Formāli pareizi teikt, ka lielākā daļa Latvijas komercbanku nav spējušas izpildīt likuma prasību līdz 1. aprīlim sniegt ne tikai pašu izrēķinātu, bet arī auditoru apstiprinātu pārskatu par iepriekšējo gadu.
Ir bijis Latvijā arī tā, ka visa valsts tieši banku dēļ gaidīja 1. aprīli kā vienu no galvenajiem gada notikumiem. Tas bija pirms gadiem divdesmit, kad daudzas Latvijas bankas bija iecerējušas nopelnīt darījumos ar Krievijas parādzīmēm, par kurām Krievija pēkšņi atteicās maksāt.
Tas lika visiem banku klientiem ar nepacietību un šausmām gaidīt auditoru paziņojumu, cik daudz šādu vērtspapīru katras bankas portfelī bijis un cik lielu robu bankas bilancē radījusi šo vērtspapīru nocenošana. Turpmākajos gados publika pierada pie pozitīviem auditoru atzinumiem par visām bankām pēc kārtas. Vēl pēc tam nācās redzēt, kā auditoru paraksti un zīmogi neglāba ne Parex banku, ne Krājbanku, ne ABLV Bank. Tas atgādināja un nostiprināja 1995. gadā izputējušas bankas Baltija atstātās mācības, ka banku uzraudzība vispār un auditoru darbs tajā skaitā par bankām liecina apmēram tikpat, cik par cilvēku liecina tas, ka viņš prot lietot visus ēdamgalda piederumus. Banku gadījumā to sauc par prasmi lietot finanšu instrumentus.
Banku apgādāšanās ar auditoru atzinumiem kā labas uzvedības zīmēm pēdējos gados tika pievērsta tik maza uzmanība, ka to iztrūkums šā gada 1. aprīlī pat palika nepamanīts. Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) nogaidīja, līdz auditētu atzinumu 4. aprīlī iesniedz Rietumu banka, un tikai tad sāka publiski skaidrot, kāpēc auditēto atzinumu laikā nebija, bet drīzumā būšot. Rietumu bankas formālā aizkavēšanās gan nemainīja faktu, ka, jā - 1. aprīlī auditēto pārskatu nebija astoņām no 15 Latvijā strādājošajām bankām un ka 8 ir vairāk nekā puse no 15. Tomēr auditēto pārskatu kavēšanās šķiet apmēram tikpat nozīmīga, cik Rietumu bankas auditoru modrība, liekot bankai samazināt oficiālo 2018. gada peļņu no pašas pieteiktajiem 33,7 miljoniem eiro līdz 33,0 miljoniem eiro.
Pagaidām palicis auditoru neapstiprināts, vai 2018. gadā patiešām 7,4 miljonus eiro spējusi nopelnīt BlueOrange Bank. Tālāk peļņas dilšanas secībā seko LPB Bank ar 5,5 miljoniem, Meridian Trade Bank (1,5), Signet Bank (0,6), Baltic International Bank (-0,3), PrivatBank (-4,1) un PNB banka (-5,1). Tradicionālais jautājums par naudas līdzekļu pietiekamību bankā varētu attiekties tikai uz PNB banku, kas jau 2017. gadā izcēlās gan ar lielākajiem zaudējumiem, gan ar to, ka auditoru atzītais zaudējumu apjoms bija būtiski lielāks nekā pašas bankas pieteiktais. Par visām citām bankām liela pārliecība, ka nauda tajās ir, taču tagad daudz svarīgāks ir cits jautājums, kā pierādīt šīs naudas likumīgo izcelsmi.
Ļoti labi uztveramu skaidrojumu par auditoru atzinumu kavēšanos izdevās formulēt Finanšu ministrijai: «Zvērinātam revidentam, veicot banku revīzijas, ir jāizvērtē darbības turpināšanas risks. Darbības turpināšanas risks ir iekļauts arī naudas atmazgāšanas riskā, kuru pilnībā revidents nepārbauda. Revidenta mērķis ir identificēt gadījumus, kad nav nodrošināta atbilstība Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas un terorisma finansēšanas novēršanas likumam, kas var būtiski ietekmēt finanšu pārskatus. Un tas rada lielu nenoteiktību revīzijā. Ja ir šis iespējamais risks ir liels, revidents var arī neuzņemties bankas revīziju.» Ar to nav teikts, ka atzinumus neiesniegušajās bankās šis risks ir lielāks nekā pozitīvus atzinumus saņēmušajās bankās ar Swedbank priekšgalā. Kavēšanos radīja stīvēšanās, kurā auditori centās vispirms noskaidrot riskus, lai pēc tam ķertos pie auditēšanas vēlreiz un oficiāli. Tādi manevri prasīja daudz vairāk auditoru darba, bet auditu veikt spējīgu cilvēku resursi Latvijā ir ļoti ierobežoti.
FKTK priekšsēdētājs Pēters Putniņš apliecināja auditoru resursu trūkumu ar šādiem vārdiem: «Mēs esam situācijā, kad bankām ir pieejams vai nu tā saucamais starptautiskais auditoru lielais četrinieks, kas pēdējos 20-25 gadus ierasti veic mūsu banku auditus, vai arī daudz mazākas vietējās kompānijas. Lai auditētu banku, tomēr ir jābūt specifiskām zināšanām. Tādēļ, ja visas četras starptautiskās audita kompānijas, kuras strādā Latvijā, sašaurina savu darbību, tad bankai ir ļoti grūti atrast kādu pieredzējušu vietējo auditoru, kurš šīs lielās starptautiskās audita kompānijas var aizvietot.» Ar «lielo četrinieku» domātas starptautisko auditorkompāniju Deloitte, Price WaterHouse Cooper, Ernst & Young un KPMG pārstāvniecības Latvijā, kuru zīmoli uz banku auditoru slēdzieniem kļuvuši par tādu pašu pieklājības normu kā banku auditēšana kopumā. Jo lielāka banka, jo tai bija vieglāk nopirkt auditoru darbu un zīmolu par augstāku cenu.
