Anda Ziemele, grāmatvedības sistēmu analītiķe sabiedrībā Tilde, ISO sertificēto grāmatvežu asociācijas valdes priekšsēdētāja.
Grāmatvedība no akmens laikmeta līdz mūsdienām
Kad, kurā dienā un gadā radusies grāmatvedības uzskaite, grūti atbildēt, jo grāmatvedības definīcija nav viennozīmīgaun laika gaitā šis jēdziens mainījies un turpina mainīties joprojām.
Tikpat grūti ir atbildēt: ko varētu uzskatīt par pirmogrāmatvedi? Tikpat labi tas varētu būt pirmatnējais cilvēks (100 000 gadu pirms mūsu ēras), senais šumers (4000 gadu p.m.ē.), ēģiptiešu rakstnieks (3500 gadu p.m.ē.), sengrieķu baņķieris (VIII gs.p.m.ē.), Senās Romas rēķinvedis (I-II gs.m.ē.),Luka Pačoli - divkāršā ieraksta izgudrotājs (1445-1517),Kristofors Štehers - pirmais grāmatveža nosaukuma saņēmējs no Insbrukas vai kāds cits.
Latviešu konversācijas vārdnīcā ir teikts, ka pirmās ziņas par grāmatvedību ir saglabājušās no Babilonijas valdnieka Hammurapi (2123.-2081. g.p.m.ē.) laika, kad uzskaite bijusi ar likumu noteikts pienākums.
Pirmatnējie cilvēki
Vai pirmatnējam cilvēkam vajadzēja kārtot grāmatvedības uzskaiti? Visticamāk, ka nē, jo visa viņa saimniecība bija gana niecīga un galvā paturama. Lai gan, analizējot senos alu zīmējumus, rodas iespaids, ka pirmatnējais cilvēks tomēr ir šo to uzskaitījis, atzīmējot nomedītos zvērus ar svītriņām uz alu sienām.
Senie šumeri
Senie šumeri, kas ir slaveni kā rakstības pamatlicēji, esot izmantojuši māla un akmens plāksnītes materiālo vērtību uzskaitei. Turklāt, kā izpētījuši arheologi, plāksnītē bijušas dažādas “vērtības”, kas simbolizējušas ne tikai materiālo vērtību, bet arī skaitlisko. Plāksnītes glabātas māla futrālī, kas vēlākos laikos transformējies par saimniecisko vērtību un darbību uzskaites tabulu. Zīmīgi, ka pirmās rakstības izpausmes Šumerā ir veltītas tieši saimnieciskām lietām, ko varētu traktēt kā grāmatvedības sistēmas pirmsākumus. Turklāt zinātnieki uzskata, ka senajā Mezopotāmijā esot pat pastāvējusi sintētiskā un analītiskā uzskaite, vismaz šādas uzskaites iedīgļi. Seno šumeru rakstu analīze ļāvusi secināt, ka rakstos ir apkopoti noteikti uzskaites kārtības likumi un normas, kas regulējuši, piemēram, nomas attiecības.
Senā Ēģipte, Grieķija, Roma, Babilonija
Senajā Ēģiptē uzskaite radusies aptuveni vienā laikā ar Šumeruun uzskaiti un to kārtojuši rakstnieki, kas tolaik bija ļoti prestiža profesija. Uzskaite kārtota tabulās, bet galvenais uzskaites paņēmiens bija inventarizācija. Rakstnieku pienākums bijanodarboties ar zemes, graudu, pārtikas, ražas, īpašumu un nodevu uzskaiti, uzskaites operācijas atbilstības kontroli, kā arī juridisko dokumentu sagatavošanu. Pēc savas būtības rakstnieki veikuši gan pārvaldes, gan uzskaites, gan pārvaldes funkcijas. Senajā Ēģiptē uzskaite bijusi ļoti augstā līmenī - par to liecina uz dažām ēģiptiešu piramīdām iekaltās liecības par pārtikas produktu daudzumu, kas patērēti piramīdu celtniecības laikā. Turklāt saskaņā ar vēstures liecībām ieņēmumi un izdevumi ir uzskaitīti atsevišķi, kā arī atsevišķi uzskaitīta katras materiālās vērtībassaņemšana un izsniegšana.
Valda uzskats, ka nauda dažādu monētu veidā pirmo reizi bijusi sastopama Senajā Grieķijā. Iesākumā nauda bijusi kā pastāvīgs uzskaites objekts, bet vēlāk visas materiālās vērtības tikušas konvertētas monētu izteiksmē un visa manta uzskaitīta “naudā”.
Senie romieši savukārt nopietnu vērību uzskaitei nav pievērsuši,līdz valdnieks Servijs Tullijs (578.-534. g.p.m.ē.) ieviesis reformas, kas noteikušas ietekmi sabiedrībā atbilstoši katra pilsoņa mantiskajam stāvoklim - jo bagātāks cilvēks, jo lielāka ietekme. Šīs reformas rezultātā Senās Romas pilsoņi bija ieinteresēti iekārtot speciālas mājas grāmatas, lai pierādītu un tā paaugstinātu savu mantisko un sabiedrisko stāvokli un ietekmi. Jāpiebilst, ka imperatora Adriāna laikā (117.-138. g.p.m.ē.) nostiprinājās spēcīgs centralizētais aparāts, kas vadīja imperatora padomi undepartamentu tīklus. Kā viens no pirmajiem departamentiem zinātnieku rakstos minēts finanšu departaments, kurā darbojās skaitītāji, rakstnieki un kasieri.
Jau senajās valstīs pārvaldītāji izprata uzskaites nozīmi. Piemēram, Babilonijā (2200.-2150. g.p.m.ē.) tika izdoti speciāli grāmatvedības uzskaiti reglamentējoši likumi, kas noteica, ka tirgotājiem jāveic regulāra uzskaite, baznīcai jāveic uzskaite valsts sistēmā un naudas nodošana bez saņēmēja paraksta jāuzskata par nenotikušu darījumu. Lai uzskaite tiktu veikta kārtīgi un atbilstīgi, 135. gadā p.m.ē. Antejā tika izveidotas speciālas rēķinvežu skolas. Savukārt Atēnās tika izveidota pat speciāla augstskola uzskaites darbinieku - “skaitītāju” - pamācīšanai. Skaitītāju ikdienas darba pienākumi neatšķīrās no mūsdienu grāmatveža pienākumiem, tāpēc var teikt, ka Senās Romas “skaitītājs” ir pirmais grāmatvedis. Jāpiebilst, ka Senajā Romā pastāvēja arī skaitītāju profesionālās organizācijas - dekūrijas.
Mūsdienu grāmatvedības uzskaites pamatlicēji
Nu esam nonākuši līdz mūsdienu grāmatvedības uzskaites sistēmas pamatlicējam Lukam Pačoli. 1494. gadā matemātiķis Luka Pačoli (Fra Luca Bartolomeo de Pacioli) izdomāja un ieviesa grāmatvedības divkāršā ieraksta jēgu un būtību. Viņš aprakstīja uzskaites metodi, ko itāļu renesanses periodā izmantoja Venēcijas tirgotāji. L. Pačoli izveidotā sistēma bija grāmatvedības cikls, kas labi pazīstams arī mūsdienu pasaulē, proti, tas balstās uz ierakstiem žurnālos un grāmatās - debitoru un krājumu kontos aktīvos un saistību un kapitālu kontos pasīvos, kā arī ieņēmumu un izdevumu kontos (kontu plāns). L. Pačoli uzskatīja, ka kontu plāns nevar būt nemainīgs, jo tas ir atkarīgs un pielāgojams uzņēmuma mērķiem. Ieteiktais uzskaites princips bija šāds:debetam ar kredītu vienmēr ir jāsakrīt, un, ja tā nav, tas norāda uz kļūdu uzskaitē. L. Pačoli piedāvātie ieteikumi par grāmatvedības ierakstiem un gada beigu kontu slēgumiem kļuva tik slaveni, ka tiek izmantoti finanšu uzskaites organizēšanā vēl mūsdienās. Joprojām mēs izmantojam viņa izveidoto žurnālu un virsgrāmatu uzskaites sistēmas pamatprincipus, kas parāda līdzsvaru starp debetu un kredītu un dod precīzu finanšu rezultātu. L. Pačoli ieviesa arī daudzus grāmatvedības uzskaites paņēmienus un informatīvos nosacījumus, kas bija jāievēro tekstos un kas tikaizmantoti grāmatvedības uzskaitē nākamajos četros gadsimtos. Divkāršā ieraksta paņēmiens grāmatvedības sistēmā ļauj izsekot darījumiem no viena uzņēmuma uz otru. Šis paņēmiens ir uzticams un efektīvs attiecībā uz grāmatvedības uzskaiti gan uzņēmumos, gan valstiskās organizācijās, un ar to var gūt finanšu izpratni par globālo investīciju iespējām konkrētam partnerim.
Savukārt itāļu tirgotājs un neapoliešu diplomāts Benedeto Kotrulli (Benedetto Cotrugli) izvietoja kredītu lappuses kreisajā malā, bet debetu - labajā malā. Naudas līdzekļu uzskaitei viņš ieviesa divas kolonnas: pirmajā summas tika uzrādītas oriģinālajā valūtā, bet otrajā - vietējā. B. Kotrulli gan neizveidoja metodi ārvalstu valūtu atšķirību aprēķināšanai, bet uzsvēra to nozīmi, norādot, ka tas, kurš nesaprot šādas konvertēšanas nepieciešamību, nav pelnījis saukties par grāmatvedi. B. Kotrulli arī aprakstīja ieņēmumu un izdevumu uzskaites procedūru un norādīja, ka saldo ir jāpārnes uz kapitāla kontu. Viņš bija pirmais, kas savos darbos uzsvēra, ka grāmatvedības uzskaite ir līdzvērtīga zinātnei. B. Kotrulli savā traktātā “Par tirgotāju grāmatvedību”norādīja uz grāmatvežu zvēresta nepieciešamību, jo tolaik ieraksti grāmatās bieži vien tika veikti bez dokumentiem, tāpēc godprātībai bija liela nozīme, jo ierakstam jābūt patiesam un taisnīgam.
Jau 1390. gadā izcilais florenciešu tirgotājs Frančesko Datini (Francesco de Marco Datini) (1335-1410) otrā lielākajā florenciešu tirdzniecības bankā Peruzzi divkāršā ieraksta sistēmu noslēdza ar bilanci un pārskatos ietvēra uzkrāšanas principu, nolietojumu, zemāko no izmaksām vai tirgus vērtības noteikšanu un ārzemju naudas maiņas pārskatus.
Termins “grāmatvedis” pirmo reizi vēsturiskajos rakstos minēts 15. gadsimtā, bet līdz tam laikam uzskaites veicējus sauca vai nu par rakstītājiem, vai skaitītājiem.
Ženēvas Nacionālajā muzejā ir saglabājies Romas imperatora Maksimiliana I 1498. gada 13. februārī izdotais dekrēts par Insbrukas palātas ierēdņa Kristofora Štehera iecelšanu grāmatveža amatā. Par pašu K. Šteheru gan vairāk nekas nav zināms, toties termins “grāmatvedis” no Vācijas vēlāk izplatījās arī citās valstīs.
Rūpniecības revolūcija Anglijā un Lielā franču buržuāziskā revolūcija 1793. gadā veicināja grāmatvedības uzplaukumu. Radās organizēti starpvalstu preču tirgi, lielas bankas un akciju sabiedrības, pieauga fondu biržu loma. Lai aizsargātu iedzīvotāju un uzņēmumu akcionāru intereses, radās nepieciešamība regulēt grāmatvedības uzskaiti un ieviest vienotus uzskaites pamatprincipus. Ņemot vērā daudzu uzņēmumu bankrotu, piemēram, Anglijā tika noteikta prasība auditēt bankrotējušās kompānijas. Ar 1862. gada likumu par uzņēmumiem Anglijā tika noteikta obligāta auditoru pārbaude pārskatiem, Francijā līdzīgs likums sāka darboties 1867. gadā. Amerikā tikai no 1933. gada 1. jūlija tika noteikts, ka visiem uzņēmumiem, kas iekļauti fondu biržas sarakstos, ir jāiesniedz finanšu pārskati kopā ar auditora slēdzienu par tiem.
Pasaules fondu biržu krīze 1929. gadā, kas bija sākumpunkts ilgstošai ekonomiskajai krīzei attīstītajās valstīs, radīja nepieciešamību pēc publisko finanšu pārskatu sagatavošanas. ASV izstrādāja vispāratzītu grāmatvedības standartu sistēmu, kastika piemērota fondu biržā iesaistītajiem uzņēmumiem. Šos standartus brīvprātīgi sāka izmantot arī citi ASV uzņēmumi, savukārt Eiropā standartu sistēmas vietā tai laikā ieviesa obligāti izmantojamus nacionālos kontu plānus. Arī šobrīd grāmatvedības uzskaites pamatprincipi Amerikā un Eiropā atšķiras, bet kapitāla tirgus globalizācijas ietekmē notiek aizvien plašāka grāmatvedības standartu harmonizācija, lai uzskaiti varētu veikt pēc vienotiem principiem un finanšu pārskatu posteņi būtu salīdzināmi.
Grāmatvedība Latvijā
Arī Latvijā ir vēsturiskas liecības, ka uzskaite ir veikta, turklātnoteiktos vēstures posmos tā ir tikusi arī reglamentēta. Vienas no senākajām liecībām ir Livonijas laikā kārtotās uzskaites grāmatas (aptuveni no 1341. gada). Savukārt “Rīgas parādu grāmatā” ierakstīja preču un naudas aizdevumus un parāda atdošanas termiņus, un tā ir vecākā no Rīgas pilsētas grāmatām un ietver ierakstus no 1286. gada līdz 1352. gadam. Spriežot pēc parādu grāmatas ierakstiem, var teikt, ka parasti par aizdevumu bija jāatdod 6-8%, bet likme varēja pārsniegt arī 20%. Līdztekus parādu grāmatām tika izmantotas arī ienākumu grāmatas un kases grāmatas jeb “ķemerejas grāmatas”, kas līdz mūsdienām saglabājušās tikai daļēji. Vēl viens uzskaites datu krājumu veids, kas saglabājies līdz mūsdienām, ir zemesgrāmatas, kurās uzrādīti dati par zemnieku sētām, tām piederošiem lopiem un inventāru.
No Livonijas laika saglabājušies arī tā laika sniegtie pārskati, piemēram, Livonijas ordeņa mestru ziņojumi vācu ordeņa virsmestriem par Livonijas saimniecisko stāvokli un visu Livonijas ordeņa piļu 1451. gada revīzijas protokolu noraksti.
Pēc krievu cara Ivana Bargā iebrukuma 1558. gadā un tam sekojošā Livonijas kara Livonijas valsts tika sadalīta 7 daļās: daļa teritorijas kļuva par poļu provinci, bet citas daļas nonāca dāņu un zviedru varā. Katra vara izdeva savus rīkojumus. Piemēram, zviedru laikos tikusi veikta zemes inventarizācija un zemes taksācija, lai noteiktu nodokļu apmēru zemnieku saimniecībām. Rezultāti tika ierakstīti speciālās vakas grāmatiņās (Wackenbuch), kas tika izsniegtas katram mājas saimniekam. Līdzīga īpašumu inventarizācija un uzskaite tika veikta arī poļu un dāņu ietekmes teritorijās.
Baltijā 300 gadus, sākot no 12. gadsimta, kad radās rakstītu tiesību normas, nebija sistemātiskas likumu grāmatas, tāpēc bija jāizmanto daudzi dažādi tiesību akti, kuros krustojās dažādu zemju un kultūru tiesības, bet it sevišķi vācu un poļu tiesības - gan romiešu tiesības, gan arī vācu feodālās tiesības. Jāņem vērā, ka kopēju likumu un uzskaites ieviešanu par faktiski neiespējamu padarīja daudzkārtējās ietekmes sfēru maiņas un nemitīgā Latvijas teritorijas pārdale. Vairākas Latvijas teritorijas pēc Ziemeļu kara (1700-1721) Nīstades miera līguma nosacījumiem tika iekļautas Krievijas impērijas sastāvā kā guberņas. Atbilstoši Krievijas likumiem bija veidota guberņas valde, kroņa palāta, apriņķu rentejas, valsts īpašumu pārvaldes institūcijas, sabiedriskās aizgādības prikazi, muita, medicīnas pārvalde un citas. Uz visām guberņām attiecās Krievijas impērijas likumi, kas bija apkopoti “Pilnajā Krievijas impērijas likumu krājumā” (Полное cобрание законов Российской Империи), kurā likumdošanas akti bijanumurēti hronoloģiski, klāt pievienojot datumus, kad katru likumu cars apstiprinājis. Šis likumu krājums tika izdots trijos izdevumos,un, piemēram, pirmajā izdevumā bija vairāk nekā 30 000 likumdošanas aktu, kas tika apstiprināti 1649.-1825. gadā.
Sākot ar 1914. gadu, Latvija tika ierauta pasaules karā.Teritorija uz vairākiem gadiem tika sadalīta divās daļās - vācu un krievu ietekmes zonā, un visi iedzīvotāji tika pakļauti tās valsts likumdošanas prasībām, kura pārraudzīja teritoriju.
1918. gadā, atjaunojot Latvijas neatkarību, atsevišķs likums pargrāmatvedības kārtošanas reglamentēšanu netika pieņemts. 1918. gadā proklamētā neatkarīgā Latvijas valsts pirmajos darbības mēnešos saskārās ar lielām grūtībām ne tikai materiālajā ziņā, bet arī tiesiskajā aspektā, jo valstij nebija savas likumdošanas sistēmas. Latvijā turpināja darboties Krievijas likumi, kurus oficiāli atzina par spēkā esošiem 1919. gada 8. decembrī, kad tika pieņemts Likums par agrāko Krievijas likumu spēkā atstāšanu Latvijā. Tajā bija teikts, ka visi agrākie Krievijas likumi, kuri pastāvējuši Latvijas robežās līdz 1917. gada 24. oktobrim un kuri nav atcelti ar jauniem likumiem un nav vērsti pret Latvijas valsts iekārtu, pēc 1918. gada 18. novembra pagaidām uzskatāmi par spēkā esošiem.
Atsevišķs likums par grāmatvedību pirmo reizi neatkarīgās Latvijas laikā tika pieņemts 1939. gada 18. janvārī, un to parakstīja Valsts un Ministru prezidents Kārlis Ulmanis. Tas bija Likums par tirdzniecības grāmatvedību, kurš stājās spēkā ar 1939. gada 1. februāri. 1919. gada 15. septembrī tika pieņemti pagaidu noteikumi “Par Valsts kontroli”, bet 1938. gadā likums “Par zvērinātiem revidentiem”.
No vēsturiskajiem aspektiem pievēršoties grāmatvedības uzskaitei un tās reglamentējošajiem likumdošanas aktiem atjaunotajā Latvijā, jāteic, ka hrestomātiskais likums “Par grāmatvedību” un arheoloģiskai vērtībai pietuvojušies 585. noteikumi “Noteikumi par grāmatvedības kārtošanu un organizāciju” būtībā ir vienīgie tiesību akti, kas reglamentē grāmatvedības uzskaiti.
Likums “Par grāmatvedību” radies 1992. gadā (spēkā ar 1993. gadu), šogad tam ir godpilni 26 gadi, un 20 reižu tas ir mainīts. Vai tas ir mainīts būtiski? Nē, nav gan. Vietumis ir mainīta kāda panta redakcija, mainījušās likumā definētās summas un valūtas, likums papildināts ar atsaucēm uz sabiedrisko organizāciju un partiju uzskaites principiem, papildināts ar pantiem, kas bija nepieciešami, jo tika veiktas izmaiņas dažādos ar uzņēmējdarbību saistītos likumos, piemēram, Komerclikumā, no noteikumiem uz likumu ir pārcelti daži normatīvi. Tieši to pašu var teikt arī par 585. noteikumiem: to rašanās laiks ir 2003. gads, un tiem ir bijuši 14 grozījumi. Pirms tam bija vēl vieni noteikumi ar tādu pašu nosaukumu, tikai ar citu numuru - Nr. 243 (pieņemti 2000. gadā). Vēl pirms tam - Noteikumi par uzņēmumu grāmatvedības kārtošanu un organizāciju, Nr. 339 (pieņemti 1995. gadā).
Izvērtējot visus trīs MK noteikumus, var secināt, ka paši pirmie bija visnotaļ vērtīgi noteikumi, jo tajos bija termini un definīcijas, lai noteikumu saturs būtu nepārprotams. Šobrīd likumdošanā tiek izmantoti novecojuši vai īsti neatbilstoši termini, un tas ļoti apgrūtina gan likuma, gan noteikumu lasīšanu un izprašanu.Tagad tiek izstrādāts pilnīgi jauns mūsdienīgs likums un jauni noteikumi, kas reglamentēs grāmatvedības uzskaiti Latvijā.
Uzskaites formas
No uzskaites, kas sākās ar zīmējumiem alu sienās, iegrebumiem vilka kaulos, māla plāksnītēm, papirusiem un pēc tam, attīstoties civilizācijai un izgudrojumiem, apmēram no 15. gadsimtaturpinājās papīra žurnālos un grāmatās, esam pārgājuši uz datorizētu uzskaiti, izmantojot dažādas uzskaites programmas. Vēl pavisam nesen (pirms kādiem 10 gadiem) grāmatvedības programmas bija paredzētas tikai grāmatvedības uzskaitei, bettagad uzņēmumu līdzekļu un resursu uzskaite ir vienkopus vienā uzskaites sistēmā. Šādas sistēmas apstrādā ne tikai sākotnējos datus (pirmdokumentu ievade), bet arī var pastāvīgi analizēt ievadītos datus dažādos griezumos pēc noteiktiem parametriem. Šādās sistēmās tiek uzskaitītas ne tikai naudas un naturālās vērtības, - tajās tiek organizēts pilns klientu pārvaldības process un uzskaitīti cilvēkresursi: gan darbinieku uzskaites reģistrs, gan plānotie un nostrādātie darbi , gan aprēķinātas algas un nodokļu summas. Šādās sistēmās var organizēt un sakārtot ne tikai grāmatvedības uzskaiti, bet gan visu biznesa uzskaiti, loģistiku, plānot uzņēmuma darbu un izsekot rezultātiem, veidot vadības un finanšu atskaites, izvērtēt uzņēmuma rentabilitāti un efektivitāti, sagatavot līgumus u.tml. Mūsdienās ar uzskaites sistēmām strādā ne tikai grāmatveži, bet arī personālvadības, mārketinga un pārdošanas speciālisti, juristi un vadītāji.
Runājot par datoriem, to attīstībai izsekot jau kļuvis problemātiski. Dators un darbs ar to, kādu mēs pazinām pavisam nesen, lielākoties jau palicis vēsturē. Serveris vairs nav kastīte uzgalda vai zem tā, satilpināts datorā vai blakus telpā savietotu datoru ķēdē - uzvaras gājienu svin mākoņserveri, kas ļauj pieslēgties datiem no jebkuras vietas pasaulē, ja vien tur ir internets. Datu ievadīšanai jābūt ātrai un ērtai, un arī datu apmaiņuieteicams organizēt elektroniski.
Mūsdienīgs grāmatvedis nestaipa līdzi milzīgu datoru un nesēž uz vietas, viņam ir planšete vai viedtālrunis, kas ir jaudīgāks par mazu datoriņu, un viņam ir svarīgi piekļūt saviem datiem no jebkuras vietas, kur vien viņš tobrīd atrodas. Tieši tāpēc tik ļoti izplatīti ir mākoņpakalpojumi, jo tie dod iespēju būt ātram un mobilam. Turklāt mākoņpakalpojumi taupa resursus, jo nav jāiegādājas dārgi un jaudīgi serveri, nav jādomā par telpām, kur tos glabāt, un pat, iespējams, nav jāalgo IT speciālists, kas tosapkalpo. Izmantojot mākoņpakalpojumus, savus resursus var plānot - nepieciešamības gadījumā efektīvi un momentāni palielinot datu uzglabāšanas servera jaudu un ietilpību vai, tiešiotrādi, to samazinot, lai velti nešķiestu līdzekļus. Jāņem vērā, ka tehnoloģijas attīstās tik strauji, ka tas, kas bija ātrs un moderns pirms gada, šodien jau ir pamatīgi novecojis , bet vēl pēc gada, iespējams, vairs nebūs izmantojams Mākslīgais intelekts, kas strauji ienācis ne tikai zinātnē, bet arī mūsu sadzīvē, lēnām sāk aizvietot cilvēkresursus dažādos darbos. Vai mākslīgais intelekts aizvietos arī grāmatvedi?
Latvijā grāmatvedības uzskaite nav atdalāma no nodokļu uzskaites, un mūsu valstī nodokļu sistēma ir ļoti sarežģīta, tāpēc, kamēr nodokļu piemērošana nebūs viegli uztverama un kamēr to varēs dažādi traktēt un pārprast, tikmēr būs nepieciešams cilvēks - ar loģisku un radošu domāšanu.
Grāmatvedība ir nozīmīgs uzņēmumu vadīšanas instruments, ar tās palīdzību tiek iegūta informācija par katra uzņēmuma saimniecisko un komercdarbību, par uzņēmējdarbībā izmantotajiem mantiskiem un naudas līdzekļiem, to īpašniekiem un daudz ko citu.
Apkopojot dažādos avotos minētās grāmatvedības definīcijas, var teikt, ka grāmatvedība ir gan māksla, gan process, kurā hronoloģiski un sistemātiski tiek reģistrētas naudas vienības un analizēti uzņēmuma darījumi un notikumi, kuri vismaz daļēji ir finansiāla rakstura, kā arī tiek apkopoti, sagatavoti pārskati un skaidroti darījumu rezultāti. Tas ir process, kurā tiek noteikta, mērīta un publiskota finansiāla informācija, lai dotu iespēju šīs informācijas lietotājiem pieņemt lēmumus un spriedumus.
