Braucot uz fotosesiju pie slavenajām Ventspils puķu skulptūrām, ieplānotajā maršrutā jāievieš korekcijas – ainavu arhitekte Anita Neilande vispirms vēlas apskatīt, kā tiek apgriezti koki Valdemāra ielā.
Pa šejieni vīsies pusotru kilometru garais puķu paklājs, un no 80 000 puķu podiņiem būvētais Ginesa rekords būs jānobildē no augšas.
"Tam, ko es māku darīt, Ventspilī esmu atradusi izmantojumu. Man patīk pilsēta, patīk tās mērogs. Jā, teorētiski es varētu sēdēt kabinetā un tikai skaņot projektus, taču daudzas lietas gleznoju dabā. Tā šķiet pareizāk. Varu gan pakomandēt, gan puķu podiņus sabīdīt un, ja ieraugu, arī kādu nezāli izraut varu." Puķu politika
Neilandes saimniecībā nezāles tomēr ir pagrūti atrast, jo tāda ir puķu pilsētas politika. Koptas dobes koptā pilsētā:
"Ventspils prioritāte ir kārtība, un puķes ir šīs kārtības sastāvdaļa. Pat vienas dobes izveidošanai un kopšanai ir nepieciešams finansiālais segums. Bet Ventspilī tādu ir 43. Turklāt pavasara sīpolpuķu stādījumi ir vēl pilnīgi cita opera. Dažiem varbūt šī uzmanība šķiet pārspīlēta, ka no puķēm cilvēks nebūs paēdis. Taču atdot to latu apēšanai – tas arī nav nekāds risinājums."
Sākumā Anita pati nedaudz šaubījās, vai pilsētas ainavā iederas ļoti liels puķu daudzums. "Varbūt mums jābūt racionālākiem, jāpieiet šai lietai citādi?" Taču viena vizīte Maskavā visas šaubas izgaisināja. Toreiz, jau pirmo gadu strādājot Ventspilī, viņa vēl konsultēja dārza veidošanas jautājumos Latvijas vēstniecību Maskavā. Vēstnieks Jānis Peters ļoti atbildīgi attiecās pret dārzu. Tas ir lielākais ārvalstu vēstniecību īpašumos Maskavā. Turklāt viņš arī gribēja, lai par to rūpētos latviešu speciālisti. Un tieši 1999. gada pavasarī, kad Anita Neilande uzturējās Maskavā, mērs Jurijs Lužkovs bija licis visu galvaspilsētu sastādīt ar tulpēm. Nekas tā nevarot iepriecināt pēc garas ziemas kā puķes.
"Un patiešām – tās puķes paliek atmiņā. Viss kaut kas var notikt. Teroristi var māju uzspridzināt, bet tas ar laiku pazūd no atmiņas. Toties puķes paliek. Cilvēks ļoti daudz sajūtu uztver ar acīm. Ja pilsēta ir pelēka, arī sajūtas ir pelēkas. Liekas, ka te taču nekā nav un nekad nebūs... Puķes emocionāli iedod optimismu. Sajūtu, ka viss būs labi – mājās, darbā, visā dzīvē. Un tad es atbraucu mājās no Maskavas un domāju – jo vairāk puķu, jo dzīve skaistāka!"
Dārznieks+arhitekts
Par ainavu arhitekti Anita Neilande kļuva, iespējams, nejaušības dēļ. Bet iespējams, ka tā bija labi maskēta likumsakarība kādā lielā stratēģiskā plānā. Anita nāk no Siguldas, un padomju laikā tieši Sigulda bija tā vieta, kur vairāk uzmanības tika pievērsts ārtelpas sakārtošanai. Liels sīpolpuķu paraugdārzs. Anita to labi atminas un ar nožēlu secina, ka tā laika sasniegumi palaisti vējā. "Pirms pāris gadiem biju turp aizbraukusi – zāle nepļauta, koki apgriezti briesmīgi. Acīmredzami, ka ainava vairs nav Siguldas prioritāte."
Bet toreiz viņa stājās Rīgas Politehniskajā institūtā uz arhitektiem, neizturēja konkursu, un tai situācijā izvēle loģiski krita uz Bulduru dārzkopības tehnikumu. Acīmredzot koptā Sigulda bija nogūlusi apziņā kā vērtība. Buldurus Anita Neilande pabeidza. Kļuva par diplomētu dārznieci un uzreiz pēc tam tomēr iestājās arhitektos. Arī pabeidza. Abas profesijas bija apvienojušās vienā modernā sintēzē – ainavu arhitektūrā. "Manas paaudzes ainavu arhitekti pārsvarā tā arī nonāca līdz savai profesijai," stāsta Anita.
20 gadu viņa nostrādāja visu Latvijas dārzkopju
Mekā – Bulduros, kur bija ieguvusi savu pirmo izglītību, par pasniedzēju. Tāpēc nav brīnums, ka vesela kolēģu paaudze satiekoties viņai saka – labdien, skolotāj! 1999. gadā viņa saņēma piedāvājumu nākt uz Ventspili. "Divdesmit gadu Bulduros es citus biju mācījusi, un nu bija pienācis laiks pašai likt lietā šīs prasmes. Ventspils uz ārtepu liek ļoti lielu akcentu un šim nolūkam arī tērē lielus līdzekļus."
Nolaisties līdz dobei...
Līdzīgi kā daudzās citās profesijās, ainavu arhitektiem ir savas profesionālās nometnes, ko lielā mērā nosaka izglītošanās vieta. Vieniem primārā ir arhitektūras estētika, bet dārzs un tā iemītnieki ir tikai pakārtotas vērtības. Otriem – gluži otrādi, svarīgāki ir augi. "Piemēram, Jelgavā pat vienas katedras ietvaros pasniedzēji nevar vienoties par prioritātēm. RTU skolotāji savukārt studentiem māca, ka nevajag līdz dobes līmenim nolaisties. Es tam galīgi nepiekrītu! Es nolaižos līdz dobes līmenim!"
Protams, perfekti izstrādāts projekts – tas ir labi. Taču projekts ir tikai trešā daļa no nepieciešamā rezultāta, jo bez perfektas skices uz papīra vai datorā nepieciešams arī labs izpildījums un pēc tam arī laba uzturēšana. Daudzi jaunie tā aplaužas. Viņi no skolas sola atnāk ar lielisku teorētisko zināšanu bagāžu, prot pagatavot fantastiskas skices un grandiozas datorsimulācijas, taču, kad lieta nonāk līdz elementārajam zemes līmenim, kļūst nevarīgi. "Atnāca te viens dārznieks pie mums. It kā labi izglītots. Un tad darbinieki viņam uzdeva elementāru jautājumu – cik zemu apgriezt rozes. Viņš nevarēja atbildēt, jo nekad nevienu rozi nebija apgriezis." Ar ainavu arhitektiem esot tāpat. Nevar aizbraukt uz Barselonu, konstatēt, ka skaisti, un tad to pašu viens pret vienu taisīt te. Kāds topošais ainavu arhitekts bija ieradies Ventspilī praksē, bet, kad Anita Neilande aizsūtīja viņu skatīties, kā pilsētas labiekārtotāji stāda puķes, pateica nē. Neesot viņa cienīgi. "Acīmredzot viņu šai profesijā saistīja tikai skaistais amata nosaukums, nevis saturs."
Tam, ka bez praktiskajām zināšanām un pieredzes pie laba rezultāta netikt, apstiprinājums tālu nav jāmeklē. Nu jau par vēsturi kļuvušais Daugavpils mērs Rihards Eigims reiz paziņoja, ka Daugavpils kļūs skaistāka par Ventspili. Ka viņiem būs vēl vairāk puķu. Taču nav iespējams pārvarēt nereāli augstus mērķus. Jā, daugavpilieši iepirka lielu daudzumu puķu stādu – pa lēto, Polijā. Un pēc tam koda pirkstos. Maigākam klimatam selekcionētie augi vienkārši nepārziemoja. Dārznieku kompetences un pieredzes trūkums ambiciozajiem plāniem pielika punktu. Taču Anita Neilande atminas, ka sākumā arī Ventspilī viss nav gājis tik gludi, kā gribētos. Piemēram, apgaismes stabos iekārtos podus ūdens mašīnas šoferi pārlaistīja vai gluži otrādi – neaplaistīja, un pāris dienu laikā podu saturs pagalam sanīka. Tāpēc viņa arī neiesaka pilsētniekiem pārmērīgi aizrauties ar balkonu puķēm – nevajag taisīt tādu dobi, ko nevari uzturēt, "un, ja uz balkona ir puķe, tad tu esi tai piesiets, kā pie suņa".
Savs dārzs – visa pilsēta
Ventspils ar savu zaļo suni ļoti labi tiek galā. Viss notiek pēc plāna kā pa diedziņu. Šobrīd jau ir gatavas skices nākamā gada puķudobēm. Augustā tiks saskaņots šķirņu sortiments. Audzētāji attiecīgi var laikus ķerties pie darba, jo zina, kas būs pieprasīts. Šim gadam Ventspils puķes audzētas Jēkabpilī, pirms tam tās veda no Cēsīm. Salīdzinājumam var minēt, ka Rīga vēl februārī nezināja, cik naudas tiks atvēlēts pilsētas apzaļumošanai. Turienes speciālisti ir neapskaužamā situācijā. Protams, Rīgai pašai ir citi mērogi un cita mēroga problēmas. Tāpēc Anita tik labi jūtas Ventspilī. Visa pilsēta ir viņas dārzs, jo sava privātā viņai nemaz nav. Vecais stāsts par kurpnieku, kuram nav kurpju. Priekšnoteikumi it kā būtu – vīrs arhitekts, pati māk fantastiski sakārtot ārtelpu... un tomēr nav. Lai nu kā – Anita Neilande par to nesēro (varbūt tikai mazmazdrusciņ) un bauda to, ko sniedz darbs. Citi kolēģi, darba laikā dodoties ārpus Ventspils, domes žurnālā raksta – sapulce tur, pārrunas tur un tur vai kaut ko tikpat garlaicīgu, bet Anita bez sirdsapziņas pārmetumiem var priekšniecībai paziņot, ka dodas uz Jūrmalas parku apstaigāt rozes.
Par tām viņa priecājas patiešām no sirds. Jūrmalas parkā dobēs rušinās kopējas. "Meitenes, jums ir skaidrs, kā mežeņus pēc lapiņām atšķirt?" vaicā Anita un saņem apstiprinošu atbildi. Uz mežeņiem potētās rozes ir salizturīgākas, taču no saknēm izdzen jaunus dzinumus, un tie jāgriež laukā. Mīkstajā piejūras klimatā labi jūtas baltās parka rozes, un tās ainavu arhitektei ir īpaši mīļas. Kaut gan ar vides inspektoriem par tām nākas karot. "Pludmales priekškāpā iestādījām to kā nostiprinājuma augu, bet viņiem nepatīk. Mēs piesārņojot kāpas ar tām neraksturīgiem augiem! Bet tā roze zied un labi jūtas! Pilsētas teritorijā nedrīkst piemērot tādus pašus kritērijus kā jebkur citur pie jūras, jo arī slodze te ir cita," ir pārliecināta Anita Neilande.
Mazbānīša pieturvietā parka rozes kalpo kā žogs. Agrāk bērni skrēja pāri sliedēm un rāpās pāri sētai. Rozes viņi respektē.
"Un vai nav fantastiski skaisti," Anita novelk roku pāri ziedošajiem krūmiem, un no tiem pabirst ziedlapiņu mākonis. Viņa noplēš pāris izziedējušu rožu galviņas un pamet gaisā. Skaistums tuvojas savām ikgadējām beigām. "Ziedēšanas laiks ir īss, bet pati dzīve jau arī ir īsa," filozofiski nosaka Anita. "Un tu tāpat kā puķi notikumu nevari ielikt pudelē, aizkorķēt un saglabāt. Tas kādā romānā bija rakstīts."
Puķu mārketings
Mainās notikumi, mainās attieksme pret tiem. Laika gaitā – arī profesionālās atziņas. "Kad sāku te strādāt, aizbraucu uz Stokholmu un tur centrā ieraudzīju tādu galīgi nepieņemamu dobi. Mazas samtenītes kopā ar lielām saulespuķēm." Tagad Anita pati labprāt eksperimentē, veidojot dažādus neparastus salikumus. Ļoti daudzi cilvēki bija sajūsmā, kad pirms pāris gadiem Ventspils puķudobēs pazina... bietes. "Un dobi taču katru gadu var sastādīt no jauna!" Mainījušās arī Anitas attiecības ar kokiem, lielā mērā dēla arborista – profesionāla kokkopja – ietekmē. Radikālu liepu apzāģēšanu viņa vairs neatbalsta. Ja jau kādā vietā jābūt zemākiem stādījumiem, tad jāstāda pīlādži, ābeles, nevis liepas. Arī citviet par pūkošanos bārtās papeles. Taču piramidālajām papelēm ir arī šķirnes, kas nepūkojas, un tie ir ļoti skaisti, ātri augoši koki. Katrai vietai un katrai videi jābūt savai pieejai. Labākais kompliments, ko Anita Neilande saņēma pēc Pārventas mežaparka sakārtošanas, bija jautājums – kas tad te īsti ir izdarīts? Tas nozīmē, ka arhitekte savu darbu bija izdarījusi pēc labākajiem ainavisko dārzu paraugiem.
Pilsētas viesiem Ventspils atmiņās paliek pirmām kārtām ar savām figurālajām puķu dobēm, kas ir ideāli piemērotas, lai pie tām fotografētos. Ziedu pulkstenis, mārītes, bobslejisti... bet pati pirmā bija pīļu ģimenīte. Idejas puķu objektiem iesūtīja paši iedzīvotāji, atlika tikai tās realizēt. Protams, tas nebūt nav tik vienkārši. Zivis ar graudzāļu vilnīšiem balsta metāla karkass, laistīšana ir iebūvēta. Nozīmīga loma dobju plānošanā ir arī mārketinga aspektam. Sākotnēji zivis bija iecerēts novietot pie ieejas Pludmales akvaparkā. Vieta it kā ideāla, viss sagatavots, taču tad parēķināja cilvēku plūsmas, un izrādījās, ka ceļā uz akvaparku šai dobei garām paies 60 000 cilvēku. Savukārt uz pludmali dodas 300 000 cilvēku. Tā nu zivis pārceļoja uz atpūtniekiem piesātinātāku vietu. "Idejas var būt simt un viena, bet, ja to pamatā nav precīzs mārketings, tās nestrādā," saka Anita Neilande.
Mārketings ir arī iecere sasniegt Ginesa rekordu. Pasaulē garākais puķu paklājs taps Ventspilī jūlija priekšpēdējās brīvdienās. Sākumā bija doma taisīt 720 metru garu paklāju – tikpat, cik gadu pilsētai. Taču tad izrādījās, ka itāļi jau pasteigušies un no ziedlapiņām izlikuši 1470 metru garu paklāju. Šī skabarga puķu lielpilsētu Ventspili aizķēra – un tagad taps pusotru kilometru garš paklājs. Protams, ne no ziedlapiņām, jo vējainajā Ventspilī tās uzreiz aizpūstu pa gaisu. Puķu podiņus neaizpūtīs. Anitu Neilandi gan satrauc podiņu loģistikas jautājumi. Kā atvedīs, kā izcels no mašīnas, kā savietos. Arī audzētājiem tik milzīgs pasūtījums uz konkrētu datumu ir liels izaicinājums. Kopā tie ir 80 000 stādiņu – pārsvarā alisītes, leduspuķītes un samtenes. Tikpat, cik vienā sezonā pilsētā parasti tiek iestādīts. Asteres uzreiz atkrita, jo to ziedēšanas laiks jau garām.
Puķes tiks grupētas četrās krāsās – baltā, sarkanā, dzeltenā, oranžā. Aktuāls ir arī jautājums, kur puķes likt pēc rekorda fiksēšanas. Tad nu daļa aizceļos uz skolām un bērnudārziem, bet no lielā vairuma taps Ventspils logotips Sarkanmuižas pļavās. 1200 kvadrātmetru liels – kā divi mazdārziņi kopā. Kā māca Anita Neilande – puķu par daudz nevar būt!