Vai kāds vēl meklē pirms vairāk nekā 10 gadiem Aizkraukles pusē pazudušās meitenes?

© bezvēsts.lv

Pirms teju 14 gadiem Aizkraukles pusē Daugavpils šosejas rajonā bez pēdām pazuda divas meitenes- Annemarija Indāne un Laura Strazdiņa. Versijas par pazušanas iemesliem ir dažādas, tomēr nav neviena aizturēta. Abu meiteņu meklēšana ir nonākusi pasīvajā fāzē, un policija cer, ka ar laiku kāds atzīsies, un izdosies pazušanu atrisināt šādā veidā, teikts Latvijas radio žurnālistes Zanes Mačes sagatavotajā materiālā.

Izveidotajā publikācijā žurnāliste paskaidro, ka Annamarija bija no Viesītes, Jēkabpils pusē, un mācījās apmēram stundas brauciena attālumā Vecbebru profesionālajā vidusskolā. Laura bija vietējā. Aizkrauklē šos senos notikumus atceras. "Jā, bija tāda lieta mūsu pagastā," sacīja Aizkraukles pagasta pārvaldes vadītājs Jānis Bāliņš. "2005. gadā tas notika. Aizkraukles pagasta sākumskolas 1. klases skolniece ceļā no skolas uz mājām pazuda."

Septiņus gadus vecā Laura tikko bija sākusi iet skolā. Meitene dzīvoja netālu no dzelzceļa stacijas. Apmēram trīs kilometrus no skolas. Meiteni audzināja vecmāmiņa, jo mamma strādāja ārvalstīs. Bāliņš atminas, bija plānots, ka oktobrī Laura paliks diennakts grupā, tātad nakšņos skolas internātā. "Bet to septembra mēnesi viņu veda klases biedrenes tēvs. Tur līdz celiņam, kas iet pāri dzelzceļam," stāstīja Bāliņš.

Mājās pie vecmāmiņas Laura nepārnāca. No skolas līdz mājām varētu būt kādi trīs kilometri, dienu pirms 14 gadiem atcerējās arī Aizkraukles pagasta sākumskolas direktore Janīna Zolotorenko. Viņa norādīja, ka klases biedrenes tēvs stāstījis, ka Lauru izlaidis pusceļā uz mājām.

Kad vecmāmiņa sacēla trauksmi, ka bērns nav pārnācis mājās, apkaimē sākās liela meklēšana. Bāliņš arī piedalījās:

"Zemessargi bija pieaicināti. Izmeklējām visu, gan dzelzceļa malu, kur tas mazais mežiņš, gan visus krūmus apkārtējos, bet tā arī neatrada."

Meklēja trīs dienas. Lauru neizdevās atrast. Versijas bija dažādas. Visas pārbaudītas. Gan Bāliņš, gan skolas direktore par tām runāt negrib, sakot, ka tās bijušas vien baumas. Bāliņš stāstīja, ka vairāki cilvēki redzējuši mazo bērnu uz ceļa ar mugursomu plecos.

Jautāts, kāda bija septiņus gadus vecā meitene, Bāliņš teica: "Viņa bija tāda sabiedriska. Viņa gāja mājās, tad viņa ar tantēm aprunājās pa ceļam. Tāda... tāda sabiedriska bija." "Lauriņa bija ļoti, ļoti uzticīga, viņa tāda ļoti laipna bija. Varēja arī gadīties, ka viņa varēja iesēsties kādā mašīnā. Viņa tāda labestīga ļoti bija," versiju par senajiem notikumiem izteica skolas direktore.

Gadu vēlāk, aptuveni tajā pašā rajonā, pazuda tobrīd 16 gadus vecā Annamarija Indāne. Meitene mācījās Vecbebru profesionālajā vidusskolā. Pirms 14 gadiem pēdējo reizi viņa redzēta Koknesē, kad devās "balsot" automašīnas uz šosejas, lai dotos uz mājām Viesītes novadā. Viņai bija gara bize, brilles un brūna soma. Arī Annamarija joprojām ir bezvēsts prombūtnē.

Gan Annamarija, gan Laura pazuda aptuveni vienā un tajā pašā šosejas posmā. Un arī aptuveni vienā diennakts laikā. No diviem līdz trijiem dienā.

"Ja mēs paanalizējam situāciju Latvijā, tad protams, kategorija - bērni, kas atrodas aprūpes centros. Nelabvēlīgās ģimenes. Ir arī gadījumi, kad bērni vienkārši grib pievērst sev uzmanību vai konfliktē ar vecākiem, pamet dzīvesvietu. Tā ir lielākā kategorija," stāstīja Valsts policijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes slepkavību atklāšanas un personu meklēšanas nodaļas priekšnieks Romāns Jašins, norādot, ka šie bērni visbiežāk mēdz nonāk policijas meklēto sarakstā.

Abu meiteņu pazušanu sākumā izmeklēja vietējie policijas spēki. Gadu pēc Annemarijas izgaišanas Valsts policija atjaunoja Cilvēku meklēšanas nodaļu. Tas bija saistīts ne tikai ar tobrīd skaļi izskanējušām pazudušo bērnu lietām, bet arī Latvijas iekļaušanos Šengenas zonā. Pirms diviem gadiem pazudušo meklēšana nonāca Romāna Jašina vadītās nodaļas pārziņā. Ir izstrādāta reaģēšanas taktika. Kāda tā ir, tas nav zināms, jo tā ir ierobežotas pieejamības informācija. Reaģēšanas taktiku izmantoja mazā Ivana meklēšanā Liepājā pirms diviem gadiem. Analizējot Annamarijas un Lauras lietu materiālus, Jašins pārliecināti sacīja, ka šīs pazušanas ir saistītas ar noziegumu, teikts sižetā.

Jau iepriekš vēstīts, ka policijas prakse liecina, ka daudzi no meklēšanā izsludinātajiem pusaudžiem aizbēguši no mājām, internātiem un sociālās aprūpes centriem. Lielākoties tie ir bērni vecumā no 14 līdz 16 gadiem. Daudzi no viņiem ir vienkārši klaiņotāji.

Saskaņā ar policijas iekšējo normatīvo aktu pazudušo personu meklēšanas termiņš ir desmit gadi no meklēšanas lietas ierosināšanas. Ja pazudušais bija sasniedzis 70 gadu vecumu, tad meklēšanas termiņš ir pieci gadi.

Termiņa atzīmes sasniegšana gan automātiski nenozīmē, ka persona vairs netiek meklēta. Datubāzēs joprojām ir atrodama informācija par pazudušo cilvēku, tāpat policija pārbaudīs ikvienu informāciju, kas dos norādes par cilvēka atrašanās vietu.

Latvijā

Biežākais mediju ētikas kodeksa pārkāpums, ko savos atzinumos konstatējusi Latvijas Mediju ētikas padome (LMĒP), bijis godprātības principa neievērošana, liecina LMĒP pārskats par mediju ētikas kodeksa piemērošanas praksi, izskatot piecu gadu laikā saņemtās sūdzības.

Svarīgākais