Upuru piemiņai: "Stukaču" stāsti
«Četrdesmitajā gadā jautājums apgrozījās tā, kurš pirmais aizskries,» ir teicis Latvijas okupāciju brīža aculiecinieks Valerjans Viļčuks (1910–1992).
V. Viļčuka vārdu jēga ir tāda, ka 1940. gadā nebija iespējams izdarīt to, uz ko daudzi cer tagad. Bez šaubām - cer briesmu gadījumā aizmukt no Latvijas. Nē, robežas var izrādīties slēgtas, un tad nākas skriet tepat uz vietas: «Kurš pirmais aizskries un parādīs ar pirkstu - tas tāds un tāds. Tas tūlīt pie komunistiem tika par savu cilvēku.» V. Viļčuka neilgi pirms nāves teikto šādi sadzirdējusi un viņa piemiņai žurnāla Karogs 1992. gada 4. numurā publicējusi Janīna Kursīte-Pakule. Pēc 1940. gada pienāca 1941. gada vasara ar nepieciešamību tikpat ātri skriet jeb rādīt ar pirkstu uz citiem tā, lai redzētu nacisti; un kopš 1944.-1945. gada atkal bija jāskrien par prieku komunistiem. Nepareizi būtu teikt, ka nekā tāda nav bijis un nav Latvijā ne pirms 1940., ne pēc 1990. gada, bet netaisnīgi būtu noliegt, ka tik tiešām atšķiras ātrumi skriešanai, ar kādu cilvēkiem nākas glābt savas dzīvības vai mantu un godu. Latvijas Republika deva un dod saviem pavalstniekiem laiku visus soļus savā dzīvē spert lēni un prātīgi. Taču cilvēki nekad nav spējīgi izskaitļot, uz kurieni viņu soļi viņus galu galā aizvedīs.
Paldies par čekas maisiem
Šā gada 25. marts ir pirmā Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena pēc pagājušā gada 20. decembra, kopš kura skaitās izpildīts caur gadu desmitiem vazātais solījums atvērt sabiedrībai tā sauktos čekas maisus ar Padomju Savienības sabrukuma brīdī Latvijā palikušajām Valsts drošības komitejas aģentu uzskaites kartītēm.
Lozungu līmenī ir radīta iespēja jebkuram pētīt, kurš uz kuru ar pirkstu rādījis un kam kādas ļaunas sekas no šādas rādīšanas cēlušās. Cita lieta ir šo iespēju izmantošana, kas prasa ļoti daudz laika, iemaņu un tiesību uz pieejām vēl citām informācijas krātuvēm. Gandrīz nevienam cilvēkam šādu resursu nav, tāpēc čekas maisu saturs nedod cilvēkiem skaidrību kaut tikai par viņu pašu un tuviniekiem, kādā veidā un vai vispār viņu likteni ir ietekmējušas padomju laika valsts drošības iestādes un kopumā un jo īpaši tie, kuri tagad nosaukti kā šo iestāžu ziņotāji.
Čekas maisi nav devuši tiešu informāciju šai publikācijai par padomju okupācijas laikā veiktajām represijām Latvijā. Tie devuši ievirzi palūkoties uz kādu no gadījumiem, kad komunisti ir žmieguši nost citus komunistus - zaudētājus sacīkstēs par to, kurš kuru pirmais uzrādīs jeb nodos. Arī V. Viļčuks ir viens no šādiem zaudētājiem - vienīgais no 1941. gada 3. jūnijā notiesātu septiņu cilvēku grupas, kurš bija spējis izdzīvot līdz savai attaisnošanai un iespējai atstāt publiski pieejamas liecības par sevi un saviem nelaimes biedriem. Četri no šiem cilvēkiem tika notiesāti uz nāvi un nošauti 1941. gada 22. jūnijā pie Baltezera, divi citi uz ieslodzījumu notiesātie pēc tam vairs nav nekur manīti.
Pašpārliecinātības cena
Pavedienu uz rēķinu kārtošanu komunistu starpā deva nevis V. Viļčuks, bet šā gada 10. janvāra Neatkarīgās publikācijā Mūzas latviešus skūpstīja, bet vai nākotni pačukstēja? pieminētais Edgars Šillers (1893-?). Savulaik viņš bija iedomājies, ka viņam jau nu gan nākotni pat ne pačukstējis, bet skaidri un gaiši priekšā uzrakstījis Kārlis Markss (1818-1883). E. Šilleram atlicis vien pārrakstīt, «kāds ir sociālās attīstības «vispārīgais virziens»». Turpat arī teikts, ka «cilvēka eksistence nemaz nebūtu iespējama, ja nevarētu paredzēt, kurp ies tālākā attīstības gaita». Tā diemžēl izrādījās balta patiesība, bet tādā nozīmē, ka E. Šillera eksistence kļuva neiespējama tāpēc, ka 1930. gadā, kad šis viņa domu grauds tika nodrukāts žurnāla Signāls novembra numurā, viņš nespēja paredzēt «tālāko attīstības gaitu» uz Staļina režīmu Latvijā. Proti, ka Latvijā izveidos tādas iestādes, uz kurām kāds un vairāki skries rādīt ar pirkstu uz E. Šilleru, ka «tas tāds un tāds»: «Šillers ir izbridis visus ceļus, sākot ar kontrrevolucionāro meņševismu un beidzot ar tautas ienaidnieku bandu - Trocki, Buharinu, Averbahu un citiem.» «Tā sauktā Marksistu kluba organizators. Marksistu klubs izdeva vairākas antikomunistiska virziena grāmatas un rakstus.»
Šeit citētas liecības, ko par E. Šilleru devuši attiecīgi Staņislavs Belkovskis (1902-1941) un Jānis Opincāns (1908-1941), kuri, savukārt, nespēja paredzēt, ka šīs liecības nenovirzīs viņu gaitu prom no Baltezera. Taisnības labad gan jānorāda, ka paši uz čeku viņi neskrēja, bet tika uz turieni aizvilkti, t.i., apcietināti. Pratināšanās viņi teica taisnību, jo Marksistu klubs patiešām bija pastāvējis un 1933. gadā izdevis rakstu krājumu Markss un marksisms ar E. Šillera ievadvārdiem: «Anarhista M. Bakuņina un pučista Tkačeva idejas ir mantojis ļeņinisms. Bet bakuņinisms un tkačevisms ir bijuši Marksam un Engelsam vislielākie ienaidnieki. Tāpat kā staļiņisma fiksā ideja, it kā vienā zemē var pilnīgi uztaisīt sociālismu.»
Līdz 1940. gada rudenim E. Šillers bija paguvis uzkalpoties līdz Padomju Latvijas radio Literārās daļas vadītāja postenim, par ko viņa paziņas izteicās sekojoši: «Pēdējā laikā viņš it kā nostājies komunistiskās pozīcijās, bet organiskas saites ar komunistiem viņam nevar būt atbilstoši viņa dabai, par ko es jau teicu» (S. Belkovskis). «Edgaru Šilleru var raksturot kā (..) kā politisku darboni, hameleonu (prisposobļeņec), kurš skaitījās teorētiķis, bet ātri mainīja savus politiskos uzskatus atkarībā no politiskās konjunktūras» (J. Opincāns). Par apliecinājumu viņu abu sacītajam var kalpot paša E. Šillera pēdējie vārdi tiesas sēdes protokolā, ka «mans referāts Staļins kā teorētiķis, ko es uzrakstīju radio vajadzībām, tika atzīts par labu».
Tiesas spriedums E. Šilleram bija desmit gadu cietumā. 1989. gadā viņa krimināllietai tika pievienots meitas Heliodoras (jo E. Šillers bija pieteicies pārzināt ne vien nākotni, bet arī pagātni vismaz Senās Grieķijas apjomā) lūgums «sniegt ziņas par tēvu un viņa reabilitācijas iespējām». Jā, reabilitācija ir notikusi, bet ziņu par viņu nav. Viņa uzvārds gan ielikts Atmodas laikā 1989. gada decembra Karogā publicētajā «staļinisma represēto literatūras un mākslas darbinieku sarakstā» starp nošautajiem pie Baltezera, taču tas izdarīts pārsteidzīgi. Tā uzskata Okupācijas muzeja vēsturniece Inese Dreimane, kura jau ilgāku laiku pēta 1941. gada vasarā notikušo padomju okupācijas nomaiņu ar vācu okupāciju. Tajā skaitā ir identificēti līdz pēdējam laikam nezināmie līķi pie Baltezera, starp kuriem E. Šillera neesot.
Nesavaldības cena
Uz E. Šilleru norādīja S. Belkovskis un J. Opincāns, bet kurš norādīja uz viņiem? Precīzāk sakot, kurš norādīja uz 1940. gada 2. augustā arestēto S. Belkovski, kurš uzrādīja 10. septembrī arestēto J. Opincānu? Tālāk šajā rindā sekoja Jānis Spilva (1905-1941) un Didriķis Ekerts (1880-1941; cilvēks ar tādu vārdu (dažviet saukts arī par Dītrihu) un uzvārdu, ar kādu pienācās 1939. gadā repatriēties uz Vāciju, bet pilnīgi iespējams, ka viņš pārāk ilgi bija grozījies dažādos sociāldemokrātu un/vai komunistu grupējumos, lai drīkstētu tā darīt) 10. septembrī, pēc tam līdzīgi E. Šilleram pazudušais Pēteris Mednis (1894-?) 16. septembrī un E. Šillers 4. oktobrī.
Divi avoti par S. Belkovska uzrādītāju nosauc ar rakstnieka vārdu greznoto padomju okupācijas režīma funkcionāru Jāni Niedri (arī Niedru, 1909-1987). Tiklīdz padomju okupācijas režīmu Latvijā bija nomainījis vācu okupācijas režīms, tā vietējās pašpārvaldes oficiozs Tēvija 1941. gada 8. jūlijā zem virsraksta Jānis Niedre čekista lomā pastāstīja, ka «pagājušā gada augustā Belkovskis saņēmis no Niedres personīgu aicinājumu ierasties čekas namā Stabu un Brīvības ielas stūrī, kur toreiz vēl atradās Iekšlietu ministrija un sēdēja «rakstnieks» (attiecīgās ministrijas Preses un biedrību departamenta direktors - A. K.) Niedre. (..) Kad viņi abi ieradušies čekas namā, Niedre, laipni smaidot, kabinetā aicinājis Belkovski, bet sieva palikusi ārpusē. Pēc brīža durvis atvērušās, un viņas vīrs iznācis bāls un tikko spējis pateikt «ardievu, ardievu». Niedre B. aizvedis pie Viļā Lāča» (iekšlietu ministra) un pēc tam «no Viļa Lāča telpām Niedre izvedis Belkovski pie čekas izejas durvīm, kur jau stāvējusi slēgta mašīna. Tanī B. iesēdināts un aizvests» galu galā uz Baltezeru nošaušanai.
Gandrīz pusgadsimtu vēlāk šo pašu sižetu ar daudzām detaļām apaudzējis V. Viļčuks kā galvenais liecinieks Mārtiņa Poiša lielapjoma publikācijā Provokācija avīzes Literatūra un Māksla 1989. gada 1. jūlija numurā. Viņaprāt, J. Niedre atriebies S. Belkovskim par gandrīz desmit gadus senu, publisku pazemojumu. V. Viļčuks un S. Belkovskis nejauši gadījušies klāt brīdī, kad J. Niedre lielījies ar savu nupat kā - 1932. gadā - izdoto grāmatu Ķeceris Latgalē, bet S. Belkovskis viņu apklusinājis: «Mīļais biedri Niedre! Tu vēl esi jauns. Tev vēl visa dzīve priekšā - kaunēties vajadzēja! «Es kā Bokačo» (1313-1375; aprakstījis garīdznieku draiskulības noveļu krājumā Dekamerons - A. K.). Vai tu zini, kas ir šis lieliskais renesanses gars Bokačo? Tu taču neesi cienīgs, lai tev atļautu Bokačo kurpes nopucēt.» Pēc V. Viļčuka vērtējuma, klātesošajiem neesot patikusi J. Niedres lielīšanās, bet S. Belkovska nebūt ne pazemīgais uznāciens ļoti paticis.
Stāsta morāle ir aicinājums savaldīties visur un vienmēr, jo paredzēt savu vārdu sekas cilvēki nespēj. Nevis E. Šillera pret pasaules mēroga līderiem nelabvēlīgās publikācijas, bet S. Belkovska aizrādījums tobrīd sabiedrībā nepazīstamam jaunietim priekšlaicīgi novedis kapā gan S. Belkovski, gan E. Šilleru.
Spiegu spēles cena
Lietā nav norādījumu uz J. Niedres lomu ne lēmumā par S. Belkovska arestēšanu, ne šā lēmuma izpildīšanā. Tas nenozīmē, ka notikumi nav risinājušies tā, kā V. Viļčuks stāstīja, bet risinājušies tie kā augstāka līmeņa spiegu spēle. To nevar uzskatīt par tikai ar sišanu izsistu S. Belkovska atzīšanos, ka viņš bijis Latvijas Politpārvaldes aģents, jo šo viņa statusu publiski apliecina grāmata Latvijas izlūkdienesti. 1919.-1940. Tai divi izdevumi 2001. un 2014. gadā, kuros S. Belkovskis atrodams ar 50. numuru starp 664 Latvijas valsts drošības iestāžu darbiniekiem un aģentiem, ko padomju režīms bija spējis dabūt rokā. Viņu likteni izšķīra tas, ka Latvijas valstij nebija spēka noslēpt viņu sarakstu. Nupat minētajā grāmatā detalizēti izskaidrots, ka iznīcināt savu aģentu kartotēku Politpārvalde gan paspēja, taču tūlīt pēc tam iestādes bijušie vadītāji, kuriem piemēru rādīja viņu priekšnieks Jānis Fridrihsons-Skrauja (1892-1941), pēc padomju drošības iestāžu pieprasījuma to restaurējuši. Priekšnieka nāves gads rāda, ka viņu cerības tādējādi glābt sevi un daudzus savus tuviniekus no nāves izrādījās veltīgas.
Ja padevās visa valsts ar tās pašpasludinājušos prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā un S. Belkovski savervējusī Politpārvalde tajā skaitā, tad nebūtu godīgi prasīt vienīgi no S. Belkovska, lai viņš noraida visas okupantu prasības. Viņa pirmā dokumentētā pratināšana 12. augustā no pulksten 20.00 līdz 23.30 gan devusi tikai dažas rindiņas teksta, ka «pret Komunistisko partiju un tāpat pret PSRS es kaitnieciskas darbības neesmu veicis», bet tā tas bija tikai pirmajā reizē. 14. augustā nāk atzīšanās, ka «veselai rindai manu rakstu ir trockistisks saturs»; 25. augustā tiek nosaukti trockisti J. Opincāns, V. Viļčuks. J. Spilva un no Latvijas aizšmaukt spējušais Rafaels Šeflins, kuri 1934. gada jūnijā mežā pie Vidzemes šosejas nodibinājuši trockistu organizāciju ar nosaukumu Latviešu komunisti - internacionālisti; pratināšanās no 13. līdz 19. septembrim sanumurēti 29 cilvēki, kas esot noskaņoti pret Padomju Savienību un Staļinu. E. Šilleram šajā sarakstā ticis 12. numurs.
Tālāk atzīšanos kamola velšanu pārņēma nākamie, līdz kamēr čekisti paši saskaitīja, ka uzrādīti jau 70 cilvēki. Secināts, ka tāda uzrādīšana vēl nedod pamatu viņu saukšanai pie kriminālatbildības, tāpēc iegūtie materiāli jānodod operatīvo darbību veikšanai.
Praktiski neko čekistiem nav pastāstījuši divi - V. Viļčuks un E. Šillers. Šis pēdējais tiešām bija pēdējais, kuram izmeklētāji vairs neko nopietnu nav jautājuši, tikai palūguši, lai viņš atzīstas, ka vainīgs. V. Viļčuks turpretī apcietināts pirmajā piegājienā 2. augustā, tātad vienā laikā ar S. Belkovski, taču viņš 16. augustā nodevis tikai sevi un S. Belkovski: «Atzīstu sevi par vainīgu, ka sarunās ar veselu rindu savu paziņu no bijušiem sociāldemokrātiem es par veselu rindu jautājumu izteicu trockistiskus apgalvojumus, nodarot kaitējumu revolucionārajai strādnieku kustībai. (..) No trockistiem zinu tikai Staņislavu Belkovski.»
Ne pēc V. Viļčuka vārdiem veidotajās publikācijās, ne tajos nedaudzajos materiālos, kas no viņa nonākuši Okupācijas muzejā, nav paskaidrojumu, kā viņš izsprucis no tālākām pratināšanām vai varbūt tikai no pratināšanu protokolēšanas.
Upīts kā latviešu Trockīts
Izšķirošo pierādījumu par S. Belkovska pratināšanas protokoliem kā ārpus šiem protokoliem notikušu sarunu un norunu rezultātu dod nevis tas, kas ieprotokolēts, bet tas, kas nav ieprotokolēts. Proti, nav ne vārda par rakstnieku un kopš 1940. gada vasaras arī padomju režīma funkcionāru Andreju Upīti (1877-1970). Ar vai bez J. Niedres palīdzības čekistiem bija jāzina tas, ko vēlāk V. Viļčuks teicis J. Kursītei-Pakulei, ka «Upītim otra tāda drauga, kāds bija Belkovskis, nebija vairs». Okupācijas režīma vadītāji nevarēja neizmantot S. Belkovski kā viņiem taisni rokās iekritušu iespēju uzzināt par A. Upīti visu viņiem vajadzīgo, lai ierādītu A. Upītim pareizo vietu okupācijas režīma darbinieku hierarhijā.
Kopš S. Belkovska aresta arī A. Upīts zinājis, ka tagad nu gan par viņu tiks uzzināts viss. Viņš «bijis ļoti uztraucies, nobijies, viss drebējis un neesot varējis pat lāga parunāt». To V. Viļčukam vēlāk pastāstījusi viņa sieva, kas kopā ar S. Belkovska sievu bijusi pie A. Upīša «lūgt palīdzību». A. Upīša runas spējas uzturējusi tikai cerība, ka «Staņislavs un Valerjans prātīgi puiši, viņi jau neteiks pratināšanā neviena nepareiza vārda, ko nevajag sacīt. Tagad mums labāk izlikties, ka esam sveši. Jums būs labāk un man labāk».
Lai cik stipra bija S. Belkovska un A. Upīša draudzība, tā nespētu izdzēst no S. Belkovska pratināšanas protokoliem atzīšanos par A. Upīša simpātijām pret Ļevu Trocki (Leibu Bronšteinu, 1879-1940). Ja tas vispār būtu jautāts ierakstīšanai protokolā, tad noliegt A. Upīša vietu starp latviešu trockistiem S. Belkovskim būtu bijis tikpat neiespējami, kā noliegt viņu abu autorību publikācijām žurnālā Domas. Piemēram, S. Belkovskis bija žurnāla 1934. gada 2. numurā kārtējo reizi slavinājis kārtējos A. Upīša romānus. Labi, lai jau draudziņi apmīļo viens otru, bet kāpēc tur iesaistīts arī Ļ. Trockis? Norādītajā rakstā žurnāla 112. lpp. teikts, ka Ļ. Trockis kaut ko «ļoti pareizi raksturo» zem virsraksta Staļinskaja škola falsifikacij - tātad Staļiniskā falsifikāciju skola. Tad jau iznāk, ka A. Upīti slavējis ne tikai S. Belkovskis, bet arī Ļ. Trockis, toties Staļinu gānījuši viņi visi trīs - Belkovskis, Trockis un Upīts. Un lai netaisnojas A. Upīts, ka viņš nevar atbildēt par to, ko par viņu sarakstījuši citi. Pats taču bija atklājis jau žurnāla 1930. gada 6. numura 51. lpp., ka tas, kam jābūt īstajā un pareizajā - tātad noteikti A. Upīša - «marksista atziņu kompleksā», ir jāizveido «pēc Trocka, Bogdanova un Kerženceva rakstiem».
Čekistiem būtu bijis pavisam viegli noformēt A. Upīti par vismaz Eiropas mēroga trockistu, bet viņam tika atrasts pielietojums kā Latvijas PSR fasādes elementam, nevis kā grēkāzim. Šī loma tika atdota E. Šilleram. Viņš cieta par sevi, A. Upīti un gan jau vēl citiem, kuru grēku sarakstā ietilpa karjera okupētajā Latvijā ar zibenīgu pārtaisīšanos no trockistiem par staļinistiem.