Daudzās dzīvnieku aizsardzības biedrības, kas spītīgi nereģistrējas par patversmēm, cenšas izgāzt nozares sakārtošanai nepieciešamos grozījumus normatīvajos aktos. Tās vēlas darboties kā pagrīdes suņu un kaķu veikali, bet vienlaikus turpināt iekasēt no sabiedrības ziedojumu naudu, apelējot pie cilvēku līdzcietības.
Šokējošais gadījums Ropažos, kad triju cilvēku ļaunprātības rezultātā ilgstoši badā un bez ūdens tika spīdzināti amerikāņu Stafordšīras terjeri, pašlaik kalpo par jaunu stimulu grozījumu virzībai lolojumdzīvnieku aprūpes normatīvos. Administratīvā kārtā fiziskām personām par dzīvnieku labturības prasību pārkāpumiem varēs piemērot līdz pa 350 naudas soda vienībām (viena vienība ir 5 eiro ekvivalents), bet par cietsirdīgu izturēšanos pat 400 vienību. Krimināllikumā sodi, protams, ir vēl skarbāki un paredz arī cietumsodu. Taču līdz ar skarbākiem sodiem varmākām likumos mēģina iemuļļāt nosacījumus līdzcietības ekspluatācijai teju industriālos apmēros.
Bez čipa kontrole neiespējama
Vienlaikus Saeimā ekspertu virzītajiem grozījumiem Dzīvnieku aizsardzības likumā un Veterinārmedicīnas likumā pa aplinkus ceļiem tiek lobētas normas, kas apgrūtinātu uzraudzīt kaktu patversmes jeb tā dēvētās dzīvnieku aizsardzības biedrības. Ļautu tām arī turpmāk izvairīties no pilnvērtīgas dzīvnieku uzskaites. Un tas pat neattiecas tikai uz nereģistrētajām patversmēm. Latvijas lielākā patversme Ulubele, kas lepojas ar faktu, ka dzīvniekiem tikpat kā nepiemēro eitanāziju, no saviem vairāk nekā 200 suņiem uz 28. februāri oficiāli reģistrējusi tikai 75. Un konflikts ar Pārtikas un veterināro dienestu (PVD) šajā jautājumā turpinās. Dienests liek reģistrēt, patversme nereģistrē. Bet pašvaldībām pie šādas neiespējamas uzraudzības ir aizdomas, ka par vienu un to pašu suni patversmēm nākas maksāt pa vairākiem lāgiem. Bez mikročipa to klientiem izsekot nav iespējams. Brūns bezsugas duksis - tas ir pārāk izplūdis apzīmējums. Tādu vienā patversmē var būt desmitiem.
Ar neoficiālajām patversmēm situācija ir vēl sliktāka. Tām sistemātiska kontrole vienkārši nav iespējama, jo nevienā likumā PVD nav uzdots inspicēt biedrības kā tādas. Pat, ja to darbība ļaunprātīgi ekspluatē mazinformētas sabiedrības līdzcietību. Turklāt pastāv dibinātas aizdomas, ka šīs biedrības ne tikai vāc ziedojumus, bet vienlaikus pašas arī nelikumīgi pavairo dzīvniekus. Taču neafišētais dzīvnieku bizness šīm biedrībām nekādi neliedz parakstīties zem dramatiskas petīcijas Saeimai ar visai diskutabliem likumdošanas ierosinājumiem. Dubultot obligāto saimnieka meklēšanas (lasi - dzīvnieku tirgošanas) termiņu līdz 30 dienām, kā arī atļaut čipēt patversmju suņus personām bez speciālās veterinārmedicīniskās izglītības.
Paniku ceļ parakstu platformā
Paralēli vēl tiek vākti paraksti sabiedrības iniciatīvu platformā Mana balss zem iniciatīvas Par mājdzīvnieku turēšanas likumu grozījumiem. Galvenā vēsts - nedrīkst pieļaut, ka biedrībām jāreģistrējas par patversmēm: «Šobrīd pastāv reāli draudi iznīcināt gan dzīvnieku aizsardzības biedrības, gan dzīvnieku glābšanas ideju kā tādu.»
Taču, kā Neatkarīgajai skaidro Zemkopības ministrijas Veterināro objektu uzraudzības daļas vadītāja Mairita Riekstiņa, neviens nevienu negrasās iznīcināt. Vienkārši organizācijām, kas veic patversmes funkcijas, jāreģistrējas par patversmi, lai tiktu nodrošināta un uzraudzīta dzīvnieku labturības prasību ievērošana. Ja vienuviet tiek turēti 80 dzīvnieki, tā reāli ir patversme, un ir nepieciešams noteikts darbinieku skaits, veterinārā aprūpe, higiēna. Un izmisīgā pretošanās kontrolei te nekādi nav saprotama. Pagaidām gan ierosinājumi nav izlasāmi konkrētā likumprojektā, jo vēl tiek diskutēti darba grupā Zemkopības ministrijā, taču ažiotāža sacelta varena. Iespējams, pretestība skaidrojuma ar faktu, ka «dzīvnieku glābšana» šo biedrību un arī atsevišķu patversmju izpildījumā pārvērtusies par nekaunīgu biznesu, kam nav vēlmes atskaitīties, piemēram, Valsts ieņēmumu dienestam par katru notirgotu suni - par kuru vispirms samaksā pašvaldība vai vecais īpašnieks, pēc tam ziedotāji un finālā vēl jaunais īpašnieks. Skaidrs, ka dažiem būtu pamats raizēties par šādas zelta dzīslas izsīkšanu.
Desillda audžuģimenē
Bet no dzīvnieku un viņu sabiedroto - vetārstu - viedokļa raugoties, ir vēl citas aktualitātes, kas būtu atspoguļojamas normatīvajos aktos. Pērn augustā no nelegālas audzētavas tika konfiscēti 18 suņi. Rodēzijas ridžbeka kucēni un to mātes. Lielākā daļa - slimi, briesmīgos apstākļos turēti. Īpašniece tagad tiesājas, lai suņus atgūtu, jo kucēni - tā ir dzīva nauda. Process ievelkas, un suņi ir šā procesa ķīlnieki. Lietiskos pierādījumus nedrīkst atdot jauniem īpašniekiem. Nedrīkst pat sterilizēt. Kā atzīst Latvijas Veterinārārstu biedrības pārstāve Lita Konopore: «Tiesvedība ilgs vēl gadus divus. Kam pēc tam vairs interesēs pieauguši bezšķirnes suņi - viņiem vienīgais ceļš būs eitanāzija.» Tāpēc vetārstu biedrība grib rosināt, lai tiesu lietas, kurās iesaistīti dzīvnieki, tiek skatītas prioritārā kārtībā - pēc iespējas bez kavēšanās. Lai dzīvie lietiskie pierādījumi ātrāk tiek pie lēmuma.
Stāstā par citu lietisko pierādījumu - amerikāņu Stafordšīras terjera suneni Desilldu, ko īpašniekiem Ropažos neizdevās nobadināt līdz nāvei, ir arī laba ziņa - policija to nodevusi aprūpē audžuģimenei. Cerams, ka turpinājumā tiesībsargājošās iestādes nepieļaus viņas atdošanu reģistrētajai īpašniecei, kura vispirms viņu ekspluatēja kā dzemdējamo mašīnu, bet vēlāk atdeva citiem spīdzinātājiem.
