Igors Šuvajevs: Latvijā uz papīra viss skaisti, bet dzīvē notiek pilnīgi pretējais

Filozofijas doktors, Latvijas Universitātes (LU) Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, akadēmiķis Igors ŠUVAJEVS intervijā Neatkarīgajai pamatā vērtē, varētu teikt, mūsu ikdienu. Esmu iecerējis lūgt vēl vairākus filozofus izteikties par parastām, ikdienas lietām, vērtēt tieši ikdienu. Arī tādēļ, lai mēs – dienas prese – netopam pārāk lēta.

- Tikko latviski iznāca grāmata Bezvarīgo vara, kuras pamatā ir trīs čehu slavenības - Tomāšs Gariks Masariks, Jans Patočka un Vāclavs Havels, bet faktiski tas ir rakstu krājums, kurā redzami gan citi čehu, gan latviešu autori. Jūs esat viens no šīs grāmatas sastādītājiem. Kādā kondīcijā šie bezvarīgie, kurus piesauc Havels, ir šobrīd? Bet pirmāk - par pašu grāmatu...

- Ko tur daudz teikt par grāmatu? Grāmata ir izdota, savā ziņā tas ir brīnums, ka to izdevās izdot latviešu valodā. Var gadīties, ka Čehijā to patlaban nebūtu tik vienkārši izdot. Jo, ņemot vērā politiskās turbulences Čehijā, tas nebūtu tik vienkārši. Havela piekritēji tagadējā Čehijā tiek zākāti līdz nelabumam. Savukārt šeit latvieši beidzot vismaz fragmentāri tiek iepazīstināti ar triju domātāju - Masarika, Patočaks, Havela - darbiem.

Pašu bezvarīgo stāvoklis, man šķiet, nav īpaši mainījies. Ja paliek pie Havela pozīcijas, pie tā, kā tas bija pēc 1968. gada un kā Havels to mēģināja saprast, kad 1978. gadā pēc Patočkas nāves tapa viņam veltītā eseja Bezvarīgo vara, tad bezvarīgie patlaban ir tādā pašā situācijā kā tolaik.

- Bet, ja ir bezvarīgo vara, tad bezvarīgajiem tomēr ir kaut kāds varas resurss.

- Skaidrs, ka bezvarīgajiem ir vara. Cilvēks leģitīmi nevar atbrīvoties no varas attiecībām. Viņš tajās vienmēr ir iejaukts. Jautājums ir tikai par to, vai viņš spēj tās izmantot vai nespēj...

- Vara ir spēja rīkoties...

- Jā, protams. Tāpēc atsaukšanās uz bezvarīgajiem ir savā ziņā ērta pozīcija. Jo var teikt - ko tad nu es, es jau neko un tā tālāk. Tā nepavisam nav. Tāpēc būtu ieviešama vēl viena korekcija. Latviski bieži vien saka: jā, tas, lūk, esot politiķis. Jo viņš tur kaut kur kaut ko dara. Principā ikviens ir politiķis. Var jau, protams, veidot nošķīrumu tā sauktajā makropolitikā, mikropolitikā... Bet tas neko īpaši daudz nedos. Tas var palīdzēt kaut ko saprast, izskaidrot, bet ne dzīvot.

- Taču - kā tas konstruējas? Vai mūsu, Latvijas, gadījumā jūs redzat tam kādas arhitektoniskas, sistēmiskas būves pazīmes?

- Latvijas gadījumā es to redzu vairākos aspektos. Nez vai visus varēšu te uzskaitīt. Sākšu ar vienu. It kā aplinkus. Viņgad Salamankas universitāte atzīmēja savu astoņsimtgadi. Un man pagājušajā gadā gadījās būt Salamankā, kad Spānija atzīmēja savu Konstitūcijas dienu. Tas būtu otrais aspekts. Atzīmējot Konstitūcijas dienu, uzstājās simfoniskais orķestris ar slavenu dziesminieku Amancio Pradu. Pēc koncerta publika, protams, vēlējās, lai būtu kāds papildinājums. Un Prada, slavens dziesminieks, paņēma rokās Konstitūciju, atgādināja par to un teica, ka īstenībā, ziniet, lai kaut kas tāds rastos, ir vajadzīgi daudzi profesori. Viņš sāka uzskaitīt. Un tad teica - vienam no viņiem es veltu dziesmu, ko tagad dziedāšu.

Vai varat iedomāties, ka Latvijā Konstitūcijas dienā tiktu minēts kāda profesora vārds... Secinājums par Latviju ir ļoti vienkāršs - intelektuālās tradīcijas te gandrīz nav. Drīzāk - gluži pretēji - var runāt par antiintelektuālo tradīciju, kura, starp citu, iezīmējās pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Antiintelektuālisms ir vēršanās pret racionālo, intelektuālo. Vispārējās aprisēs intelektuālais tiek pieļauts kā dekorācija, kā tautsaimniecībai noderīgus rezultātus sniedzoši pasākumi. Vai vienkārši kā kaut kas tāds, ar ko var palepoties. Svarīgākais - konstitūcija ir formālu lietu atgādinājums, un tā prasa formas ievērošanu, kuru nepieciešams nemitīgi uzturēt un aktualizēt. Gluži tāpat ir ar intelektuālo. Ja tā nenotiek, tad arī nonākam antiintelektuālismā.

Turpinām par Latviju. Pavisam nesen tika publicēta LETA ziņa, ka LU profesori saņemot teju vai trīs tūkstošus eiro. Varat pastaigāt te pa fakultāti, bet nevienu tādu neatradīsiet. Bet tad jau sanāk, ka tie profesori ir vai nu slinki, vai arī nekam nederīgi. Par to, ka viņi būtu slinki, nevar runāt, jo viņi strādā daudzās dažādās vietās. Tātad - runa ir par kaut ko citu. Te uzreiz var ķerties vērsim pie ragiem. Runa ir par kaut kādu virtuālo pasauli, kurā viss ir skaisti, jauki un tamlīdzīgi. Faktiskajā pasaulē notiek pilnīgi pretējais.

Tajā pašā vēstījumā tiek teikts, ka varētu no ārzemēm piesaistīt jaunos profesorus, kuru atalgojums būtu vismaz četri tūkstoši. Kas iznāk? Ja aicina šādus jaunos, kuriem maksā vairāk, rodas jautājums - kāpēc šāda diskriminācija? Pēc kādas pazīmes - etniskās, valodas? Turklāt - runa ir par jauniem, par iesācējiem profesoriem no ārzemēm. Un kā viņiem iestāstīsi, ka tas ir tikai uz sešiem gadiem. Citur pasaulē pierasts - ja esi profesors, tad tu esi profesors uz visu mūžu, bet pie mums ik pēc sešiem gadiem tev jāiziet pārbaude. Tātad - vai nu pastāv šī virtuālā pasaule, kurai ļaujas, nedomājot par to, kā tas ir faktiski, vai arī vienkārši nesniedz norēķinu par faktisko, par esošo. Un tad sāk dzīvot savā iedomu pasaulē. Bet iedomu pasaulē viss ir skaisti. Tajā gan nekāds intelekts, nekāda racionāla darbība nav iespējami.

- Taču intelekts it kā nosaka zināmu kvalitāti visās jomās.

- Jebkurā jomā. Bet vēl par to norēķinu sniegšanu. Piemēram, nenāktu par sliktu atcerēties, ka ir viens slavens XIX gadsimta Latvijas sociologs, kura vārdā ir nosaukta Pāvilosta - Pāvils Lilienfelds. Cik daudzi par viņu zina, cik daudz viņa veikums ir iestrādāts mūsdienās? Man ir divi iemesli viņu pieminēt. Tas, ka viņa veikums nav iestrādāts, un, otrkārt, viņš aizsāka to, ko varētu nosaukt par organoloģisko diskursu. Jo tad, kad runā par valsti kā organismu, kā noteiktu orgānu kopumu, izrādās, ka runā tajā pašā terminoloģijā, izmantojot tos pašus vārdus, bet - nesniedzot par to nekādu norēķinu. Un orgānus, kā zināms, var amputēt.

Vēl viens piemērs. Slavenākais XIX gadsimta filozofs Latvijā ir Johans Eduards Erdmans. Cik daudzi par viņu zina? Slavens hēgelietis. Dzimis Valmierā. Es abus divus - gan Lilienfeldu, gan Erdmanu - pieminēju tā apsvēruma dēļ, ka viņi savā ziņā neiederas tagadējā Latvijā, jo viens ir krievs, otrs ir vācietis, vācbaltietis. Tas nozīmē, ka krievisko, vācbaltisko vienkārši atmet. Tas nav vajadzīgs.

- Bet vai no tevis minētā hēgelista savā ziņā neizrietēja mūsu pirmās Atmodas censoņi?

- Tā varētu būt, jo Valmiera viņa dzīves laikā tiek dēvēta par jaunajām Atēnām un tur norisinās ļoti intensīva intelektuālā dzīve.

Bet - kas notiek tālāk? Vāciskais, vācbaltiskais tiek atmests, krieviskais tiek atmests, un vairs nav saprotams - kas ir savējais. Īstenībā notiek atsavināšana. Turpinot šo atsavināšanu, nesaprot vēl dažas lietas. Nesaprot arī boļševistisko atsavināšanu, kas arī patlaban sit augstu vilni. Taču atgādināt gribēju ko citu. Piemēram, par Krišjāni Baronu tiek runāts kā par Dainu tēvu... Bet kur tas notiek?! Tas notiek Krievijas impērijā. Barons parādīja, ka šiem it kā atpalikušajiem aborigēniem ir folklora. Un - laikā, kad Krišjānis Valdemārs aicina visus latviešus doties jūriņā, Krievijas impērija nostiprina savas jūras robežas. Tas viss notiek Krievijas impērijas ietvaros, bet šo impēriskumu aizmirst vai izliekas nemanām.

- Lai vai kā, bet ir normāli, ka latviešu smadzeņu centri radās intelekta koncentrācijas vietās. Lai impērijā, bet tomēr - vai no tā neizauga nacionālā pašapziņa?

- Jā, saka - tie ir latvieši, bet aizmirst, kādā kontekstā tas ir noticis. Turklāt jaunlatvieši pasi mācījās latviešu valodu, valodu, kuru paši veidoja. Nākamais - par latviešu strēlniekiem var daudz ko runāt, bet, es atvainojos, viņi bija Krievijas armijas sastāvdaļa. Es uzsveru tikai šīs divas dimensijas - ja atmest vācisko, vācbaltisko un krievisko, daudz kas kļūst nesaprotams. Vēl viens piemērs. Dvēseļu putenis. Brīnišķīgs literārais darbs, tomēr atvainojos, rasistiskos toņos ieturēts romāns. Atliek to vien salīdzināt ar romānu, kas radies gandrīz vienlaicīgi - ar Remarka Rietumu frontē bez pārmaiņām. Pilnīgi atšķirīgi vērtējumi notiekošajam. Bet - par toņiem nav ko brīnīties, jo Aleksandrs Grīns ir netapis psihiatrs, viņa psihiatrijas skolotājs bija viens no rasistiskās psihiatrijas veidotājiem, kurš pēc tam, starp citu, kļūst par Latvijas psihiatrijas tēvu. Hermanis Buduls.

Kolīdz skatām kontekstu un tos, kas sniedz šo norēķinu, atklājas nedaudz citas lietas. Bet Grīnu es pieminēju arī tāpēc, ka, es atvainojos, trešā atmoda sākās 1934. gada 15. maijā. Grīns to tā sāka dēvēt, un Virza turpināja to pašu. Trešā atmoda ir apvērsums.

- Īstenie latvieši jūs par šito lamās...

- Bet jūs pats teicāt, lai es runāju skaidri un gaiši. Es to arī daru. Norēķinu sniegšana nozīmē - teikt skaidri un gaiši un beigt izlikties. Atalgojums augstskolu pasniedzējiem - tā ir šī izlikšanās. Pieļauju, ka vēl ir cilvēki, kuri saprot izteikumu Potjomkina sādžas. Te ir sabūvētas daudzas un dažādas Potjomkina sādžas, bet uz papīra viss izskatās ļoti skaisti. Faktiskā dzīve ir pilnīgi kaut kas cits. Latvijas cilvēki ir ļoti labi iemanījušies izmantot padomju laikā pastāvējušos mehānismus. Atrakstīties, producēt papīrus... Uz papīra viss skaisti, bet dzīvē notiek kaut kas pilnīgi pretējs. Un tas turpinās šobrīd. Latvijā.

- Ko tad mēs, latvieši būdami, īsti gribam? Mēs domājam, ka mums par daudz birokrātijas, bet vienlaikus noniecinām 4. maija «auseklīšus» par to, ka tie nepienesa mums pie gultas to, ko gribējām. Kas mēs esam?

- Tas ir pārāk sarežģīts jautājums. Atgriezīšos pie Masarika. Jo viņš bilst vienu lietu, kas ir ārkārtīgi svarīga. Viņš teic, ka demokrātija paredz izglītotu cilvēku. Un viena no šī izglītotā cilvēka sastāvdaļām ir pašizglītošanās.

Šobrīd izglītošanās ir ne tikai pamesta novārtā, bet brīžiem man rodas iespaids, ka tad, ja te ierastos kāds marsietis, viņam varētu rasties iespaids, ka Latvijā izglītības sistēmu cenšas iznīcināt.

Kaut vai tā saukto mazo skolu iznīcināšana. Citādi to nevar saukt. Tas neveicina nedz izglītību, nedz intelektuālismu. Savukārt, ja skatīties, kā norisinās šī iznīcināšana, apvienojot skolas centros, ko nodēvē par attīstības centriem, tad īstenībā tā ir politika, kas raksturo sabiedrību, kurai svarīgākais modelis ir koncentrācijas nometne. Un koncentrācijas nometnē katrs ir par sevi. Neskaties uz citiem un mēģini kaut kādā veidā izdzīvot.

Protams, mana pozīcija ir nedaudz atšķirīga no Masarika un Havela pozīcijas. Nevajag nodarboties tikai ar demokrātijas daudzināšanu. Jo demokrātijā iedzimst totalitārisms. Totalitārismu tikai nosacīti var dēvēt par demokrātijas pretstatu. Demokrātija arī var izvērsties totalitāra. Un mūsdienās ir diezgan daudz iezīmju, kas liecina, ka tā ir totalitāra. Atgriežoties pie konstitūcijas - demokrātija ir formālu procedūru īstenošana un šo formālo aktu aktualizēšana. Līdzko tas nenotiek, demokrātija tās pozitīvajā nozīmē sabrūk.

Jau pieminēju virtuālo pasauli - kaut kā nodēvēšanu citos vārdos. Piemēram, Latvijā jau ilgstoši ir populāras tā sauktās strukturālās reformas. Taču angliski nav runa ne par kādām strukturālajām reformām. Runa ir par strukturālo pielāgošanu. Jautājums - kam tiek pielāgots? Lai to paskaidrotu, atsaukšos uz diviem avotiem. Viens ir Janis Varufakis. Viņš savā grāmatā raksta par Rīgas elli. Nez kāpēc Latvijā ne par Varufaki, ne par to, kā viņš apraksta Rīgas elli, nekas netiek runāts un rakstīts. Līdzīgi ir ar Maiklu Hadsonu. Viņš raksta par to, ka Latvijā iezīmējas tā sauktais Stokholmas sindroms.

Un tagad var jautāt - kas kam tiek pielāgots? Tiek pielāgots tai formulai, kuru lielā mērā pārstāv Starptautiskais Valūtas fonds... Bet tā ir tikai izpildītājinstitūcija. Un - Pasaules Banka. Tātad principā, ja tā var izteikties, nekas nenotiek Latvijas interesēs. Gluži pretēji. Starp citu, tāpēc jau arī tiek sagrauta skolu sistēma, tāpēc tiek sagrauta augstākā izglītība un arī zinātne.

- Kas vainīgs?

- Manuprāt, varētu no šī jautājuma - kas vainīgs? - atsacīties, jo tas ir tradicionāls krievu inteliģences jautājums... Vajag nevis jautāt - kas vainīgs, bet vienkārši sniegt skaidru norēķinu un precīzi rīkoties.

- Tomēr precīzs situācijas vērtējums ir vajadzīgs. To es no varas pārstāvjiem neredzu.

- No kundzības pārstāvjiem. Tās ir kundzības pozīcijas. Un kungi laikam nekad īpaši ar lielu saprātu nav izcēlušies. Tāpēc nevajag viņiem pārmest to, ko viņiem nevar pārmest.

- Tomēr man nez kāpēc gribas, lai kāds man pasaka priekšā, kas te tagad ir patiesība. Kas te notiek?

- Patiesība? Varu atgādināt vienu brīnišķīgu rakstnieku Kaneti. Viņš rakstīja - Dievs nomira tāpēc, ka pārāk vulgāri apgājās ar patiesību. Patiesība ir briesmīga, šausmīga, patiesība nav ledenīte, ko sūkāt un tamlīdzīgi...

Bet - mēģinot pateikt, kas ir patiesība, es atkal pacentīšos sajūgt ar to intelektuālismu, zinātni. Un tagad runāšu tikai par augstāko izglītību. Klasiska augstākā izglītība nav iespējama bez filozofijas. Un tāpēc - ja visās Latvijas augstskolās būtu vismaz trīs kursi filozofijā...

Tātad viens kurss - filozofijas pamatproblemātika un vēsture. Otrs - loģikas kurss. Trešais - ētika. Atgādināšu, ka loģika un ētika ir filozofijas disciplīnas. Un, ja šo kursu visās augstskolās nav, tad runāt par augstāko izglītību nav nekāda pamata. Jā, ir kaut kāda izglītība, bet tā nav klasiskā, tradicionālā augstākā izglītība.

Paskatāmies - vai juristi apgūst loģiku? Un, pat ja viņi to apgūst, vai šo kursu docē akadēmiski izglītots filozofs? Ja tas tā nav un ja loģikas kursa nav, tad nav ko brīnīties, ka juristi var rīkoties visnotaļ neloģiski. Un arī ētika visos laikos ir tikai un vienīgi ētika.

- No kā mums, prastiem ļaudīm, šādā telpā pārtikt? Tu pieminēji Dieva nāvi. Bet kas tad te vēl palicis dzīvs? Ja jau «Dieva nāve» (Nīče), ja «autora nāve», tad «subjekta nāve» (Barts, Fuko). Kas paliek pāri? Kas nosaka, kas uztur cilvēcisko?

- Kas uztur cilvēcisko? Sākšu ar Dieva nāvi. Jā, to piedēvē Nīčem, bet Nīče to tikai atkārto. Un šādi acīmredzot tiek fiksēts vienīgi tas, ka vairs nav tās autoritātes, uz kuru var atsaukties un uz kuru var paļauties. Un līdz ar to visu šo nāvju virtenē acīmredzot šobrīd ir jānokļūst pie banālās atziņas, ka tikai pats, meklējot, pārbaudot, sniedzot norēķinu, tu vari kaut ko uzturēt.

Runājot par formāliem nosacījumiem, saistībā ar to pašu tikumu ir piemērs, kuru aplūko Kants. Pārdevējs, kurš neapšmauc mazu bērnu, kad tas iepērkas. Jautājums - vai pārdevējs rīkojās morāli vai nē? Īstenībā var gadīties, ka te nekādas saistības ar morāli nav. Viņš vienkārši ir ļoti labi aprēķinājis, ka labāk ir nešmaukt, jo tā viņa labā slava pastiprināsies un mazais bērns, kad izaugs, turpinās pie viņa nākt. Līdz morālei tas vēl nevelk.

Tagad paskatāmies, kas notiek Latvijā. Ja tu elementāri apdomājies, kā būtu labāk, un tā arī rīkojies, nevajag pat nekādu morāli un ētiku. Vai tas notiek? Lielākoties nenotiek! Piemēram - vai labāk ir maksāt nodokļus vai jēdzīgāk tos nemaksāt? Labāk ir maksāt, bet pat to cenšas neievērot... Te nevajag nekādu morāli, ētiku. Tā vienkārši ir nesaprātīga rīcība. Un, kamēr tu rīkosies nesaprātīgi, nav ko brīnīties, ka sekas būs nesaprātīgas.

Pieļauju, ka nodokļus varētu nemaksāt tad, ja šī nemaksāšana būtu pilsoniskas nepakļaušanās izpausme. Tas nozīmē - es publiski pasaku, ka neakceptēju šos noteikumus. Bet - es to daru kā pilsonis - atklāti un publiski. Un pilnīgi skaidrs, ka pastāvošā vara, precīzāk - kundzība, var mani sodīt par to, ko mana pilsoniskā stāja nepieļauj.

Esmu mēģinājis juristiem jautāt, ko viņi domā par pilsonisko nepakļaušanos. Viņi saka - nē, tas nav iespējams! Jo pilsonis, lūk, ir tas, kurš pakļaujas. Tikai tas ir pareizi!

Bet, mīļie, pilsonis jau nav tikai jūga lopiņš. Pilsoniskā nepakļaušanās spēj arī kaut ko īstenot. Bezvarīgo vara saistībā ar Havelu - tā ir tā pati pilsoniskā nepakļaušanās. Un - pagājušā gadsimta astoņdesmitie gadi Latvijā - tā arī bija pilsoniskā nepakļaušanās. Ja nav šīs pilsoniskās nepakļaušanās, ja nav formālu aktu un ietvaru ievērošanas, tad nekas jēdzīgs nenotiek.

- Kāds īsti šajos gados pēc neatkarības atgūšanas bijis mūsu vērtību transformācijas vektors? Kā esam šo brīvības laiku izmantojuši?

- Tas ir smags jautājums. Tik tiešām smags. Arī tajā ziņā, ka palaikam tas mani nodarbina, un es nespēju saprast, kas īsti ir noticis. Varētu teikt tā - sākums bija labs. Bet kāpēc pēkšņi ir nobrukums? Viena no manām atbildēm laikam ir ļoti vienkārša - cilvēki vienkārši gribēja dzīvot un dzīvoja. Jo astoņdesmito gadu beigas iezīmējās ar to, ka šķīda, bruka viss, kas varēja, un cilvēks... nevis labs vai slikts, nevis bailīgs vai drosmīgs... vienkārši centās izdzīvot. Bet tas ir viens no skaidrojumiem, pats arī neesmu par to pilnīgi pārliecināts. Kaut kas mani šajā atbildē neapmierina.

Taču ir vēl viens variants, ko var minēt. 80. gados jau vajadzēja mēģināt sniegt norēķinu par to, kas notiek. Arī par to - kas ir atmoda? Bikli mēģinājumi bija, bet tie Latvijā drīz vien tika nomākti. Tika nomākti ar vienu iznīcinošu argumentu. Manā uztverē šis iznīcinošais arguments ir nacionālas valsts piesaukšana. Jo, kolīdz tu kaut ko iebilsti, to vērtē kā vēršanos pret nacionālu valsti.

- Mēs piesaucam kā paraugu Rietumu pasauli. Bet vai kristīgā, Rietumu pasaule arī nepiedzīvo krīzi lietās, par kurām jūs runājat?

- Kolīdz saka «Rietumu pasaule», tas man rada izbrīnu. Jo Latvija ir Rietumu pasaule. Latvija nav pretstats Rietumu pasaulei. Latvija ir Rietumu pasaules sastāvdaļa. Manuprāt, gluži tāpat kā Latvijā, arī citviet norisinās šādi meklējumi, izpaužas neziņa, un, iespējams, tas ir viens no cēloņiem tam, kas notika deviņdesmito gadu sākumā.

90. gadu sākumā sašķīda Padomju Savienība. Un šādā šķīdumā nav tik vienkārši dzīvot. Turklāt tiek aizmirsts, ka sašķīda ne tikai viena nometne, sašķīda arī otra nometne, kura simbiotiski sadzīvoja ar to pirmo. Tā sauktā brīvā pasaule nespēja pastāvēt bez Padomju Savienības. Tie bija dvīņi. Un tad, kad šķīst viens, visticamāk, šķīst arī otrs. Var teikt arī tā - kad sabruka sociālisms, sabruka arī kapitālisms. Tā laikmeta kapitālisms. Un tagad mēģina atrast kādu citu. Un tas jaunais, kas iezīmējas, nav īpaši patīkams, skaists, tīkams.

- Bet vienlaikus mums it kā vajadzētu zināt pasaules pieredzi un no tās mācīties...

- Jā, bet varbūt mums vajadzētu mācīties no sīkumiem. Saistībā ar minēto grāmatu - kurš šobrīd Latvijā atceras un godina Eliahu Ripu vai Aldi Cilinski? Tie ir divi cilvēki, kuri saistībā ar 1968. gada norisēm Čehoslovākijā publiski tepat Rīgā kaut ko darīja. Viņi, manuprāt, netiek godināti un viņus pat īpaši neatceras. Bet drosme un varonība ir ikdienišķajā, sīkumos.

- Vai tev pašam ir kāda paradigmatiska, ētiska maksima šim laikam?

- Acīmredzot man vistuvākā tomēr ir Kanta pozīcija - kategoriskā imperatīva ievērošana.