Intervija ar Valsts prezidentu Raimondu Vējoni: par aizgājušajiem četriem prezidentūras gadiem, par veiksmēm un kļūdām, par politiskajām aktualitātēm un privilēģijām, par restitūcijām un čekas maisiem, un, protams, par Jāņiem.
- Atskatoties uz prezidentūras četriem gadiem: kas, jūsuprāt, ir paveikts labi, kas - ne līdz galam?
- Šie četri gadi aizritējuši ļoti strauji, tie bijuši piesātināti ar notikumiem gan personīgajā, gan valsts dzīvē. Katrā ziņā - visus šos gadus esmu strādājis pēc labākās sirdsapziņas Latvijas tautas labā. Manuprāt, būtiskākais paveiktais manas prezidentūras laikā saistīts ar to, ka nopietni risināti drošības jautājumi. Pirmkārt, tā ir ārējā un iekšējā, sociālā un ekonomiskā drošība. Valsts prezidents nestrādā viens pats, viņš strādā komandā ar saviem cilvēkiem, kā arī ciešā sasaistē ar parlamentu un valdību. Valsts prezidentam kā Nacionālo bruņoto spēku virspavēlniekam ir ļoti nozīmīga loma drošības jautājumu risināšanā. Esmu pārliecināts, ka patlaban mēs varam justies drošāk nekā jebkad agrāk, un tam ir vairāki iemesli. Ļoti nozīmīgi, ka kopš 2018. gada mēs aizsardzībai novirzām 2% no IKP. Uzskatu, ka tas ir mans ieguldījums, jo darbu pie šī mērķa sasniegšanas uzsāku kā aizsardzības ministrs un turpināju kā Valsts prezidents. Arī starptautiski par to esam atzinīgi novērtēti. Par to pārliecinājos bieži. Viens piemērs, kad tas bija īpaši spilgti redzams, saistīts ar tikšanos ar ASV prezidentu Donaldu Trampu. Latvija un mūsu kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva ir paraugs šajā jautājumā NATO dalībvalstu vidū. Pie sarunu galda ar Donaldu Trampu to nepārprotami varēju sajust. Salīdzinājumam: Vācija, piemēram, ir tālu no šī mērķa. Mēs nepārtraukti modernizējam mūsu bruņotos spēkus, ceļam karavīru un virsnieku kvalifikāciju. Par mūsu karavīriem bieži nācies dzirdēt atzinīgus vārdus no ārvalstu partneriem. Tas ir pareizais virziens, kādā esam attīstījuši mūsu bruņotos spēkus. Papildus jāmin Zemessardze, kas šajos gados spēcīgi attīstījusies, un, protams, Jaunsardze. Visu šo laiku esmu bijis Jaunsardzes patrons, esmu sekojis, kā Jaunsardze aug patriotismā un kā jaunie cilvēki tiek gatavoti pieaugušo dzīvei. Ne visi, protams, izvēlēsies militāro karjeru, bet jebkurā gadījumā viņi būs labāk sagatavoti turpmākajam. Gan Valsts prezidents, gan Aizsardzības un Ārlietu ministrija ieguldīja lielu dabu, lai NATO samitā - domāju konkrēti NATO Varšavas samitu - tiktu pieņemti lēmumi par NATO paplašināto spēku izvietošanu Baltijas valstīs un Polijā. Fakts, ka Kanāda ir uzņēmusies NATO kaujas grupas vadību Latvijā, manuprāt, ir arī Valsts prezidenta nopelns. Jo tikšanās augstākajā līmenī (jāmin gan Kanāda, gan Polija) deva iespējas pārliecināt par šo valstu kontingenta izvietošanu tieši mūsu valstī.
- Un kā tiek stiprināta iekšējā drošība?
- Pirmkārt, tas ir robežas jautājums. Mums ir gan skaidra robežas līnija, gan arī paveikts daudz, lai to apsargātu. Šodien saskaramies arvien ar jauniem izaicinājumiem, un ne vienmēr tie ir militāra rakstura. Tāpēc attiecīgajiem dienestiem ir jābūt gataviem uz tiem reaģēt.
- Ko jūs domājat ar jauniem izaicinājumiem?
- Piemēram, migrācija. Mums jāsargā sava robeža un jāprot izvērtēt, kādi cilvēki to šķērso. Būtiski ir nekļūdīties: mums jāprot atšķirt, kuri ir tie, kuri bēg no kara zonām, bet kuri - savukārt - ir ekonomisko labumu meklētāji. Cilvēkiem, kuri bēg no kara šausmām, atbalsts ir jāsniedz, tas ir cilvēcīgi. Mūsu valsts vēsturē arī ir bijušas šādas traģiskas lapaspuses, kad cilvēki bija spiesti pamest savas mājas. Mēs zinām, ko tas nozīmē. Tagad mēs varam sniegt savu atbalstu un palīdzību. Bet tas ir jādara, kad tas ir pamatoti un patiešām nepieciešami... Kas vēl man šķitis svarīgi šajos gados? Nepārtraukti esmu aktualizējis jautājumu par tiesiskumu. Tas, protams, nav nekas jauns - cīnīties par tiesiskumu. Šodien redzam, ka atsevišķos gadījumos tiesiskums tiek izmantots kā kara sauklis cīņā ar saviem pretiniekiem.
- To taču visu laiku redzam politiskajā telpā, kur viena partija ir okupējusi saukli par «bezkompromisu tiesiskumu»...
- Nu, tā ir. Bet es par tiesiskumu esmu runājis visus četrus gadus un zinu, ka iedrošināt cilvēkus, lai tieslietu sistēmā mēģinātu rast risinājumus, ir bijis ļoti smagi. Šī sistēma nav vienkārša, un - kā tas mums nereti ir raksturīgi - tā ir ļoti noslēgta vide. Tiek novilkts žogs apkārt, un neviens no malas nav gaidīts. Tā diemžēl ir daudzās jomās. Un tomēr pirmās izmaiņas jau ir. Tiesneši paši ir sākuši analizēt, kā jārīkojas un kas tieslietu sistēmā jāpilnveido. Diemžēl pārmetumi par problēmām šajā jomā bieži vien izskan arī starptautiski. Un tas ir kauna traips Latvijai. Tie ir ilgi tiesu procesi, neprofesionāli lēmumi, nebeidzamas to apstrīdēšanas un pārsūdzības, kuru rezultātā var tikt pieņemti pilnīgi pretēji spriedumi utt. Par maksātnespējas procesu pat nerunāsim, jo tas ir cits un ļoti sāpīgs stāsts, kas nopietni traucē attīstīties mūsu valsts ekonomikai, traucē piesaistīt investīcijas. Nesen, runājot ar Vācijas vēstnieku, kurš dodas prom no Latvijas, uzzināju, ka Vācijas uzņēmēji šos maksātnespējas procesus Latvijā vērtē ļoti kritiski un tie viņiem bieži rada pārdomas un bažas - investēt vai neinvestēt Latvijā? Latvija ir tiesiska valsts, bet būtiski, lai tiesiskums un vienota izpratne par to, kas ir vai nav tiesiski, būtu visos līmeņos. Latvijā ir viens likums, viena taisnība visiem, un tas jāievēro gan deputātiem, gan valdībai, gan ikvienam sabiedrības pārstāvim. Nedrīkst būt dažādi tiesiskuma standarti: attiecībā pret iedzīvotājiem ir viena veida tiesiskums, pret valdošajiem - cita veida... Tā, piemēram, runājot par deputātu izdošanu kriminālvajāšanai: nepieļaujama ir situācija, kad tiek nolemts, ka par kāda konkrēta deputāta izdošanu spriedīsim pēc pāris nedēļām, jo izdošanu vai neizdošanu izmantosim citu vajadzību vai neizdarību piesegšanai... Tā rīkoties nedrīkst. Staipīt tiesiskuma jēdzienu, meklējot tajā sev labumu - tas ir aplami.
- Vēl par drošību. Satiksmes ministrs Tālis Linkaits (JKP) bija licis saprast, ka no valsts budžeta vairs netiks kompensēti drukātās preses piegādes pakalpojumu rezultātā radušies zaudējumi, un tas ir ne tikai drukātās preses, bet arī Latvijas pasta pakalpojumu pieejamības jautājums. Lai gan koalīcija vēl spriež un varbūt lems citādi, tomēr: tas ir valsts drošības jautājums, jo šāda pieeja radīs situāciju, ka prese latviešu valodā Latvijā vairs netiks izplatīta visur, bet svēta vieta tukša nepaliks - to aizpildīs Krievijas propaganda.
- Protams, ka tas ir drošības jautājums. Esmu par drošību runājis, aicinot sabiedrību un politiķus domāt plašāk, jo tas nav stāsts tikai par militāro drošību vien. Izaicinājumu ir daudz, un sabiedrībai jābūt pret tiem noturīgai. No vienas puses - mums ir pieejams milzīgs informācijas apjoms, un tās iegūšanai arvien lielāka loma ir internetam. Lasīt ziņas un uzzināt jaunumus internetā jau kļuvis pašsaprotami. Tomēr jāskatās - kāds ir interneta pārklājums visā valstī. Parādās arī izmaksu jautājums: ne visi ir gatavi par to maksāt. Sevišķi svarīgi tas ir mūsu valsts pierobežā, kur Krievija īsteno agresīvu informatīvo spiedienu, mēģinot ietekmēt mūsu iedzīvotājus. Ja cilvēkiem nebūs iespēja saņemt drukāto presi, var tikt pazemināta sabiedrības noturība pret informatīva rakstura uzbrukumiem. Šis jautājums ir jāskata plašāk. Pasta pakalpojumus ļoti aktīvi izmanto seniori, kuriem pensija tiek piegādāta uz mājām - kā šīs iespējamās izmaiņas ietekmēs viņu dzīves kvalitāti, ja pasta pakalpojumi sadārdzināsies? Manuprāt, tas nav pareizais ceļš, kas šobrīd būtu jāizvēlas. Ir risks, ka, lai ekonomētu un optimizētu līdzekļus, tiks pazemināta pakalpojumu kvalitāte un pasliktināta iedzīvotāju dzīves kvalitāte. Līdzīgas tendences redzam jautājumā par administratīvi teritoriālo reformu: ja tās īstenošanas rezultātā netiks uzlabota pakalpojumu kvalitāte un pieejamība, tad kāpēc šādu reformu īstenot? Reformu uzdevums taču ir uzlabot situāciju kādā jomā. Reforma nedrīkst veicināt lauku teritoriju iztukšošanos. Ko mēs iegūsim no šādiem «uzlabojumiem», un kas mums paliks šajās teritorijās? Tikai dabas daudzveidība? Turklāt, vērtējot šo jautājumu no drošības aspekta: ja nebūs cilvēku, tad nebūs arī, kā mēdz teikt, modro acu, kas pamanīs aizdomīgu kustību pierobežā...
- Runājot par likumdošanas iniciatīvām, manuprāt, ir bijušas divas būtiskas jūsu iniciatīvas: pilsonība nepilsoņu bērniem un čekas maisu atvēršana.
- Par būtiskāko es tomēr uzskatu iniciatīvu, kas saistīta ar grozījumiem Nacionālās drošības likumā un kas skar mūsu bruņotos spēkus. Proti, armijai ir jārīkojas pat tad, ja neviens komandieris nedod pavēli aizstāvēt valsti. Šīs izmaiņas likumdošanā nodrošina, ka nekad vairs neatkārtosies 1940. gada situācija. Latvijas armija vienmēr ir bijusi motivēta aizsargāt savu valsti. Pagājušajā piektdienā (14. jūnijā) pieminot traģiskos notikumus Litenē, mēs skaudri apzinājāmies, ka uz Litenes nometni pārvietotie Latvijas armijas virsnieki 1941. gadā būtu cīnījušies par savu valsti, ja viņiem nebūtu atņemti ieroči un ja kāds būtu aicinājis - cīnīsimies! Bet pavēles nebija, ieročus atņēma, virsniekus pazemoja, izsūtīja, nošāva... Mūsu valsts tika atdota 1940. gada 17. jūnijā - bez neviena šāviena, Litenes virsnieki tika iznīcināti - bez pretestības... Tas ir skumji. Šodien tas vairs neatkārtosies.
- Jūsu pieminētā iniciatīva neizraisīja diskusijas sabiedrībā, jo tas ir skaidrs - valsts jāaizstāv. Divas manis pieminētās raisīja ilgus strīdus...
- Par pilsonības piešķiršanu Latvijā dzimušajiem nepilsoņu bērniem - tā ir mūsu sabiedrībai un valstij kopumā, manuprāt, ļoti nozīmīga iniciatīva. Mums vienreiz ir jāpieliek punkts savā ziņā absurdajai situācijai, ka Latvijā aizvien dzimst bērni, kuriem nav nevienas valsts pilsonības. Valstij ir jārada apstākļi, kas nepieļauj turpmāku nepilsoņa statusa piešķiršanu, jo sākotnējais mērķis, ieviešot nepilsoņa statusu, nekad nav bijis saglabāt to pilnīgi visiem nenoteiktu laiku. Tas bija noteikts kā pagaidu statuss, lai persona ar laiku iegūtu Latvijas pilsonību vai izvēlētos citu valsti, ar kuru nostiprināt savu tiesisko saikni.
- Ļoti daudzi to uzskata par LR pilsonības sviešanu pakaļ tiem, kuri to nevēlas.
- Manuprāt, šāds apgalvojums ir absurds. Mēs esam daudz paveikuši, lai stiprinātu latviešu valodas kā valsts valodas lomu mūsu valstī. Saeimā pieņemtas izmaiņas likumdošanā, nosakot pakāpenisku pāreju uz vispārējās vidējās izglītības iegūšanu tikai valsts valodā. Un man nav nekādu šaubu, ka Latvijas izglītības sistēma spēj sagatavot un audzināt krietnus, godprātīgus un atbildīgus cilvēkus, kas ir Latvijas patrioti un kam ir stingra piederība mūsu valstij. Tāpēc mums nevajadzētu bažīties par to, ka bērni izaugs nelojāli Latvijas valstij. Cilvēks nevar būt bez pilsonības! Turklāt starptautiski šo mūsu nepilsoņa statusu ir ļoti grūti izskaidrot. Savukārt, kas attiecas uz čekas maisiem... Atvēršana ir notikusi krietni par vēlu. Turklāt veids, kā tas notika, nebija tas labākais... Bija taču vēlme, lai vēsturnieki dziļāk un pamatīgāk izpēta tā dēvēto čekas maisu saturu un sagatavo visaptverošu skaidrojumu sabiedrībai. Jauniešiem, kuri piedzimuši pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, jēdziens «čeka» ir pilnīgi svešs, un, ja netiek sniegts skaidrojums, tad mēs riskējam radīt maldīgu izpratni par šo lappusi mūsu valsts vēsturē. Bet stiept garumā un slepenībā vēl piecus vai desmit gadus - tas būtu neprāts.
- Varbūt vajadzēja tos maisus sadedzināt?
- Varbūt. Bet tad šī vēstures daļa pazustu pilnībā. Tomēr lielākā problēma ir tā, ka čekas maisos atrastā informācija ir ļoti nepilnīga. Lielākā informācijas daļa atrodas Maskavas arhīvos, un šī paslēptā informācija, iespējams, varētu būt vēl lielāks drauds mūsu sabiedrībai nekā jau šobrīd publiskotā.
- Ko nepaspējāt izdarīt?
- Nedz iepriekšējā, nedz šajā parlamentā virzību īsti neieguva Saeimas Kārtības ruļļa grozījumi, ar kuriem bija paredzēts novērst situāciju, kad trešajā lasījumā tiek iesniegti priekšlikumi sasteigtiem pēdējā brīža risinājumiem, kas iepriekš nav izdiskutēti. Tāpat rosināju noteikt, ka, sniedzot priekšlikumus likumprojektam, rakstveidā ir jāsniedz gan priekšlikumu pamatojums, gan informācija par konsultācijām, kas notikušas šī priekšlikuma sagatavošanas gaitā. Mans mērķis bija padarīt likumdošanas procesu caurspīdīgāku un kvalitatīvāku.
- Jūsu reitings prezidentūras sākumposmā bija augsts - ap 70%. Pēc tam kritās diezgan konsekventi. Vai esat analizējis, kāpēc tā notika?
- Reitingiem īpaši neticu. Būdams dažādos amatos, esmu dzīvē daudz paveicis, bet nekad neesmu strādājis reitingu dēļ. Neesmu arī analizējis, kāpēc tas ir samazinājies. Mēs bieži novērojam situāciju, kad sabiedrība sākotnēji iedod uzticēšanos avansā. Līdzīgi bija ar Saeimu: sabiedrībā bija pieprasījums pēc jaunas politikas, tāpēc 13. Saeimā tika ievēlēti daudzi jauni politiķi bez iepriekšējas pieredzes. Sabiedrība gaidīja straujas pārmaiņas... Mazliet vairāk nekā pusgads pagājis, un mēs redzam - nemaz tik raiti neiet ar tām pārmaiņām un solījumu izpildi. Vēl vairāk: pamatā solījumi vispār netiek pildīti. Vēlētāji viļas, līdz ar to atbalsts atsevišķiem politiskajiem spēkiem strauji krītas. Visus jautājumus - kā jau demokrātiskā valstī - mēs risinām kopā, nevis kā tas notiek autoritārā režīmā - sitot ar dūri pa galdu.
- Bet varbūt reizēm tā vajadzētu?
- Valsts dibinātāji izvēlējās, ka būsim parlamentāra republika. Ir lietas, ko varam mainīt, tomēr tā būtu politiska izšķiršanās. Esmu rosinājis diskusijas par izmaiņām varas sadalījumā starp dažādiem līmeņiem, proti, lai varētu operatīvāk pieņemt virkni lēmumu un risināt dažādus steidzamus jautājumus, piemēram, paplašināt ministru prezidenta funkcijas un samazināt parlamenta funkcijas. No Saeimas lielas atsaucības gan toreiz nebija... Taču mums vēl ir iespējas pilnveidot parlamentāro demokrātiju.
- Ir eksperti, kuri atzīst, ka jūs labi tikāt galā ar politisko krīzi pēc Saeimas vēlēšanām. Bija taču gandrīz jau tāda situācija, ka sākām runāt par Saeimas ārkārtas vēlēšanām...
- Jā, situācija nebija vienkārša. Sabiedrība vēlējās parlamentā redzēt jaunus politiskos spēkus, bet tā bija laba mācība: nomainot partijas, viss - kā uz burvja mājiena - nenomainās. Deputātiem jābūt zināšanām noteiktos jautājumos, jo tikai ar saukļiem iet uz priekšu ir neprofesionāli. Es gan neteiktu, ka tā bija krīze. Manuprāt, krīze būtu tad, ja parlamenta deputāti izrādītos lemtnespējīgi. Valdība šobrīd strādā, bet tai vēl ļoti daudz jādara, lai apliecinātu sabiedrībai savas spējas sasniegt izvirzītos mērķus un pildīt vēlētājiem dotos solījumus
- Patlaban Saeimas darba kārtībā ir arī jautājums par valsti apkaunojošo «uzvaras pieminekli». Ko ar to darīt?
- Saeimā darba grupa izvērtēs šo jautājumu un piedāvās risinājumu. Bet, lai arī kāds tas būtu, mums jāpatur prātā starptautiskais aspekts, proti, mums ir jābūt pārliecinātiem par to, lai pieņemtais lēmums neradītu problēmas valstij, lai situācija nepasliktinātos, radot papildu draudus. Diemžēl līdz šim parlamentā ir vairāk vārdu, mazāk darbu - arī šajā jautājumā.
- Vai prezidentūras laikā esat sevī atzinis kādu kļūdu, sak, es to nepareizi izdarīju?
- Ātrumā nekas nenāk prātā... Visu, ko esmu darījis, esmu veicis pēc labākās sirdsapziņas.
- Žurnālisti ir jūs kritizējuši par vienu otru publisku runu. Tāda bija, piemēram, runa 25. martā, pieminot deportētos. Konteksts bija tāds, ka sanāca: latvieši teju paši vainīgi, ka tika deportēti.
- Uzskatu, ka mums ir jārunā arī par tām vēstures lappusēm, kas ne vienmēr ir skaistas. Jā, mani kritizēja, arī jūs to darījāt, un kritiku es pieņemu. Bet arī deportāciju kontekstā jāatzīst, ka mūsu tautas vidū atradās līdzskrējēji, kuri centās izpatikt okupācijas režīmiem. Centās un pat pārcentās...
- Jūs neapvainojāties par kritiku?
- Protams, ne. Ja politiķis dzīvē apvainotos par visu, ko viņam izsaka gan pamatoti, gan nepamatoti, viņš nevarētu būt politiķis, sen jau būtu nosirmojis vai pat kapā... (Smejas.) Ja politiķis apvainojas, tad viņš ir vājš. Ja esi gatavs apvainoties, tad neej politikā, sēdi mājās uz dīvāna un draugu lokā kritizē politiskos procesus.
- Jūs esat pirmais prezidents, kuram nebūs milzīgo privilēģiju, kādas ir pārējiem prezidentiem. Nav kaut kā... drūvīgi?
- Katrs lēmums, kas tiek pieņemts, kādreiz stājas spēkā... Man ir dzīvoklis Ogrē, kurā es atgriezīšos, ir kaimiņi, ar kuriem biežāk tikšos. Ir tā, kā ir. Protams, zināmā mērā tas rada neērtības, jo četros gados ir izveidojies cits dzīves ritms, un personīgajā dzīvoklī, kas atrodas daudzdzīvokļu mājā, būs visai sarežģīti uzņemt ciemos kādu ārzemju kolēģi. Šobrīd nav atrisināts jautājums par reprezentācijas telpu eksprezidentiem, kur varētu uzņemt ārvalstu kolēģus, ja rodas tāda nepieciešamība. Tās ir tehniskas lietas, kas jāatrisina.
- Ko novēlēsiet jaunajam prezidentam Egilam Levitam?
- Izturību un neatlaidību, jo ne vienmēr politiskās partijas piekrīt Valsts prezidenta viedoklim. Tad šīs divas manis pieminētās īpašības būs ļoti nepieciešamas.
- Kur sagaidīsiet Jāņus?
- Šogad Jāņus svinēsim Ogrē - kopā ar mūsu kaimiņiem. Es gribu novēlēt visiem: lai ir lustīga līgošana kopā ar sev mīļiem un tuviem cilvēkiem!
