Pēc Latvijas Universitātes profesora Indriķa Muižnieka aicinājuma Publiskās atmiņas centrs ir publicējis pilnīgu sadarbības ar LPSR Valsts drošības komiteju pārbaudes lietu.
“Ar čeku neesmu sadarbojies, mani nekad nav vervējuši, te nu sirdsapziņa ir gluži tīra.” uzsver Muižnieks. “Tāpēc vēlos gaisināt jebkuru šaubu ēnu, sniedzot sabiedrībai pieeju pilnīgi visām Latvijas Republikas rīcībā esošām ziņām lietā, lai katrs var pats pārliecināties, ka nepastāv nekādi pretizlūkošanas datubāzes "DELTA Latvija" ziņojumi vai jebkādi citi apstākļi, kas liecinātu par jebkādu sadarbību. Proti, tiesas lieta ir arī visa informācija, kas ir man pašam dzīvē zināms par šo gadījumu.”
Prokurors Vilhelms Sausiņš lietā konstatējis, ka konkrētā VDK struktūrvienība drīkstēja izveidot personas darba lietu un kartīti bez personas piekrišanas, izmantojot studenta autobiogrāfiju, ko izsniedza toreizējā universitātes sevišķā daļa: “[Rubikam] pēc pavēles bija tiesības noformēt un ieslēgt aģentūras tīklā Muižnieku kā aģentu, par ko pat Muižnieks nezināja un nevarēja zināt” (tiesas sēdes protokols, lietas 94. lapas otra puse).
Atbilstoši Satversmei Latvija nosoda totalitārus režīmus. Nacionālais arhīvs publicē tikai spriedumu rezolutīvās daļas, tāpēc sabiedrība nezina, vai lietā ir ziņojumi vai liecības, kas ļautu izdarīt morālas dabas secinājumus. Tiesa nolēma, ka rektors Indriķis Muižnieks nav apzināti vai slepeni sadarbojies ar LPSR VDK un nav bijis tās darbinieks vai informators.