Arnis Cimdars: Man pieredze ļauj nekāpt uz veciem grābekļiem

Arnis CIMDARS ir Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) priekšsēdētājs kopš 1997. gada. Tagad pāris 13. Saeimas koalīcijas partijas grasās viņu pārvēlēt. Taču vienīgais to arguments ir – par ilgu. Pienācīgs, profesionāli pamatots komisijas un tās priekšsēdētāja darba vērtējums nav atrodams. Arī tāpēc Neatkarīgā lūdza vērtēt CVK darbu un komisijai turpmāk darāmo pašu tās priekšsēdētāju – Cimdara kungu.

- Jūs esat savā amatā vairāk nekā divdesmit gadu. Kas tas par darbu, kāda ir tā specifika?

- Jā, ir vairāk par divdesmit gadiem... Un acīmredzot nu ir īstā reize un īstā vieta pieminēt vēlēšanu administrēšanas specifiku, kura netiek mācīta ne skolās, ne augstskolās kā profesija. Tā tiek apgūta darbojoties. To, ka šādas zināšanas ir nepieciešamas, sevišķi apliecina pašvaldību vēlēšanas. Tad, kad mainās vēlēšanu komisijas, kad nāk jauni vadītāji. Tad parādās liela atšķirība - vai ir iespējama iepriekš gūtās pieredzes pārmantojamība vai nav.

Vai nu komisija sāk visu no jauna, vai arī komisijā tomēr ir saglabājies kodols un tās institucionālā atmiņa glabā informāciju par to, kāda ir specifika atsevišķos iecirkņos, konkrētās ļaužu grupās, vidē, kur dzīvo šie cilvēki.

- Vai tad CVK nenodarbojas ar šīs pieredzes sintēzi, analīzi, uzkrāšanu?

- Uz ko es vedinu? Es vedinu uz to, ka, patiesi, pieredzes pārmantojamība ir svarīga arī CVK, kura tiek vēlēta ik pēc četriem gadiem, bet dažreiz arī pēc īsākiem periodiem pārvēlēta. Viens no galvenajiem pienesumiem manā gadījumā ir tas, ka esmu nodrošinājis institucionālo atmiņu. Pieredze uzslāņojas gadu kārtās, un katrs jauns izaicinājums vēlēšanās, tautas nobalsošanās vai parakstu vākšanās šo pieredzi bagātina. Esam izvairījušies no atkal uzkāpšanas uz iepriekšējo gadu grābekļiem. Un jo mazāk jātērē resurss kļūdu novēršanai, jo vairāk paliek laika, lai veiktu iestrādes attīstībai. Turklāt attīstību bijis jāspēj veikt esošo līdzekļu robežās. Un attīstības īpatnība vēlēšanās ir tāda, ka atšķirībā no ministrijām un citām iestādēm darbs ir ciklisks. Vēlēšanu starplaikos tu nevari neko izmēģināt. Nekādus jaunus projektus. Tu nevari neko kardināli jaunu attīstīt, neapdraudot pamatuzdevunu...

- Bet vai ne tieši tādēļ šī specifiskās pieredzes bagāža un tās apjoms ir tik svarīgi?

- Jā, tāpēc tā pieredze ir tik svarīga. Un tādēļ ir būtiski, lai katru reizi, sperot nākamo soli uz priekšu, attīstoties, varētu balstīties uzkrātajā pieredzē, nodrošinot, lai izmaiņas būtu tādas, kas ļauj sasniegt vēlamo mērķi. Turklāt, ja iecerētais solis uz priekšu kaut kādu tehnisku iemeslu dēļ neizdodas, pieredze šajā gadījumā ļauj saskatīt rezerves variantu, jo saskaņā ar Mērfija likumu - ja kaut kas var nenostrādāt, tad tas arī nenostrādā.

Jau gatavojoties pirmajām Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām Latvijā jaunās tūkstošgades sākumā, man radās vīzija par to, kāda būtu vēlamā vēlēšanu sistēmas attīstība valstī, nemainot Satversmē nostiprinātās pamatlietas. Vīzija ietvēra sevī vairākus elementus. Pirmkārt, vēlētāju reģistrēšanai izmantojam vēlētāju reģistru. Nevis kā valgus, kas piesien pie iecirkņa, bet kā instrumentu, lai cilvēks varētu nobalsot jebkurā vietā.

Bet tikai šogad Eiropas Parlamenta vēlēšanas varētu būt pirmā reize, kad mums vienlaikus ir vēlētāju saraksti, mēs esam piestiprināti katrs savam iecirknim, bet iepriekšējās balsošanas dienās varam nobalsot jebkurā no iecirkņiem ar nosacījumu, ka tajā iecirknī, uz kuru esmu aizgājis, ir iespējama tiešsaiste ar iecirkni, kurā esmu reģistrēts.

Ja mums to izdotos paveikt šajās vēlēšanās maijā, tad jau pašvaldību vēlēšanās mēs varētu šo modeli «uzpulēt», transformēt iegūto pieredzi produktā, lai Saeimas vēlēšanās 2022. gadā, kad nav iepriekšējas balsošanas (īstenībā tā jau vairs nebūtu vajadzīga), mēs varētu tajā sestdienā iet balsot uz jebkuru iecirkni gan iekšzemē, gan ārzemēs. Un balsot varētu ar pasi vai personas apliecību bez vēlētāju apliecībām.

Nākamais solis - panākt, lai mēs no jebkura vēlēšanu iecirkņa varam nobalsot par jebkuru vēlēšanu apgabalu. To nevar izdarīt, kamēr nav šī vēlētāju reģistra, jo reģistrs nodrošina nepieciešamo saikni starp vēlētāju un vēlēšanu apgabalu. Ir jāatrisina tas, kā vēlētājs, kurš, piemēram, darba darīšanās nonācis tālu no savas pašvaldības, saņems attiecīgo balsošanas biļetenu komplektu un kā balsojums tiks nogādāts uz vēlētāja iecirkni saskaitīšanai. Tehniski ir iespējami vairāki risinājumi. Manu redzējumu ir radījusi dažādās valstīs uzkrāta pieredze līdz ar mūsu vēsturisko attīstību.

- Manuprāt, gan vēlēšanu likumi, gan Centrālās vēlēšanu komisijas darbs ir šajos gados pamatīgi evolucionējuši.

- Jā, tā tas ir, bet esmu arī dzirdējis, ka CVK saistībā ar vēlēšanu attīstību tiek adresēti pārmetumi, kurus tā nav pelnījusi.

- Piemēram?

- Piemēram, kāpēc pagājušajā gadā uz Saeimas vēlēšanām arvien vēl bija jāizņem vēlētāju apliecības? Jā, bija 63 tūkstoši cilvēku, kuriem ir ID karte, bet nav pases. Tiek jautāts - kāpēc CVK nenokārto tā, lai viņiem šīs apliecības nav nepieciešamas? CVK jau laikus aicināja 12. Saeimas deputātus rīkoties, tomēr izmaiņas likumos nesekoja. Ja likumdevējs šo problēmu ignorē līdz pēdējam brīdim, tad CVK tur diemžēl neko vairs nevar darīt. Ja pārmetumus izsaka cilvēki, kuri nezina, kādas ir CVK iespējas ietekmēt parlamenta darba kārtību, tas vēl būtu saprotami, taču, ja šādu viedokli publiski pauž arī parlamenta deputāts, tad tas jau ir daudz bēdīgāk.

1. gadā, kad Saeimas vēlēšanās pirmo reizi lietoja vēlētāju apliecības, politiķi teica - nu, šoreiz ar vēlētāju apliecībām, bet nākamajā reizē mēs šo jautājumu atrisināsim. Pēc pusgada - 2015. gada pavasarī un vasarā - es apstaigāju visas frakcijas, atgādinot, ka līdz vēlēšanām palikuši trīs ar pusi gadu un vajadzētu risinājumu. Izteicu arī dažus priekšlikumus, ko un kā risināt. Pašai CVK likumdošanas iniciatīvas tiesību nav, bet neviena no Saeimas frakcijām tālāko virzību neuzņēmās.

Un tad pienāca brīdis, kad Saeima atkal nolēma lietot vēlētāju apliecības. Es nevaru ietekmēt parlamenta darba kārtību. Ja CVK priekšsēdētājam dotu tiesības to darīt, tad būtu jāsāk ar to, ka mums ir likumdošanas iniciatīvas tiesības. Pagaidām pārmest CVK to, ko nav izdarījis parlaments, nav korekti.

- Bet vai tad pašiem deputātiem kārtība šajās lietās nebūtu izdevīgāka? Tā viņi padarītu sev skaidrāku kaut vai savas nākotnes bildi.

- Jā, tas ir loģisks spriedums, bet ne vienmēr to sadzird parlamentā. Īsumā... Tiešām ir nedaudz paradoksāla situācija, kad politiķi vienlaikus līdzšinējo CVK veikumu vērtē pozitīvi, bet uzskata, ka priekšsēdētājs jāmaina, jo pārāk ilgi strādājis. Es saprastu, ja tas būtu saistīts ar vecumu un man piedāvātu aiziet pensijā. Tad tas varbūt būtu loģiski un saprotami. Bet iet pensijā man nepiedāvā.

- Turklāt jūs pats nesen teicāt, ka CVK priekšsēdētāja nomaiņa amatā neilgi pirms EP vēlēšanām būtu kā zirga nomaiņa skrējiena laikā. Kāpēc tā?

- Nē - tas ir atreferējums. Mana doma bija nedaudz savādāka. Es teicu, ka CVK mainīšana šajā brīdī ir īpatnēja ar to, ka - nav laika apstāties, izvērtēt to, kas ir noticis, veidot plānus priekšdienām, jo ir saspringti jādarbojas, tāpēc ka Eiropas Parlamenta vēlēšanu sagatavošana ir finiša taisnē. Un tādēļ tas ir kas līdzīgs zirgu mainīšanai. Bet patiesībā te nav runa tik daudz par zirgu mainīšanu, cik par kučiera mainīšanu. Jo zirgus un ratus nodrošina likums un finansējums. Bet arī no kučiera šis tas ir atkarīgs. Galu galā - lai neiebrauc grāvī.

- Manuprāt, vajadzīgs kučiera darbības objektīvs, profesionāls vērtējums. Mētāties ar pieredzi darbā, kur pieredzei ir liela vērtība, manuprāt, ir stulbi. Pagaidām saprātīgus kontrargumentus šai nostājai es Saeimas partiju uzskatos neredzu.

- Man šķiet, ka dažu frakciju līderi sākuši realizēt amata termiņu ierobežošanu bez valdības deklarācijā solītās amata termiņu skaita ierobežošanas izvērtēšanas. Ir amati, kuros divu termiņu ierobežojums pastāv, un ne tāpat vien, bet ar zināmu pamatojumu, ir skaidrs un saprotams. Tas ir gadījumos, kad amatpersonai ir salīdzinoši liela iespēja ietekmēt iespējamo rezultātu. Bet, ja runājam par CVK, tad te situācija ir pavisam cita. CVK nelemj, kurš tiks ievēlēts, kurš nē. To izlemj vēlētāji. Mēs ne varam pelnīt naudu, lai tā ienāktu budžetā. Piemēram, nevaram taču tirgot reklāmas laukumus biļetenu otrā pusē (esmu kaut kur pasaulē redzējis, ka tā dara). Mēs nevaram līdzekļus brīvi lietot pēc saviem ieskatiem. Mums ar likumu ir strikti noteikts, kas tieši ir jādara, kā ir jādara un kāda finansējuma ietvaros. Un faktiski šajā rāmī iespēja pieņemt kaut kādus politiskus lēmumus pa labi vai pa kreisi, paldies Dievam, nemaz nav iespējams.

- Tad man šķiet, ka Saeimas partiju izpausmes arvien nosaka nevis mērķi, bet pašmērķi.

- Tiešām - ar kādu mērķi? Vai tāpēc, lai kaut ko mainītu vēlēšanu administrēšanā? Visas izmaiņas vēlēšanu sistēmas ietvaros taču nosaka parlaments. Izmaiņas vēlēšanu kārtībā sākas un noslēdzas ar parlamenta lēmumu.

- Kādus riskus jūs negribētu piedzīvot tieši no parlamenta puses...

- Man grūti ātrumā iedomāties... Bet - to, ka vajadzētu organizēt tiešsaistes datu apmaiņu, es centos panākt jau desmit gadus. Runāju frakcijās un stāstīju, kā manā skatījumā būtu jāattīsta vēlēšanu kārtība. Daudz kas tika sadzirdēts un attīstīts, bet reģistrs kā tiešsaistes datu apmaiņas instruments līdz 2018. gada sākumam netika sadzirdēts - ne 2010., ne 2014. gadā. Noklausās, pamāj ar galvu, un - Saeimas vēlēšanās ir labi tā, kā ir. Tajā pašā laikā atgādinu, man nav likumdošanas iniciatīvas tiesību.

Un tad, pagājušā gada sākumā, CVK tika sadzirdēta. Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija uzklausīja ziņojumu par to, kā būtu jāattīstās Saeimas vēlēšanu kārtībai, un, pamatojoties uz šo ziņojumu, CVK sagatavoja grozījumus EP vēlēšanu likumā. Šos grozījumus pieņēma vēl 12. Saeima - 25. oktobrī. Arī jaunais parlaments ir atbalstījis šo manu ieceri, pieņemot grozījumus divos pavadošajos likumos - Republikas pilsētu un novadu vēlēšanu komisiju un vēlēšanu iecirkņu komisiju likumā un Vēlētāju reģistra likumā.

Bet - ir neatrisināts jautājums, lai gan likumā šāda kārtība ir paredzēta, vai tam piešķirs arī finansējumu? Jo bez finansējuma šo datu apmaiņu starp iecirkņiem uztaisīt nevar. Un, ja šīs iespējas nebūs, būsim atkal «piesieti pie iecirkņiem», un parādīsies jautājums - kurš vainīgs? Ja pastāvēs līdzšinējā retorika, tad «malējā» atkal var izrādīties CVK.

Pagaidām man ir grūti paredzēt, kā tas attīstīsies. Pagājušā gada 12. oktobrī mēs iesniedzām Finanšu ministrijā, salīdzinot ar sākotnējo aprēķinu, jau samazinātu finanšu pieprasījumu. Taču projektu valdība pat neizskatīja.

- Kas vēl bez sacītā būtu jāmaina mūsu valsts vēlēšanu sistēmā?

- Atļaušos izteikties par lietām, kuras ir nevis politiskas, bet tehniskas. Manā skatījumā pirmais mērķis - vēlētāju reģistrēšanas sistēmas tālāka attīstība. Tas nozīmē, ka 2022. gada Saeimas vēlēšanās būtu jāpanāk situācija, ka vēlētājs var nobalsot jebkurā iecirknī ar jebkuru dokumentu. Nākamajā attīstības posmā būtu jāpieliek klāt iespēja, ka var nobalsot jebkurā iecirknī par jebkuru vēlēšanu apgabalu. Tam var izmantot interneta sniegtās iespējas, piemēram, vēlēšanu biļetenu izdrukāšanu. Tās ir risināmas lietas, ja tam ir atbalsts parlamentā un valdībā.

Un, protams, jautājums ir arī ir par vēlēšanu komisijas atjaunināšanu. Manā skatījumā varbūt arī CVK pārvēlēšanu vajadzētu organizēt nedaudz citādi. Lai saglabātos uzkrātā pieredze, notiktu pieredzes pārmantošana. Es pieļauju, ka ir vairāki risinājumi. Piemēram, viens no tiem varētu būt tāds - saglabāt kārtību, ka vēlēšanu komisijas locekļus pārvēlē sešu mēnešu laikā pēc parlamenta vēlēšanām, bet CVK priekšsēdētāju - sešus mēnešus pirms Saeimas vēlēšanām. Līdz ar to, ja ievēlē jaunu priekšsēdētāju, tad pārējie astoņi locekļi ir tie, kas palīdz nodrošināt institucionālo atmiņu, virzīšanos uz priekšu. Savukārt pēc vēlēšanām, pārvēlot locekļus, priekšsēdētājs ir pieredzes nesējs. Ja piekrītam, ka pieredze ir vērtība, tad to nevajadzētu zaudēt. Un mums ir sasniegumi. Šobrīd es nezinu citu valsti, kur būtu izveidota tik augsta līmeņa vēlēšanu elektroniskās administrēšanas sistēma kā Latvijā. Strādājot ar milzīgu datu apjomu, mēs vēlēšanu gala rezultātu iegūstam jau pāris stundu pēc pusnakts. Turklāt pat vismazākajā Latvijas iecirknī ir vairāk nekā astoņi simti aiļu, kas jāaizpilda, jo kā vēlētāji mēs varam plusot un svītrot tik kandidātus, cik vēlamies. Citās valstīs protokolu datu aiļu skaits ir apmēram piecdesmit. Tātad mums - divdesmit reizes lielāks datu apjoms, bet rezultātu mēs paziņojam dažkārt pat ātrāk nekā valstīs, kur datu apjoms ir šīs piecdesmit ailes iecirknī.

- Kam būtu jākontrolē partiju finansēšana no valsts budžeta? CVK?

- Tas ir diskutējams jautājums. Šī ir funkcija, kura nav raksturīga CVK. Mums nav nedz darbinieku, nedz juridisko instrumentu, lai mēs spētu šo darbu atbilstīgi veikt. Līdz 2002. gadam, ja nemaldos, partiju finansēšanas kontroli veica Finanšu ministrija. Kritika bija, ka partiju finanšu kontrole ir «bezzobaina un nerezultatīva». Lai to risinātu, šai kontrolei bija nepieciešams arī instrumentārijs. Proti - tiesības pārbaudīt, administratīvi sodīt. 2002. gadā, lai arī sākotnēji bija paredzēts, ka to darīs CVK, gala izvēle tomēr krita uz KNAB. Un, man šķiet, ir labāk, ja šo kontroli veic iestāde, kurai ir attiecīgi instrumenti kontroles veikšanai.

- Vai kaut kas ir jāmaina saistībā ar tautas nobalsošanām,

referendumiem? Vai mums vajag, teiksim, Šveici?

- Manā skatījumā referendumi ir vajadzīgi tad, kad nestrādā pārstāvnieciskā demokrātija. Kā drošības vārstulis. Ejam uz vēlēšanām reizi četros gados, deleģējam tiesības lemt. Bet, ja šajos četros gados rodas kāds politisks strupceļš, kuru parlaments nespēj atrisināt, ir jābūt iespējai atdot atpakaļ tiesības lemt vēlētājiem - atrisinot jautājumu tautas nobalsošanā.

Taču Latvijā bija situācija, kad šo iespēju izmantoja kā vienu no politiskās sarunāšanās instrumentiem. Pārāk daudz, pārāk bieži un bez vajadzības. Līdz ar to tika veikti grozījumi, kas padarīja sabiedrības likumdošanas iniciatīvu nedaudz sarežģītāku. Šobrīd dzirdams viedoklis, ka savākt parakstus referendumam nu esot gandrīz neiespējami. Manā skatījumā pēdējie gadi, sākot no 2012., vai, pareizāk sakot, no 2015. gada līdz 2019. gadam ir pierādījuši, ka iespēju elektroniski parakstīties par atbalstu kādai iniciatīvai izmanto 99,94 procenti no vēlētājiem, kuri izvēlas paust atbalstu konkrētajai iniciatīvai. Tas nozīmē, ka mēs faktiski varam domāt par atteikšanos no parakstīšanās klātienē.

Bet, vai te vajadzīga Šveice vai nē, tas ir politisks jautājums. Manā skatījumā referendumā ir jēga balsot par jautājumiem, par kuriem vēlētājam ir viedoklis, pieredze un ja viņa spriedums ir pilnvērtīgs. Nevis taisīt referendumu par jebkuriem likuma grozījumiem.

- Bet - kā vērtējamas pašu vēlētāju likumdošanas iniciatīvas? Ko ar tām iesākt?

- Vēlētāju likumdošanas iniciatīvas pēdējos gados bijušas vienpadsmit. Tās visas ir noslēgušās bez rezultāta. Šobrīd aktuālas ir divas iniciatīvas. Atbalsts ir vājš, iniciatīvas grupu informatīvās kampaņas - neredzamas.

Manā skatījumā nākotnē varētu tikt izmantots tāds instruments kā ManaBalss.lv. Mēs varētu taisīt tādu kā sintēzi. Sākumā, kad ir tikai ideja, kas vēl nav formulēta kā gatavs likums, tā ar ManaBalss.lv instrumentiem nonāktu parlamentā. Tur par to diskutētu - spriestu par un pret, kamēr izkristalizētos iespējamais attīstības ceļš, arī kādu likuma tekstu vajadzētu

taisīt. Un tad, ja parlaments tomēr neatbalsta tālāko likuma virzību, tad iniciatīvas atbalstītāji ar jau sagatavotu un pat daļēji izdiskutētu likumdošanas iniciatīvu nāktu uz CVK.

- Kā jūsu vairāk nekā divdesmit gadu darbības laikā CVK mainījies likumdevējs, kā mainījusies politika?

- Politika ir mainījusies uz to pašu pusi, uz kuru sabiedrība. Un mūsu sabiedrība, manuprāt, ir gājusi patērētāju sabiedrības virzienā. Mēs kļūstam ciniskāki, vērtējot citus, arvien sliktāk redzam baļķi savā acī un arvien labāk - skabargu cita acī. Un viens no iemesliem tam ir, ka dzīvojam aizvien mazākos informatīvajos burbulīšos. Dzīvojam arvien šaurākās domubiedru grupās, arvien mazāk pieļaujot, ka arī citiem, atšķirīgiem viedokļiem ir tiesības uz eksistenci. Un šo tendenču atspoguļojumu mēs redzam arī parlamentā - «mana taisnība ir augstāka par citu taisnībām». Ja paskatāmies, kādas intereses tiek lobētas, tad arvien biežāk tiek lobētas partijas intereses un ne vienmēr tās sakrīt ar valsts, ar sabiedrības kopīgajām interesēm.