Ne skolas, ne sabiedrība kopumā nav gatava pieņemt bērnus ar funkcionāliem traucējumiem, pēc pasākuma "Kapseļu dārza sarunas" secināja Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas "Sustento" valdes priekšsēdētāja Gunta Anča.
Viņa norādīja, ka "Kapseļu dārza sarunas" uzskatāmas tikai par pirmo posmu diskusijā starp valsti, pašvaldību, nevalstiskajām organizācijām, bērniem un viņu vecākiem par to, kādai jāveidojas sabiedrībai, kādiem pakalpojumiem un atbalstam ir jābūt, lai visi bērni, tostarp arī bērni ar funkcionāliem traucējumiem, varētu dzīvot ģimenēs.
Anča sacīja - ja ilgu laiku Latvijā valdīja uzskats, ka bērnunami ir neizbēgama realitāte, patlaban izdevies šo viedokli mainīt. Vienlaikus Anča uzskata, ka bērni ar funkcionāliem traucējiem tiek minēta kā mērķa grupa, kurai risinājumu atrast būtu grūti vai pat neiespējami, tāpēc nepieciešama diskusija, kurā ne tikai tiek vērtēta esošā situācija, bet arī tiek meklēti iespējamie risinājumi.
Anča norādīja, ka "Kapseļu dārza sarunu" dalībnieki norādīja, ka vēl aizvien ne mazumu sarežģījumu rada Latvijas izglītības sistēma. "Lai gan Izglītības ministrijas pārstāvji apgalvo, ka mūsu valstī katrs bērns ir milzīga vērtība un viņam būtu jāpievērš vislielākā uzmanība, lai sasniegtu maksimāli iespējamo rezultātu, vecāku reālie stāsti skaidri parāda, ka patiesībā ne skolas, ne sabiedrība kopumā nav gatavas pieņemt bērnus ar funkcionāliem traucējumiem. Sistēma nedarbojas, un bērni aizvien paliek mājās vai nonāk speciālajās skolās, kuru skaits Latvijā ir satraucoši liels," pauda "Sustento" vadītāja.
Viņa uzskata, ka tas ir nepiedodami, jo faktiski bērni ir auditorija, kas nevar gaidīt. Anča uzsvēra - gaidot uz risinājumu vienu, divus vai trīs gadus, bērns neatgriezeniski zaudē to, ko nepieciešams apgūt noteiktajā vecuma posmā un ko vēlāk atgūt nav iespējams. Tādējādi Latvijā katru gadu pazaudē vairākus simtus bērnu ar funkcionāliem traucējumiem, norādīja Anča.
Vēl viena ļoti liela problēma, kurai gadiem nerod risinājumu, pēc Ančas paustā, ir bērni, kas aprūpes iestādē nonāk pēc vecāku iesnieguma. Anča norādīja, ka no vienas puses, viņi atrodas pilnīgā valsts apgādībā un bieži vecāki, laikam ritot, par viņiem atceras aizvien mazāk un mazāk, bet no otras puses - šie bērni aizvien oficiāli nav juridiski brīvi, attiecīgi viņiem nevar atrast ne audžuģimeni, bet adoptēt.
Runājot par pakalpojumu attīstību un sabiedrības atbalstu, diskusijā tika atzīmēts, ka daudz labu, mazu darbiņu bērnu ar funkcionāliem traucējumiem labā veikušas ārzemju draudzes. "Parasti tas ir atbalsts individuālā līmenī, kas, no vienas puses, ir ļoti labi, taču šobrīd pienācis laiks domāt par sistēmiskām izmaiņām. Tādēļ arī šiem ziedotājiem, kur sanāk kopā daudzi nelieli ziedojumi, būtu jādomā par to, kā veidot pakalpojumus, kas nepieciešami bērniem ar funkcionāliem traucējumiem," uzskata Anča.
Diskusijās iezīmējās arī problēma, ka atbalsts ļoti nepieciešams tiem bērniem un pieaugušajiem ar invaliditāti, kuri "izkrīt ārā" no šī brīža normatīviem, piemēram, bērns, kurš uzturējies aprūpes centrā līdz 18 gadiem, sasniedzot pilngadību, tiek pārvests uz pieaugušo aprūpes iestādi.
Anča norādīja, ka finansējuma apjoma samazinājums un vides maiņa stipri pasliktina viņa situāciju, bet valsts nekādus atbalsta pakalpojumus šādās situācijās nonākušajiem nesniedz. Daļa no atbalsta, ko šobrīd piedāvā valsts, tiek sniegta pilotprojektos, negarantējot, ka šis pakalpojums turpināsies pēc projekta beigām un kas tādā gadījumā notiks ar tajā iesaistītajiem cilvēkiem.
Anča uzsvēra, ka "Kapseļu dārza sarunas" ir tikai pirmais posms, lai sāktu kopēju sadarbību šo daudzo jautājumu risināšanā. Pēc viņas paustā, jau tuvākajā laikā tiks sagatavoti svarīgākie diskusijas secinājumi, kurus darba grupa ne tikai izsūtīs visiem diskusijas dalībniekiem, bet arī vienosies par tālākajiem darbības soļiem, lai sarunas kļūtu par realitāti tuvākā vai tālākā nākotnē.
