija labs piemērs dēliem, kas izauguši tādi, ka grēks būtu sūdzēties, izmācījušies augstskolā, strādā, ir mazbērni. Viens no viņiem nopircis un izkopis avota graviņu, kas bija aizaugusi ar krūmiem, - 16 garus gadus ņēmies, kamēr tā ieguvusi pašreizējo izskatu. Žēl, protams, ka nepabeigusi Skolotāju institūtu, taču liesajos pēckara gados mācīties un audzināt divus mazus ķiparus (mamma palīdzēt nav varējusi) nebija iespējams. Govs iegādāta, lai bērniem būtu svaigs piens. Uz darbu ar’ - nācās mērot trīs kilometrus ik dienu, turp un atpakaļ, jo autobuss uz Cēsu nomali nekursējis. Kad puikas paaugušies, pabeigusi Pārtikas un rūpniecības tehnikumu, un darbā aizgājusi pa to līniju.
Vaicāta, vai dzimtā nav bijuši ilgdzīvotāji, Vizmas kundze atzīst, ka viens no vectēviem tāds bijis - sadzīvojis šai saulē vairāk nekā 100 gadu. Tātad gēnos kaut kas ir. Bet par to, cik viņai atmērīts, nebēdājot - cik būs, tik būs! Priecājas par katru dienu un par katru šeit satiktu cilvēku. Un arī par to, ka var būt noderīga. Reizēm atbraucot vesels divstāvu autobuss, kas vēlas apskatīt Svētavotu. Bieži vien ierodas skolas bērni, un, ja kāds sūdzoties, ka viņiem nekas neinteresē, tā nebūt neesot. Uzmanīgi klausās, jo viņa iesaistot viņus sarunā. Galvenais - izturēties ar labvēlību pret visiem, tad arī tāds, kam īgnāks prāts, atveras.
Reizēm jau papukstot uz sevi (nevarot noliegt, gadās arī uz kādu citu), jo šķiet, ka varētu padarīt vairāk, pakopt vairāk māju. Nemaz tik sen spējusi gan dārzu, gan siltumnīcu uzturēt kārtībā. Tas bijis tīrs izecēts, un aplīgot viņu nekad nevarēja. Siltumnīcā bija tādi tomāti, ka prieks bija sev un citiem. Nu atstājusi tik vienu dobi ar garšaugiem. Arī grāmatas, ar kurām pilni plaukti, vairs neiznāk tā palasīt, jo taupot acis, kas vairs nav tik gaišas kā senāk. Bet agrāk brīvākos brīžos labprāt lasījusi: vienmēr ielikusi grāmatu vākos, nomazgājusi rokas, lai nesasmērētu. Četrdesmitajos gados, kad vienubrīd strādājusi par skolotāju Līvu pamatskolā, sākusi dziedāt korī un piedalījusies dziesmu svētkos, vēlākos gados arī ansamblī. Taču to visu nācās ierobežot, jo darbs un ģimene paņēma lielāko daļu laika. Bet tāpēc nebēdājot! Ja deguns nokaras, atnāk pie avota, pasēž, paklausās putnus - un deguns atkal gaisā.
