Divu brāļu – slepkavas un izvarotāja – konflikts atklāj kādu grūti risināmu problēmu cietumu sistēmā. Ieslodzītajiem ir pieejami telefonsakari un internets, tādējādi viņi spēj nekontrolēti sazināties ar ārpasauli, ietekmēt brīvībā esošos un plānot jaunus noziegumus.
Ieslodzījuma vietu pārvalde 2006. gadā ziņoja, ka Latvijas cietumos iepriekšējā gada laikā konfiscēti 1024 mobilie telefoni, kā arī to SIM kartes un lādētāji. Toreiz tas likās ļoti daudz, taču turpmākajos gados cietumnieku nelegālais sakaru nodrošinājums strauji pieauga, līdz 2013. gadā sasniedza augstāko rādītāju - 3645 konfiscētus tālruņa aparātus. Pēc tam cietumos tika pastiprināti drošības pasākumi, gan apgrūtinot telefonu ienešanu, gan traucējot pašu signālu. Tomēr izskaust nelegālos sakarus ieslodzījuma vietās ne tuvu nav izdevies, un 2018. gadā konfiscēti nepilni divi tūkstoši telefonu. Tādas statistikas, cik telefonu netiek konfiscēti, nav. Taču faktu, ka tādi cietumnieku rīcībā ir, apliecina gan jauni no cietumiem koordinēti noziegumi un kaut vai tie paši telefonkrāpšanas gadījumi, gan pretenzijas, ko par telefonisku uzrunāšanu no cietuma vai nelegālu saziņu caur internetu ceļ brīvībā esošie.
Mammu, ienes telefonu!
Nesen Latvijas juristu apvienību un arī Neatkarīgo uzrunāja cilvēks, kura brālis sēž Centrālcietumā un sēdēs vēl ilgi - par izvarošanu. Brālis sistemātiski uzturas internetā, sūta īsziņas, zvana mātei, un galvenais kreņķis, ka arī aizliegtus pakalpojumus diedelē. Sūta mātei naudu, lai tā viņam nopērk jaunu telefonu. Attiecīgi brīvībā esošajam brālim par to dusmas. Esot ziņojis kaut kādiem cietuma darbiniekiem, taču bez rezultātiem. Tādēļ tagad vērsies juristu apvienībā un pie Neatkarīgās. Pats gan viņš arī nav nekāda dievgosniņa - atsēdējis savu termiņu par slepkavību. Cietumā sabijusi arī sieva. Nu tāda ģimenīte ar privāto iecirkņa policistu, kurš pēc kārtas visus viņus sēdina. Taču, kā atzīst juristu apvienības vadītājs Rihards Bunka - nelegāla saziņa no cietuma Latvijā patiešām ir problēma. Šā aizlieguma jēga pirms tiesas - lai apsūdzētais nevar sarunāt liecības, pēc tiesas - lai netiek pastrādāti jauni noziegumi. Taču praksē nelegāli telefona un interneta sakari cietumos ir pieejami. Kas tiek darīts, lai nesaskaņots un nekontrolēts telefona zvans un arī internets cietumā nebūtu pieejams, Neatkarīgā vaicāja Ieslodzījuma vietu pārvaldei. Kādas tehnoloģijas tiek izmantotas, un kādēļ cietumnieki tomēr tiek pie sakaru ierīcēm? Atbildes tapa teju mēnesi, un pie tām nemaz nebūtu iespējams tikt bez Tieslietu ministrijas papildu pamudinājuma. Acīmredzot tādēļ, ka pārvaldes cīņa ar telekomunikācijām ir vēl neefektīvāka nekā Donam Kihotam ar vējdzirnavām.
Wi-Fi turpat aiz žoga
Vispirms par to, kā telefoni iekļūst cietumos:
«Pārsvarā tie tiek iesūtīti caur pastu - vēstulēs un sūtījumos, nodoti pienesumu vai ieslodzīto apmeklējumu laikā, kā arī tiek pārmesti, pāršauti vai arī citādi nogādāti pāri ieslodzījuma vietas nožogojumam. Papildus iepriekš minētajam aizliegtie priekšmeti un vielas tiek slēpti mazgabarīta sadzīves tehnikā, kuru likumā noteiktajā kārtībā ir atļauts piegādāt ieslodzītajiem - televizoros, ledusskapjos, spēļu konsolēs un citos priekšmetos, kas ietilpst šajā kategorijā.»
Konstatējot pie ieslodzītā aizliegtu priekšmetu, tas tiek atņemts. Ieslodzīto par iekšējās kārtības noteikumu pārkāpumu soda, bet, ja izdodas pieķert mantas ienesēju, aiztur un nodod policijai tālākai lietvedībai arī viņu. Pērn par dažādu aizliegto priekšmetu piegādi ieslodzītajiem tika aizturētas 154 personas. Te jāatgādina, ka laiku pa laikam iekrīt arī kāds advokāts, kurš, apmeklējot klientu, nejauši aizmirsis kabatā «savu otro telefonu».
Tomēr kā vienu no būtiskākajiem iemesliem, kādēļ cietumos izdodas iedabūt telefonus, pārvalde min cietumu novecojušo infrastruktūru un to atrašanos pilsētu centros, kur blakus atrodas gan daudzdzīvokļu dzīvojamās mājas, gan dažādi citi publiski objekti. Ir dzirdēts, ka nelegālos saiņus pārmet pāri žogam, pārlidina ar dronu vai pāršauj ar arbaletu. Tāpat no ārpasaules arī tiek piegādāts internets - ieslodzītie bieži vien pieslēdzas pie otrpus žogam uzstādītajiem un pieejamiem Wi-Fi tīkliem, kuri nav nodrošināti ar piekļuves parolēm.
Armija, lai traucētu pretinieka sakarus, lieto signāla slāpēšanas iekārtas. Šāda pieredze ir arī cietumiem, tomēr to nevar saukt par veiksmīgu.
Atliek klasiskās metodes
Ieslodzījuma vietu pārvaldes rīcībā ir bijušas Beļģijā ražotas mobilo telefonu signālu slāpēšanas iekārtas. Taču tās bloķēja mobilo telefonu signālu arī tuvākajā apkārtnē, un cietumu apkaimes iedzīvotājiem bija pretenzijas. Tāpēc no augstajām tehnoloģijām nācās atteikties, un tagad cīņā ar telekomunikācijām tiek izmantotas klasiskās metodes:
- pienesumi un sūtījumi tiek pārbaudīti ar bagāžas apskates rentgena iekārtām un izmantojot dienesta suņus;
- tiek veikta ienākošo/izejošo cilvēku pārbaude, izmantojot metāla detektoru iekārtas;
- ieslodzījuma vietās sistemātiski tiek veikta ieslodzīto, kameru un citu telpu pārmeklēšana;
- ieslodzīto kamerās īsteno daudzveidīgu pasākumu kopumu, kas neļauj ieslodzītajiem saņemt aizliegtos priekšmetus un vielas, piemēram, caur logu.
Laika gaitā ideja par ieslodzīto pilnīgu izolāciju no sabiedrības ir mīkstināta. Atklātajos cietumos ieslodzītajiem ir atļauts glabāt un izmantot savus personīgos mobilos telefonus. Daļēji slēgtajos cietumos bez ierobežojumiem drīkst izmantot ieslodzījuma vietā esošos taksofonus. Taču par smagiem noziegumiem cilvēkus liek slēgtā tipa cietumos vai to nodaļās, un no turienes zvanīt mammai bez administrācijas akcepta nav atļauts.
Saņemot informāciju par konkrēto gadījumu, kur brīvībā esošais brālis sūdzējās par cietumā esošā brāļa sistemātisku vizitēšanu virtuālajā telpā, administrācija veica pārbaudi un pie konkrētās kameras ieslodzītajiem arī atrada aizliegtus priekšmetus. Statistikā vēl plusā pāris telefoni, bet vainīgos gaida disciplināratbildība. Vismaz kādu laiku mammas netraucēs.
Ieslodzījuma vietās konfiscētie telefoni:
2013. gadā - 3645;
2014. gadā - 3307;
2015. gadā - 2845;
2016. gadā - 2616;
2017. gadā - 2284;
2018. gadā - 1936.
Avots: Ieslodzījuma vietu pārvalde
