Pirmoreiz bērnu šķirot no ģimenes, vismaz trešajā daļā gadījumu bērns ievietots bērnunamā, nevis audžuģimenē vai pie aizbildņiem, liecina Valsts kontroles ziņojums par ārpusģimenes aprūpi. Pretēji valsts iestāžu deklarētajam, ka mazuļi nenonāk un viņiem nevajadzētu nonākt iestādē, tieši bērni no dzimšanas līdz divu gadu vecumam bērnunamā nonākuši visbiežāk.
Valsts kontrole Saeimas Publisko izdevumu un revīzijas komisijā vēlreiz aktualizēja jautājumu par vecāku gādību zaudējušiem bērniem un atbildīgo iestāžu darbību. Valsts kontroles padomes locekle Inga Vārava norādīja, ka Labklājības ministrijas, Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas, pašvaldību sociālo dienestu un bāriņtiesu atbildībā ir 6669 bērni (dati 2018. gada sākumā), kuri atrodas ārpusģimenes aprūpē, no viņiem lielākā daļa - vairāk nekā 4000 bērnu - dzīvo pie aizbildņiem, 1173 bērni - audžuģimenēs, bet 1073 bērnunamos. Valsts kontrole savā revīzijā secinājusi, ka daudzos gadījumos atbildīgo institūciju darbības nav bijušas tādas, lai ievērotu un prioritāri nodrošinātu bez vecāku gādības palikušo bērnu labākās intereses. To apliecina dati par pēdējos divos gados no ģimenēm izņemtiem bērniem noteikto aprūpes veidu. 39 procenti bērnu vecumā no dzimšanas līdz diviem gadiem ievietoti bērnunamā, vecumā no trim līdz 12 gadiem bērnunamā ievietoti 33 procenti bērnu. Lielāki bērni (no 13 līdz 18 gadiem) lielākoties - 66 procentos gadījumu - nonākuši pie aizbildņiem. Tātad reālā situācija ir pretrunā ar teorētiskajām norādēm un apņemšanos bērnus neievietot bērnunamos, īpaši, kas skar pavisam mazus bērnus. Šos datus Valsts kontrole izskaidro arī tā, ka iestādes, kurām ir jārūpējas par bērna interesēm, to dara formāli un nerīkojas atbilstoši bērnu tiesībām. «Aprūpe bērnunamā ir nodrošināma tikai izņēmuma gadījumā, jo tas nav bērna interesēs,» sacīja I. Vārava, taču bērni ne tikai nonāk bērnu iestādēs, bet arī ļoti tālu no dzīves vietas, piemēram, no Liepājas Ludzas novadā. Tāpat finansiālu apsvērumu dēļ tiek šķirti vienas ģimenes bērni - bērni līdz divu gadu vecumam un bērnus ar invaliditāti ievieto valsts finansētos aprūpes centros, bet vecāki bērni - pašvaldību.
I. Vārava arī uzsvēra, ka pašvaldībām (revīzijā informācija pārbaudīta par visām 119 pašvaldībām, bet padziļināti pētīta 16 bāriņtiesu, 11 sociālo dienestu un 11 bērnunamu darbība) nav informācijas par visiem tās teritorijā deklarētajiem bērniem, un pašvaldības arī neskaidro informāciju par to, kāpēc skolas vecuma bērni nav reģistrēti nevienā skolā. Šādas informācijas nebija par vismaz 1214 bērniem. Par 550 bērniem pašvaldībai nebija nekādas informācijas, bet par 348 pašlaik informācija tiekot skaidrota. 73 procenti sociālo dienestu nezināja, cik ģimeņu ar bērniem dzīvo pašvaldības teritorijā, savukārt trešdaļa sociālo dienestu neanalizē, kurās ģimenēs ir riski bērna aprūpei.
Ģimenēm ir nepieciešams atbalsts, taču tādi būtiski pakalpojumi kā psihologa konsultācijas, ģimenes asistents un izglītojošas nodarbības vecāku prasmju attīstīšanai bija tikai daļā pašvaldību. Visretāk pieejamais pakalpojums, kas, ņemot vērā iemeslus, kāpēc bērni tiek izņemti no ģimenēm, būtu ļoti nepieciešams, ir atkarību ārstēšana. To piedāvā tikai septiņi procenti pašvaldību. Ģimenes asistents ir pieejams tikai piektajā daļā pašvaldību.
