Cepurīšu ģimene rada festivālu pašnāvībā bojāgājušā dēla piemiņai

 
NAV VIEGLI runāt par sāpīgām personiskām tēmām, tomēr Irēna un Maigurs Cepurīši uzdrošinās saukt lietas īstajos vārdos, cerot, ka varbūt kāds ieklausīsies viņu sāpīgajā pieredzē un, iespējams, kādu arī atturēs no nepareiza soļa ©Oksana DŽADANA, F64 Photo Agency

Viņš bija aktīvs, sportisks, draudzīgs un jautrs. Viņš mīlēja baudīt dzīvi un ņēma no tās visu, ko tā piedāvāja. Diemžēl arī to, kas neatgriezeniski sagrāva viņa psihi. Viņam bija tikai 23 gadi, kad pērn Līgo dienas priekšvakarā, 22. jūnijā, viņš labprātīgi šķīrās no dzīves. Pakārās. Tik skaudri, neticami un negaidīti aprāvās dzīvespriecīgā neretieša Māra Cepurīša dzīve.

Pēc traģēdijas, kad no dzīves aizgāja Irēnas un Maigura Cepurīšu jaunākais dēls, Jāņa (26) un Alises (19) brālis, ģimene ļoti nopietni aizdomājās, cik maz Latvijā tiek runāts par cilvēka mentālo veselību un pašnāvībām. Tā dzima ideja par mūzikas festivālu Ogle, kas pēc nepilna mēneša, 12. un 13. jūlijā, norisināsies netālu no ģimenes mājām - Viesītes novada Saukas dabas parka teritorijā ezera krastā, vienkopus pulcējot Latvijas roka un hiphopa māksliniekus un aicinot runāt par garīgās veselības aktualitātēm, problēmām un pārmaiņu rosināšanu.

MĀRIS strādāja Norvēģijā, pelnīja naudu, ceļoja, baudīja dzīvi. Pērn atgriezās mājās, gribēja atbrīvoties no mentālo veselību graujošām atkarībām un sapņoja dienēt Latvijas armijā. Festivāla Ogle pirmajā dienā, 12. jūlijā, viņam būtu palikuši 25 gadi... / Foto no Irēnas un Maigura CEPURĪŠU personiskā arhīva

Kas ir depresija

Festivāls - labdarības pasākums Ogle solās būt šīs vasaras siltākais un sirsnīgākais festivāls, jo divu dienu garumā tas aicinās būt kopā ar ģimeni, draugiem un vienkārši labiem cilvēkiem, izbaudot vasaru un kopābūšanu. Ar izglītojošām aktivitātēm, tostarp bezmaksas konsultācijām, festivālā piedalīsies Veselības ministrijas un Pusaudžu resursu centra pārstāvji - viņi izgaismos sabiedrības zināšanas par pašnāvībām un depresiju un ikvienu interesentu aicinās uzzināt atbildes uz jautājumiem: Kas ir depresija? Kā palīdzēt kādam, kurš ar to saskaras? Kā uzlabot savu mentālo veselību? Par smagajām tēmām tiks runāts kā par fizisko veselību - pozitīvi un patīkamā gaisotnē. Iespējams, festivālā piedalīsies arī krīžu un konsultāciju centrs Skalbes.

Bet uz festivāla skatuves kāps: Arturs Skutelis, ansis, Singapūras satīns, Sudrabu sirds, Latgalīšu reps, Brīvrunu projekts, Nakts&Ervīns Ruža, poppanka grandi Double Faced Eels, Franco Franco, regeja apvienība Riga Reggae, 80. gadu iedvesmotā smagā roka grupa Bloody Heels, Chris Vader, Skaabe, Js Breeze, Blue Jean Serenade un daudzi citi. Būs arī īpašs pārsteigums - ārvalstu viesis Gunnar the Fifth, pasaules līmeņa tetovētājs no Islandes, kurš pēc desmit gadu pārtraukuma šogad atgriezies pie mūzikas.

Festivāla peļņa tiks ziedota organizācijām, kas nodarbojas ar palīdzības sniegšanu grūtībās nonākušiem cilvēkiem - tiem, kuri cīnās ar trauksmi, depresiju un pašnāvnieciskām domām.

Vairāk informācijas par festivālu: facebook.com/oglefestival/.

ALISE atklāj, ka neilgi pēc brāļa bērēm vairāki paziņas nākuši klāt un atzinuši, ka arī ir bijuši līdzīgās grūtībās, cīnījušies ar depresiju. Viņasprāt, sabiedrībā par to netiek runāts pietiekami / Foto no Irēnas un Maigura CEPURĪŠU personiskā arhīva

Jāsauc lietas īstajos vārdos

- Kas pagājušajā vasarā notika ar jūsu dēlu Māri?

Irēna: - Es jau deviņus gadus dzīvoju un strādāju Norvēģijā, esmu medmāsa, strādāju mājas aprūpē ar smagi slimiem pacientiem. Vīrs dzīvo Rīgā, strādā celtniecībā. Arī Māris pārmaiņus strādāja te Rīgā, te Norvēģijā, pelnīja naudu, ceļoja, baudīja dzīvi. Norvēģijā viņam nepatika, tāpēc pagājušogad maija vidū viņš nolēma atgriezties Latvijā, mūsu lauku mājās Neretā - gribēja turpināt dzīvi te. Bet jau pēc mēneša viņš bija miris. Tā bija pašnāvība. Nekas par to neliecināja, ka kaut kas tāds varētu notikt, neviens neko nenojauta. Ne mēs, vecāki, ne brālis, ne māsa, ne draugi, kuru viņam bija ļoti daudz. Protams, pēc notikušā ģimenē daudz domājām, runājām, kāpēc tā notika... Viņš pīpēja zālīti, pāris reizes bija pamēģinājis arī LSD, kam sekoja murgi, ka viņu vajā šamaņi... Tas izmainīja viņa pasaules uztveri. Jā, iespējams, arī tāpēc viņš atgriezās mājās - jo gribēja to visu pārtraukt. Gribēja dienēt Latvijas armijā. Viņš bija ļoti sportisks, un armija viņam būtu piestāvējusi.

Kad Māris aizgāja, mēs ar jauniešiem, viņa draugiem, runājām, ka par maz zinām viens par otru, ka par maz komunicējam savā starpā par būtisko, ka vajag satikties biežāk. Pēc bērēm norunājām, ka sarīkosim radu un draugu saietu arī pēc gada, Māra dzimšanas dienā, 12. jūlijā. Un, apzinoties to, ka Latvija ir trešajā vietā Eiropas Savienībā pašnāvību skaita ziņā - pirmajā ir Lietuva -, šī ideja pamazām transformējās līdz sajūtai, ka, lai pievērstu sabiedrības uzmanību šai sāpīgajai tēmai, ir jātaisa festivāls, ir jāpieaicina speciālisti un jāsauc lietas īstajos vārdos. Jāuzklausa. Jārunā. Mēs varbūt nekad līdz galam nezināsim, kas notiek otram dvēselē, bet, esot blakus, varam dot vairāk, nekā domājam.

Maigurs: - Mēs paši nepamanījām, neparunājām... Par vēlu sapratām, ka par to ir jārunā skaļāk un vairāk, ka īstajā laikā vajadzētu būt līdzās tiem, kuriem tas nepieciešams.

- Kas ir festivāla programmas autors?

Irēna: - Jancis un Alisīte - Māra brālis un māsa. Jaunieši, Māra draugi. Mūsu galvenā mērķauditorija ir jaunieši, un viņu vidū šobrīd aktuāla ir tieši hiphopa kultūra. Arī Mārim hiphops bija tuvākais žanrs, un tāpēc tas festivālā dominēs.

Maigurs: - Protams, noorganizēt festivālu nav viegli, jo īpaši, ka mums nevienam nav tādas pieredzes. Abi bērni daudz dara, palīdz draugi, brīvprātīgie dalībnieki, ļoti daudz palīdz Jānis Jansons, Latvijas Kultūras koledžas pasniedzējs, un viņa vadītā studentu grupiņa. Katram pienākumi ir sadalīti individuāli. Kas un kam labāk padodas, tas to dara.

Irēna: - Turklāt mēs visu darām par pašu ietaupītajiem līdzekļiem. Lūdzām palīdzību arī pašvaldībām, taču tās ir ļoti pasīvas. Bet problēma ir aktuāla, par to ir jārunā, un mēs to darīsim! Citur pasaulē ir atbalsta tālrunis cilvēkiem, kuri domā par pašnāvību. Parasti tas ir viegli iegaumējams numurs, uz kuru piezvanīt, ja pirms tam gribas ar kādu parunāt. Otrā galā ir pieredzējis speciālists, kurš prot novirzīt no pašnāvnieciskām domām un, iespējams, kādu arī attur no šāda soļa. Latvijā nekā tāda nav, mums ir vāja valsts un pašvaldību apmaksāto pakalpojumu pieejamība. Un mūsu mērķis, par to runājot, ir mēģināt ko mainīt.

JĀNIS ir ļoti labs psihologs saviem vecākiem, jo tieši viņš aicina nerunāt par to, kā varētu būt bijis, jo neko nevar pagriezt atpakaļ. Viņš uzskata, ka nav jēgas nosodīt un vainot sevi. Vajag atcerēties to labo, kas kopā ar brāli piedzīvots, un darīt dzīvi labāku - kā Māris to gribēja... / Foto no Irēnas un Maigura CEPURĪŠU personiskā arhīva

Tētis nespēj sevi savākt

- Vai jūs paši zināt, kas ir depresija? Vai savā dzīvē esat ar to saskārušies?

Irēna: - Pirmais periods pēc notikušā bija ļoti grūts, gribējās ar kādu parunāt, bet - bija diezgan sarežģīti kādu speciālistu atrast. Tā ir milzīga problēma, ka Latvijā nav tādas atbalsta grupas, kur aiziet un parunāties tiem, kuru ģimenē kāds ir izdarījis pašnāvību. Kad pagājušajā rudenī atgriezos darbā Norvēģijā, pusgadu gāju uz bezmaksas konsultācijām pie psiholoģes, kura pati bija tam gājusi cauri - pašnāvībā zaudējusi gan vīru, gan septiņpadsmit gadu vecu meitiņu. Jā, gribētos, lai arī Latvijā būtu tādas atbalsta iespējas. Pieļauju, ka katram ir kāds paziņa vai tuvinieks, kurš ir domājis par pašnāvību, bet neviens no mums nezina, kā šiem cilvēkiem palīdzēt.

Maigurs: - Es joprojām netieku tam pāri, es nespēju par to runāt. Nezinu, kā sevi savākt...

Irēna: - Cilvēki ir dažādi, sēru periods katram ir atšķirīgs, kādam tas prasa ilgāku laiku. Protams, arī man pēc notikušā bija periodi, ko varēja saukt par depresīviem stāvokļiem - nāca raudiens, neko negribējās... Gāju pie ārstiem, dzēru zāles. Uz brīdi tas arī palīdzēja, bet tad es aizdomājos, ka man taču vēl ir Jancis un Alisīte, ka viņu dēļ ir jācīnās, jāķepurojas un jāiet uz priekšu. Meklēju citas alternatīvas - tiku uz apzinātās elpošanas nometni, kur iemācījos atbrīvot emocijas, tās izelpojot, un tādējādi iegūt jaunu spēku dzīvei...

- Vai meklējat iespējas, kā palīdzēt Māra tētim?

Irēna: - Viņam palīdz darbs. Ziemā, kad nebija darba, bija grūtāk. Tagad organizējam festivālu, kas prasa daudz enerģijas. Vēl dārzs jākopj. Ir, ko darīt, nav laika grimt atmiņās. Darbs ir sava veida zāles.

Maigurs: - Mums jau bija vairāki festivāla iesildošie pasākumi, un man ļoti labas zāles ir ne tikai tur satiktie un iepazītie cilvēki, bet ikviens, ko satieku festivāla organizēšanas laikā - gan mūziķi, gan Marta no Veselības ministrijas, gan hokejists Jēkabs Rēdlihs, gan Latvijas Kultūras koledžas komanda. Visi, visi. Arī tu tajā skaitā!

- Vai šodien esat pietiekami daudz līdzās Jānim un Alisei, vai esat droši par viņu mentālo veselību?

Irēna: - Es varu tikai iedomāties, cik nenormāli grūti bija Jancim un Alisītei. Meitiņa arī gāja skolā pie psihologa, jo tas iekšējais smagums, ko visi nesam, prasa ļoti daudz spēka. Bet - jā, mēs esam droši par viņiem visādā ziņā, jo viņi ir savādāki nekā Māris. Viņus neinteresē ne alkohols, ne cigaretes, nekas tāds.

Maigurs: - Māris bija dzīves baudītājs, Alisei un Jānim ir ambīcijas, plāni un mērķi dzīvei.

Irēna: - Viņi ir gudri un visu saprot, un es domāju, ka šī rūgtā pieredze ir padarījusi viņus vēl stiprākus. Viņi daudz par to runā ar saviem draugiem un, iespējams, ar sava brāļa piemēru kādu arī uzrunā un attur no nepareiziem soļiem.

Ja nav, kas sasilda

- Vai esat domājuši, analizējuši, kāpēc tā notika ar Māri, ko varbūt vajadzēja darīt citādāk?

Irēna: - Kad redzēju, ka viņš pīpē zāli, kā mamma viņu rāju un strostēju. Bet Māris bija pieaudzis, pats menedžēja savu dzīvi, grūti ir 23 gados otru ietekmēt. Mūsu vecākais dēls ir ļoti labs psihologs mums visiem. Viņš teica, ka nevajag domāt, kur esam kļūdījušies, ko izdarījuši nepareizi, ko nepamanījām, jo - mēs taču viņu mīlējām, devām visu labāko, viens otram palīdzējām, kā varējām. Viņš teica: «Mamm, nerunājam par to, kā varētu būt bijis, jo to nevar pagriezt atpakaļ. Nav jēgas nosodīt un vainot sevi. Vajag atcerēties to labo, ko kopā piedzīvojām, un darīt dzīvi labāku - kā Māris to gribēja...» Viņš tiešām gribēja darīt pasauli labāku. Un arī mēs to gribam, tāpēc visu savu enerģiju tagad veltām Oglei. Jo nevar tā būt, ka Māra dzīvei nebija nekādas jēgas. Man gribas domāt, ka šis festivāls, kas mums tagad jānoorganizē, bija viņa misija. Un mēs ticam, ka šāda veida festivālam, kāds Latvijā notiks pirmo reizi, ir potenciāls veidoties par spēcīgu, sabiedrību mainošu notikumu.

- Kāpēc tāds nosaukums festivālam?

Irēna: - Tāpēc, ka oglīte pie oglītes rada liesmiņu, un pat divas oglītes ir jau pavards, kas silda. Viena oglīte nedeg - tā paliek melna un izdziest. Tāpat izdziest arī cilvēks, ja paliek viens, ja nav neviena, kas viņu sasilda...

 

Abonē