Latvijai smagā piezemēšanās dzimstības rādītājos – nu vairs nav nekāda pamata lielīties ar summāro dzimstības koeficientu virs 1,70, kas pamanāmi pārsniedza vidējo rādītāju Eiropā.
Tik tiešām ir piedzīvoti daži gadi, kad Latvija atradās starp Eiropas valstu līderēm pēc summārā dzimstības koeficienta. Paliekot bez izredzēm tikt pamanītai ar jaundzimušo kopskaitu, Latvija tomēr izcīnīja vietu Eiropas valstu saraksta augšgalā pēc jaundzimušo skaita dalījuma ar valstī dzīvojošo sieviešu skaitu. Precīzāk sakot, summārais dzimstības koeficients ir vēl daudz piņķerīgāk izskaitļojams rādītājs. Tas ir pieņēmums, cik daudz bērnu galu galā piedzims vienai sievietei, ja dzimstība visās sieviešu vecumu grupās saglabāsies pārskata gada līmenī. Katrs nākamais pārskata gads piespiež šo prognozi mainīt.
Pēc 2017. un 2018. gada koeficientu izskaitļošanas Latvijai vairs nav nekāda pamata lielīties ar šā koeficienta vērtību uz citu valstu fona, lai gan nekas graujošs šeit nav noticis. Latvija joprojām pārspēs Vāciju, lai gan jaundzimušo skaits Latvijā 2018. gadā attiecībā pret 2017. gadu ir samazinājies, bet Vācijā - pieaudzis. Turklāt lietas būtība slēpjas atšķirībā, ka Vācija piesaista imigrantus arī no Latvijas, bet Latvija piedalās Vācijas nodrošināšanā ar caurmērā gados jauniem cilvēkiem, kuriem mēdz piedzimt bērni. Ja Vācija nespētu šādus palīgspēkus nopirkt, tad dzimstības koeficienti tur svārstītos nevis ap 1,5, bet ap 1,0.
Lielīšanās ar neesošo dzimstības intensitāti Latvijā diemžēl ir sasniegusi valstiski organizētas kampaņas mērogu. Tāda kampaņa izrādījies vienīgais darbs, ko spējis paveikt Imants Parādnieks, kopš viņš vispirms Latvijas Republikas 12. Saeimā un tagad Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa birojā ieguva amatus un algu par dzimstības veicināšanas pasākumu projektu izstrādāšanu. Dzīve izstrādāja tādu joku, ka I. Parādnieka kampaņa sakrita ar dzimstības krituma sākumu 2016. gada rudenī - tieši deviņus mēnešus pēc tam, kad Laimdotas Straujumas valdību nomainīja Māra Kučinska valdība, kuras veidošanas laikā sasniegtās norunas par dzimstības veicināšanu personificēja I. Parādnieks. Valdību nomaiņas reālais efekts tomēr bija pilnīgi pretējs. I. Parādniekam neatlika nekas cits, kā pasniegt L. Straujumas laikā sasniegto dzimstības pieaugumu kā savas rosīšanās sekas. Tehniski tas notika, izmantojot nevis vietējās Centrālās statistikas pārvaldes datus, bet datu apkopojumus Eurostat publikācijās, kurās dzimstības koeficienti parādās ar vairāku gadu nobīdi. Tādējādi vecas ziņas tika pasniegtas kā svaigas ziņas, aizvietojot norādes uz pārskata gadu ar norādēm uz publikācijas gadu. 2019. gadā šādu viltību iespējām būtu jābeidzas, bet diez vai tas dos iemeslu K. Kariņam nopietni pajautāt I. Parādniekam, vai dzimstības kritums nav pamats viņu atlaist no darba. Valdības saglabāšanas dēļ K. Kariņam nākas pieņemt I. Parādnieka atskaites ar veciem un tagad jau pavisam veciem datiem par Latvijā reiz fiksēto dzimstības intensitāti.
Valstu un to valdību iespējas ietekmēt dzimstību ir visai ierobežotas. Vācija var atļauties dzimstību nopirkt, lai gan daudzi valsts iedzīvotāji neapmierināti ar ieceļotāju masām. Krievija dzimstību cēla caur savu iedzīvotāju prieku par teritoriju atņemšanu Ukrainai, bet pašlaik tur eiforiju nomainījis paģirām līdzīgs stāvoklis, ko apliecina dzimstības kritums. Pretēji Baltijā un daudzviet Eiropā manītajam dzimstības kritumam spēj virzīties Igaunija. Tātad tur pēdējo gadu laikā notiek pārmaiņas. Formāli Latvijā un Igaunijā notika it kā viens un tas pats, jo gan vēlēšanu, gan parlamentārās cīņas rezultātā tika vairākas reizes nomainītas abu valstu valdības, taču varas maiņa kaimiņvalstīs izraisīja pretējus efektus. Dzimstības pieaugums Igaunijā ir tikpat pārsteidzošs kā Igaunijas lēmums mainīt Eiropas Savienībā it kā pat saskaņoto kursu no nemitīgas alkohola akcīzes likmju celšanas uz pazemināšanu.