Ministriju apetīte samazinājusies

 
©F64 Photo Agency

Krišjāņa Kariņa valdības ministri izceļas ar pieticību – viņu vadībā ministrijas pieprasījušas sev divreiz mazāku izdevumu pieaugumu 2020. gada budžetā nekā Māra Kučinska laikā prasīja no šā gada budžeta.

Ministriju pieprasītā naudas summa sasniegusi 600 miljonus eiro - tikai 600 miljonus eiro, ja salīdzina ar 1,1 miljarda eiro prasīšanu pagājušajā gadā no šā gada budžeta.

  1. gadā ministrijas prasīja gandrīz 800 miljonus eiro un tos arī dabūja. Loģiski, ka tas kalpoja par stimulu prasīt vēl vairāk, bet šā gada budžeta likumā ierakstīts izdevumu pieaugums tikai par 430 miljoniem eiro. Tādā gadījumā ministrijas ar vai bez jauno ministru rīkojuma savu pieprasījumu summas samazinājušas, vismaz daļēji salāgojot tās ar reālajām iespējām dabūt papildu naudu.

Vēl viens orientieris tam, ka naudas droši vien kļūs mazāk, ir valsts reālie ieņēmumi šajā gadā. Valsts ieņēmumu dienests informē, ka piecos mēnešos savācis 3,97 miljardus eiro. Salīdzinot ar pirmajiem pieciem 2018. gada mēnešiem, ieņēmumi auguši par 173,4 miljoniem eiro. Ja šāds ieņēmumu pieaugums saglabātos visā 2019. gada garumā, valsts ieņēmumu pieaugums būtu 415 miljoni, kas gandrīz vai nosegtu šā gada izdevumu pieaugumu. Protams, ka šā gada ieņēmumi neattiecas uz nākamā gada izdevumiem, bet nākamā gada izdevumu plānošanai pamācoši ir tas, ka pērn VID pamanījās savākt par 788 miljoniem eiro vairāk nekā 2017. gadā. Tātad šogad manāma ieņēmumu pieauguma tempa palēnināšanās, no kuras pāreja uz paātrinājumu nākamgad nav nedz droša, ne arī vēlama. Proti, bīstama ir ieņēmumu masas un tempa audzēšana uz inflācijas rēķina, jo inflācijas dzītie valsts izdevumi kopumā pieaug straujāk nekā ieņēmumi. Visticamāk, ka inflācija jau tagad ir galvenais iemesls valsts ieņēmumu pieaugumam, bet tieši tāpēc valstij jācenšas ierobežot izdevumus, lai inflāciju slāpētu. Izdevumu palielinājuma summas samazināšanās izskatās pēc soļa pareizā virzienā, taču pagaidām tā ir soļošana turp un atpakaļ. Ļoti daudz kas vēl var mainīties līdz nākamā gada budžeta pieņemšanai un izpildei. Piemēram, par pagājušā gada valsts budžeta deficīta plānu un izpildi valsts centās uzdot -200 miljonus eiro, bet šā gada pavasarī nācās atzīt -300 miljonus.

Salīdzinājumi starp izdevumu palielinājumu pieprasījumiem dod tikai ļoti aptuvenu priekšstatu par to, ko politiķi un ierēdņi gatavojas turpmāk darīt. Viņi paši netiek skaidrībā, kā nošķirt gadījumus, kad ministrijas u.c. iestādes prasa naudu pret solījumiem uzņemties jaunus pienākumus un kad tās pamato sadārdzinājumu tikai tam, ko ministrijas veikušas līdz šim. Piemēram, deputāti un daudzas ierēdņu grupas jau ir panākušas, lai viņu atalgojums gadu no gada augtu ar atsauci uz valstī vidējās vai minimālās algas pieaugumu vai varbūt vēl ko citu. Iespējams, ka daļa no šāda izdevumu pieauguma nemaz netiek afišēta +600 miljonos eiro.

Pats būtiskākais faktors valsts ieņēmumu pieauguma apsīkumam ir Eiropas Savienības palīdzības naudas izsmelšana, tuvojoties 2014.-2020. gada plānošanas perioda beigām. Visticamāk, ka vairākus turpmākos gadus naudas saņemšana samazināsies, jo pāreja uz nākamo plānošanas periodu nenotiks raiti. Šobrīd nav nojausmas, cik daudz naudas kopumā un pēc kādām formulām Latvija saņems, ja, cerēsim, vispār saņems.

No Valsts kases pozīcijām raugoties, plānošanas perioda beigas nozīmē nevis deficītu, bet proficītu, kad Latvija no ES vairāk saņem kā kompensācijas par jau pabeigtajiem projektiem nekā iegulda nākamajos projektos, jo to limits šajā plānošanas periodā jau gandrīz izsmelts. Valdošās koalīcijas politiķiem šādā situācijā nākas taisnoties un skaidrot, kā tas var būt, ka Valsts kasē naudas daudz, bet tā netiek tērēta sabiedrības vairākuma acīs ļoti populāru mērķu sasniegšanai.

Viedoklis

Krišjānis Kariņš, Ministru prezidents:

- Katrs ministrs vēlas palielināt finansējumu konkrētās jomās. Bet mana kā premjera prasība ir samazināt budžeta deficītu. Tas ir ekonomisks neprāts palielināt valsts parādu laikā, kad pasaules ekonomika aug. Es nevienam ministram nepārmetu vēlmi ieguldīt konkrētās jomās, jo saprotams, ka jāiegulda ir visur, bet vajadzības ir jāsamēro ar iespējām.

 

Abonē