Noslepkavotā Bunkus brālis: Policija gada laikā neko nav paveikusi

 
KRISTAPS BUNKUS: «Policija nevarēs bezgalīgi būt «izmeklēšanas noslēguma stadijā», un rezultāts būs jāparāda. Šobrīd, gadu pēc slepkavības, ir tikai apgalvojumi un solījumi» ©Oksana DŽADANA, F64 Photo Agency

Tieši pirms gada advokāts Mārtiņš Bunkus tika nogalināts, kad viņš brauca ar automašīnu gar kapiem Aizsaules ielā Rīgā. Noziegums tika pastrādāts īpaši ciniski – gaišajā diennakts laikā pavisam netālu no Valsts policijas ēkas. Par to, ko nācies piedzīvot šā gada laikā, ko dara un iecerējusi darīt Bunkus ģimene, Neatkarīgās intervija ar Mārtiņa Bunkus brāli Kristapu Bunku.

- Kas ir noticis šā gada laikā, ko policija ir paveikusi nozieguma atklāšanā?

Mūsu izpratnē šā gada laikā izmeklēšanā nav sasniegti nekādi rezultāti. Nupat bija televīzijas raidījums, kurā Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes priekšnieks Andrejs Grišins paziņoja, ka policija atrodoties ļoti tuvu atrisinājumam. Taču policija konstanti atrodas tuvu, tuvu atrisinājumam. Jājautā, cik ilgi tāda izmeklēšanas stadija ir pieļaujama? Jo Ziemassvētkos Valsts policijas priekšniekam Intam Ķuzim atrisinājums bija rokas stiepiena attālumā. Tagad ir pagājis vēl pusgads, un atkal ir «atrisinājums». Vai atrisinājums viņu izpratnē ir nozieguma izpildītāju notveršana, kas vēl nav notikusi? Tas liek šaubīties par šīs informācijas pamatotību un domāt, ka policija runā no sev ļoti izdevīgām pozīcijām un, manipulējot ar cilvēku labticīgo noskaņojumu, pauž apgalvojumus, kuriem, kā redzam gada garumā, nav pamata.

Šo gadu esam pavadījuši, pamanot neskaitāmas dramatiskas policijas darba kvalitātes nepilnības, neiedomājamu atbildīgo amatpersonu nolaidību un bezdarbību. Ar to mēs noteikti nesamierināsimies. Mēs neuzskatām, ka policija savā darbā var paļauties uz veiksmi, cerēt, ka izmeklētāji nestrādās un noziegumu atklāšana notiks pati no sevis. Tas nav iespējams. Var maldināt sevi, var maldināt sabiedrību un žurnālistus, bet patiesos nozieguma izpildītājus, plānotājus, organizētājus maldināt nav iespējams - viņi redz, ka nekas nenotiek, un policija sūta ļoti bīstamu signālu noziedzīgajai pasaulei.

- Bet vienā no intervijām televīzijā Ķuzis ar ļoti apņēmīgu seju sacīja, ka policija darīs visu, lai slepkavību atklātu, ka jau paveikts daudz darba - 100 personas pratinātas, 200 personas aptaujātas…

- Ar to statistikas piesaukšanu policija parasti nevilcinās un nosauc žurnālistiem skaitļus. Tā ir policijas pozitīvisma kampaņas sastāvdaļa. Vienkāršam skatītājam, klausītājam, lasītājam, neiedziļinoties būtībā, var šķist, ka notiek liels darbs. Piemēram, policija lepojas, ka nopratinājusi desmitiem un simtiem liecinieku. Bet vairāki no šiem lieciniekiem man pauda neizpratni par šīs nopratināšanas iemesliem, formu, kā tā tika veikta, daloties pārdomās, ka šī nopratināšana tika veikta «ķeksīša» pēc. Liecinieks, kurš pirmais nonāca nozieguma vietā, izsauca policiju un zvanīja uz ārkārtas tālruņiem, pat netika uzaicināts uz policiju, zvanīja un pieteicās policijai pats un tika nopratināts, ja nemaldos, nākamajā vai aiznākamajā dienā pēc nozieguma. Tātad par kādu liecinieku nopratināšanas kvalitāti varam runāt? Ja liecinieks, kas atradās tuvumā un vēl redzēja Mārtiņu elpojam, nav šķitis pietiekami svarīgs, lai uzdotu viņam jautājumus, tad bail iedomāties, kādā kvalitātē ir aptaujāti un pratināti visi pārējie. Ļoti ceram, ka uzraugošais prokurors izvērtēs šo liecinieku pratināšanas saturu un sasaisti ar izmeklēšanai nepieciešamo faktu noskaidrošanu - vai nav tā, ka šo liecinieku aptaujāšana un pratināšana bijusi tikai pietiekami lielu statistikas skaitļu uzpūšanai?

Vēl būtisks apstāklis ir tas, ka lielo apņēmību Ķuzis sāka paust tikai pēc tam, kad mēs publiski uzteicām kritiku policijas darbam, un to darījām tikai pusgadu pēc slepkavības, ieņemot korektu un nogaidošu pozīciju, dodot iespēju policijai strādāt, cerot, ka tā tiešām to dara. Līdz tam ne policijas izmeklētāji, ne policijas vadība neuzskatīja par vajadzīgu vērsties pie cietušo puses - pie mums kā pie cietušajiem -, bet pēc mūsu kritikas nevilcinājās apšaubīt mūsu nodomus, paust pārmetumus, ka mēs vilcinot izmeklēšanu, un nākt klajā ar, mūsuprāt, no gaisa sagrābstītu statistiku. Saprotams, ka nozieguma vietas tiešā tuvumā vien atradās desmiti liecinieku, tāpat pie noziedznieku pamestās sadegušās automašīnas uzreiz saradās desmiti liecinieku un ziņkārīgu skatītāju, kuriem pieskaitot kolēģus, draugus un citus cilvēkus, ar kuriem bija notikusi Mārtiņa saziņa pēdējā nedēļā, 200 lieciniekiem tur vajadzēja būt jau pirmajā mēnesī. Tie ir skaitļi, kas neko neizsaka. Tāpat policijas amatpersonas nekautrējas klāstīt par starptautisko sadarbību, kas it kā aktīvi notiekot. Ir liela atšķirība, vai izmeklētājs uzraksta uz vienas papīra lapas pieprasījumu iegūt informāciju no, piemēram, Polijas policijas datu bāzes vai izmanto ārvalstu ekspertu palīdzību ekspertīžu veikšanā, kur mums Latvijā, kā zināms, tehnisko iespēju un ekspertu trūkst. Abus gadījumus var nosaukt par starptautisko sadarbību. Diemžēl manā rīcībā nav informācijas, ka izmeklēšanā būtu piesaistīti ārvalstu eksperti būtiskos izmeklēšanas jautājumos. Līdz ar to lepošanos ar vienas A4 formāta lapas nosūtīšanu ārzemju kolēģiem, kas, iespējams, ir gadījums šobrīd, nevar uzskatīt par īpaši centīgu izmeklēšanu.

- Jūsu ģimene ir izveidojusi nodibinājumu un izsludinājusi naudas prēmiju tam, kura sniegtā informācija palīdzēs atklāt noziegumu.

- Jāvērš uzmanība, ka policijas paziņojums, kurā tā apvainoja mūs, Mārtiņa ģimeni, par izmeklēšanas traucēšanu, tapa vien stundu pēc tam, kad mēs preses konferencē informējām par nodibinājuma veidošanu un izteicām kritiku par policijas darbu. Ja policijai pēc nozieguma bija vajadzīga diennakts, lai publiski aicinātu atsaukties aculieciniekus, tad šajā gadījumā viņi noreaģēja jau stundas laikā, lai atbildētu uz mūsu centieniem vērst sabiedrības uzmanību uz problēmām izmeklēšanas gaitā. Nodibinājums tapa tādēļ, ka neredzējām nekādu progresu izmeklēšanā, nekādu amatpersonu ieinteresētību šā smagā nozieguma atklāšanā. Pirms nodibinājuma veidošanas pie mums vērsās arī vairākas citas personas, kas tāpat kā mēs līdzīgos gadījumos bija saskārušās ar katastrofālu policijas vadības attieksmi, nekvalitatīvu izmeklēšanu un to, ka policijas komunikācija ar cietušajiem noziegumu upuru tuviniekiem ir vienkārši kritiskā līmenī - no augstprātīgām pozīcijām. Katras informācijas paušana no policijas vispirms notiek medijiem, bet cietusī puse netiek informēta, kas ir klajš cietušo tiesību pārkāpums.

Mūsu ieskatā bezdarbība tiek maskēta ar pozitīvisma kampaņām, cik labi notiek darbs. Taču tā nav taisnība un nav šajā lietā nekā pozitīva. Par to var pārliecināties 2017. gada Valsts kontroles ziņojumā, un šie dati ir graujoši. 47% no visiem pabeigtajiem kriminālprocesiem izbeigti uz noilguma pamata, 44% izmeklētāju izglītību ieguvuši citās nozarēs - pedagoģijā, ekonomikā, inženierzinātnēs, filoloģijā, kultūrā, socioloģijā, 73 tūkstošiem noziegumu nebija noskaidrota vainīgā persona, ik gadu 1000 gadījumos policijas izmeklēšana tiek uzsākta novēloti utt.

Redzot to, ka nav nekādu signālu, ka kaut kas virzītos uz priekšu, mēs kā ģimene atradāmies situācijā, kurā neredzējām citu iespēju, kā panākt kaut kādu progresu, un izsludinājām atlīdzību. Informācija tiek saņemta - arī vēl tagad. Tā ir ļoti plaša - ne tikai par Mārtiņa slepkavību, bet arī par policijas bezdarbību citu noziegumu gadījumos. Mēs to apkopojam, pārbaudām. Ievērojot lietas apstākļus, ka daudzi cilvēki nevēlas atklāt savu identitāti, nevarēšu pašlaik to komentēt, taču to informācijas daļu, ko būs iespējams, atklāsim un virzīsim uz publiskām debatēm.

- Mēdz būt tā, ka ārstu kļūdu, glābēju vai policistu vainas dēļ iet bojā cilvēki, un tuvinieki nebeidz sašust un meklēt taisnību. Un tad citi saka: «Ko jūs ņematies? Vai tad ar to tiks atgriezts tas mirušais cilvēks?» Kāds ir jūsu motīvs tomēr to policiju «tramdīt»?

- Mēs policiju netramdām, mēs vēršam uzmanību uz ļoti sāpīgu problēmu, kas ir sabiedriski nozīmīga. Tur jau tā lieta, ka Mārtiņu tas neatgriezīs, bet pastāv bīstama situācija tiesībsargājošo iestāžu darbā, un līdzīgas situācijas var atkārtoties vēl un vēl. Tas liek mums sarosīties un censties to nepieļaut. Jādomā, kas būtu jādara, jāsaprot, kur un kam ir kādas problēmas, lai tās risinātu, nevis paslaucītu zem tepiķīša.

- Bet policijas problēmas ir senas, hroniskas un zināmas: nebeidzamās politizētās kadru «tīrīšanas», izspiežot profesionāļus, Policijas akadēmijas likvidēšana, finanšu trūkums…

- Finansējums ir ļoti nozīmīgs, tādēļ vajadzētu sākt ar naudas izlietojumu - kad viss brūk un jūk, diezin vai ir vajadzīgs milzu līdzekļus ieguldīt policijas tēla veidošanā un jaunās uzlīmēs uz policijas automašīnām. Bet tikmēr policistiem tērpu nav. Kāda var būt motivācija jauniem cilvēkiem iet strādāt policijā, ja policijas vadība savā domāšanā ir iestrēgusi pagājušajā gadsimtā? Tas ir ļoti bīstami, ka šī ļoti svarīgā institūcija, kas domāta kārtības nodrošināšanai, dzīvo savu dzīvi un neviens tajā neorientējas. Ir vajadzīgas nopietnas pārmaiņas, arī «tīrīšana» un pagrieziena punkts. Mēs nepieļausim, ka Mārtiņa slepkavība paliks kā kārtējais neatklātais noziegums - darīsim visu, lai tā nenotiktu. Un vērsīsim uzmanību uz visām problēmām, kuras sastapsim ceļā.

Redzot tuvplānā, cik vāja ir policijas kadru sagatavotība, secinām, ka tik tiešām Policijas akadēmijas likvidēšana ir bijusi smags trieciens valstij un liela kļūda.

Jautājumā par finanšu trūkumu un to, ka dažbrīd pietrūkst kapacitātes ekspertīžu veikšanai, Latvijas tiesībsargājošās iestādes, manuprāt, neizmanto vai vāji izmanto tās iespējas, ko dod sadarbība ar citām valstīm, neizmanto Latvijas atrašanos Eiropas Savienībā.

- Iekšlietu ministrs Sandis Ģirģens ir draudējis nomainīt policijas vadību…

- Skaidrs, ka ar viena vai dažu vadītāju nomaiņu vēl nebūs nomainīta ilgos gados iedibināta sistēma, kas mūsu ieskatā nav tendēta uz progresu un pozitīviem rezultātiem. Viens cilvēks nevar būt par visu atbildīgs. Bet tur ir visa augstākā vadība - kurš amatā ir piecus, kurš desmit, kurš 15 gadus, un viņi šos apstākļus ir izveidojuši. Šo situāciju vajag saukt īstajos vārdos, jāapzinās tā un jāpieņem drosmīgi lēmumi. Gan ministram, gan citām atbildīgajām personām jāpieņem lēmumi, lai šo problēmu risinātu.

- Jūsu ģimene ir lūgusi policijai sniegt informāciju, un policija ir lēmusi lielu daļu jūsu prasītā noraidīt, jo jūsu lūgumā ietvertas ziņas, kas skar izmeklēšanas noslēpumu.

- Tas ir interesanti, kā policija aizbildinās un kultivē stāstu par noslēpumu. Mēs esam vērsušies ar lūgumu kā cietusī puse, kurai ir tiesības saņemt informāciju, un 20. maijā saņemam vēsti, ka nav aizdomās turamo personu. Taču pēc divām dienām skatāmies televīziju, kurā augsta amatpersona paziņo, ka viss lieliski ir pavirzījies uz priekšu un tūdaļ noziegums būs atklāts. Šis izmeklēšanas noslēpums nevar būt absolūts. Kad jautā cietusī puse oficiālā, likumā paredzētā kārtībā, tad vienmēr tiek saņemts noraidījums, bet tajā pašā laikā, kad policija rīko preses konferences žurnālistiem, šis izmeklēšanas noslēpums kļūst tā kā mazāks. Šo noslēpumu nevar automātiski piemērot katram jautājumam, katrai lietai, tā izvairoties no atbilžu sniegšanas arī jautājumos, kas pēc būtības nevar būt noslēpums. Ja es jautāju, kāda ir izmeklētāja izglītība, cik slepkavības viņš atklājis, tas nevar būt noslēpums. Nevar būt noslēpums absolūti viss.

Arī pat prokuratūrai, lai arī tai ir uzraudzības funkcijas, nav tik daudz instrumentu, lai pārbaudītu un kontrolētu policijas darbu. Iznāk, ka mums jāpaļaujas uz policijas labo gribu, cerot, ka viss tiek darīts. Taču mēs no savām pozīcijām redzam, ka netiek darīts, un tam nepiekrītam. Nevar būt tā, ka policija var runāt no absolūtām neaizskaramības pozīcijām, ar nesodāmības sajūtu, bet mums jāpierāda, ka viņi nestrādā. Vajadzētu būt tā, ka viņiem jāpierāda, ka viņi strādā - ar darba rezultātiem, nevis ar tukšiem solījumiem.

Cik ilgi var turpināt šo stāstu, ka viss kārtībā un viss tiek darīts? Mēs neatkāpsimies, kamēr nenotiks reāla darbība - gan Mārtiņa noslepkavošanas, gan citos gadījumos. Nupat nesen mežā tika atrasta nogalināta meitene. Ģimenei jāiet cīnīties, jo nepareizi veiktas vai nav veiktas ekspertīzes. Tika arī atzīts, ka ekspertīzes veiktas nepareizi. Šādi gadījumi visu laiku atkārtojas. Šāda necilvēcība nav pieļaujama - tās ir neprofesionalitātes sekas. Cilvēki, kas ar šādiem gadījumiem saskaras, paliek vieni pret sistēmu, kas nav ieinteresēta kaut ko darīt lietas labā.