Vēja enerģijas kvotu dalīšanā jaušams ietekmīgs lobijs
2008. gada nogalē mainījās noteikumi, pēc kuriem Ekonomikas ministrija (EM) piešķīra vēja enerģijas ražošanas kvotas turpmākajiem gadiem obligātā valsts iepirkuma ietvaros. Izmantojot pārejas perioda neskaidrības, ekonomikas ministrs Artis Kampars (JL) pie garantētiem ienākumiem no valsts budžeta ļāvis piekļūt firmai, kas pagaidām ar reālu elektroenerģijas ražošanu nemaz nenodarbojas. Šādu īpašu labvēlību, iespējams, var skaidrot ar to, ka šīs firmas īpašnieki ir cilvēki, kas publiskajā telpā saistīti ar A. Kampara Vienotības un tajā ietilpstošās partijas Jaunais laiks sponsorēšanu.
Strauji maina noteikumus
Līdz 2008. gada nogalei kārtību, kādā valsts piešķir vēja enerģijas ražošanas kvotas obligātā valsts iepirkuma ietvaros, noteica Ministru kabineta noteikumi nr. 503. To būtība – kvotas tiek piešķirtas, rīkojot konkursu, kurā tiek izvērtētas katra uzņēmuma iespējas, perspektīvas un līdzšinējā pieredze alternatīvās enerģijas ražošanā. Pieteikumu iesniegšanas termiņš bija 2008. gada 31. decembris, un vairākas firmas intensīvi gatavoja dokumentu paketi. Tomēr 2008. gada 9. decembrī Latvijas Vēstnesī parādījās ekonomikas ministra, tolaik vēl Kaspara Gerharda, paziņojums par konkursa apturēšanu, to pamatojot ar drīzumā gaidāmajiem jaunajiem MK noteikumiem par atjaunojamiem energoresursiem. (Šādi noteikumi 2009. gadā tika apstiprināti.) Vairāki uzņēmumi tādējādi apturēja dokumentu sagatavošanu un nekādus iesniegumus uz EM nesūtīja. Tomēr daži izlēma citādi un, kā vēlāk izrādījās, rīkojās negaidīti tālredzīgi un pilnīgi pareizi. Tā, piemēram, SIA TCK savu pieteikumu nu jau apturēto noteikumu ietvaros iesniedza tikai pāris stundas pirms iepriekš noliktā termiņa – 2008. gada pēdējās darba dienas pēdējās stundās.
Jaunā kārtība par vēja enerģijas iepirkuma kvotām stājās spēkā ar 2009. gada 24. februāri, kad MK pieņēma noteikumus nr. 198. Tagad konkurss vairs nebija jārīko, bet kvotas tiktu dalītas pieteikumu iesniegšanas kārtībā, EM, protams, izvērtējot katra pieteicēja reālās iespējas. Noteikumi satur arī visai sarežģītas piešķiramo kvotu aprēķināšanas formulas, kā arī nosaka kārtību par turpmāko kvotu dalīšanas apjomu atsevišķi pa gadiem turpmāko desmit gadu laikā.
Reāli ražotāji saņem atteikumu
Neatkarīgās rīcībā nonācis kāda atjaunojamās enerģijas ražošanas jomā strādājoša uzņēmuma iesniegums EM, kas datēts ar pagājušā gada jūniju (iesnieguma autori firmas nosaukumu pagaidām lūdza neminēt). Dokumentā saskaņā ar jaunajiem noteikumiem firma lūdz piešķirt noteiktu apjomu no paredzētajām kvotām, pamatojot savu lūgumu ar visiem nepieciešamajiem tehniskajiem rādītājiem un iepriekšējo pieredzi.
Tomēr A. Kampara atbildē kvotu piešķiršana ir atteikta. Ministrs visai sīki pārstāstījis jau iepriekš pieminēto noteikumu saturu, tomēr konkrētus atteikuma iemeslus nav norādījis, vien piemetinājis, ka uzņēmumam esot tiesības līdzīgu lūgumu izteikt pēc gada vai diviem – tad, kad būšot zināms pilns un galīgs obligāti iepērkamās vēja enerģijas apjoms pa gadiem.
No juridiskā viedokļa ministra sniegtajā atbildē nekādas pretrunas nav saskatāmas, tomēr firmas īpašnieki likumā noteiktā kārtībā mēģināja šo lēmumu apstrīdēt, vienlaikus, loģiski, cenšoties noskaidrot, kuri konkurenti tad pamanījušies viņus apsteigt un tikuši pie tik ļoti nozīmīgā valsts garantētā iepirkuma.
Uzvar vienīgie pretendenti no vecā saraksta
Tiem, kas bija iesnieguši pieteikumus vēl ekonomikas ministra K. Gerharda laikā, pieteikumi aizsūtīti neatvērti atpakaļ. Jaunā ministra A. Kampara laikā 2009. gada maijā noteikumos tika iestrādāts jauns 66. punkts, kas paredzēja, ka vecie iesniegumi jāizskata. SIA TCK tika aicināta iesniegt veco pieteikumu atkārtoti. Faktiski 66. punkts ir rakstīts speciāli sabiedrībai TCK.
Liels bija energoražošanas uzņēmuma īpašnieku pārsteigums, kad viņi nedaudz vēlāk EM mājaslapā ieraudzīja pašreizējo kvotu saņēmēju sarakstu – 87,6 procentus no plānotajām vēja staciju kvotām saņēmusi SIA TCK – tā pati, kas vienīgā tomēr iesniedza pieteikumu, balstoties uz vecajiem noteikumiem.
Kas slēpjas aiz TCK?
SIA TCK 100% apjomā pieder kādai akciju sabiedrībai Aureus kapitāls. Savukārt šīs sabiedrības dibinātāji ir trīs uzņēmumi – visi reģistrēti Ventspilī, un to ieguldījums ir proporcionāls. 33,33% katrai no minētās a/s pieder SIA N&J, SIA Skoks un SIA RFC Holdings. Pirmais no minētajiem uzņēmumiem ir biznesmeņa Olafa Berķa īpašums, otrs pieder Ventspils uzņēmējam Igoram Skokam, arī trešā SIA īpašnieki ir saistīti ar pirmajiem diviem. Iespējams, ka tā ir tikai sakritība, ka abu šo uzņēmēju vārdi ir cieši saistīti ar finansiāla atbalsta sniegšanu partijai Jaunais laiks, kuru, kā zināms, iespējams, arī tikai sakritības pēc, pārstāv energoražošanas kvotas dalošais ministrs A. Kampars.
Cik liels ir ieguvums?
Šobrīd SIA TCK piešķirti 87,6 procenti no visa plānotā iepirkuma apjoma. Alternatīvās enerģijas ražošanas īpatsvars, vadoties pēc Eiropas Savienībā valdošajām tendencēm, varētu vienīgi pieaugt, attiecīgi pieaugt varētu arī valsts iepirkto energoresursu cena, un nodarboties ar atjaunojamiem energoresursiem nākotnē var kļūt ļoti ienesīgi.
Pašlaik gan SIA TCK līdz šim brīdim visos iespējamos dokumentos uzrādītajā konkrētajā ražošanas vietā ne tikai neko neražo, nav pat uzsākta nekāda ražošanas tehnisko projektu izstrāde. Tas ļauj pieņemt, ka ekonomikas ministrs A. Kampars kvotas piešķīris uzņēmumam, kura īpašnieki, iespējams, nemaz negatavojas nekādu ražošanu sākt, bet pēc laika sev piederošo uzņēmumu vienkārši var pārdot līdz ar visām tam piešķirtajām kvotām kādam reāli strādājošam ražotājam, tādējādi kā starpnieki nopelnot uz valsts budžeta rēķina.
Vai ekonomikas ministra A. Kampara rīcības pamatā ir sauss formālisms vai pateicība savas partijas atbalstītājiem, lietas būtība nemainās – atjaunojamo energoresursu ražošanas kvotu piešķiršana reāli neko neražojošam uzņēmumam ir vai nu nekompetenta, vai, mazākais, dīvaina.