Konferencē saudzīgi stāsta, kā Latvijā pazūd cilvēki

Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) sarīkoja priekšlasījumus un jautājumu – atbilžu sesijas jaunievēlētajiem Saeimas deputātiem par demogrāfisko situāciju Latvijā, bet noslēpa faktus par dzimstības kritumu pēdējos pāris gados līdz viszemākajam līmenim, kāds vispār jebkad bijis Latvijas Republikā.

Latvijas iedzīvotāju un tieši latviešu izmiršana un asimilācija citās tautās ir ārkārtīgi nodeldēta tēma. Kā pasākuma ievadvārdos atzinās 13. Saeimas priekšsēdētājas biedre Dagmāra Beitnere-Le Galla, viņa esot augusi «stresā par demogrāfijas jautājumiem». Politiķes bērnībā tik tiešām jau lietoja arī tik smalku vārdu kā «demogrāfija», kas uztrauca latviešus tāpēc, ka viņi to publiski izmantoja aizliegtā vārda «pārkrievošana» vietā. Tādu vārdu varēja lietot tikai ar apdomu, ka to nenoklausās tagad publiskoto «čekas maisu» personāži. Ne visās, bet daudzās ģimenēs par pārkrievošanu tomēr runāja un bērni pievienojās savu vecāku bēdām vai sašutumam par latviešu tautas izredzēm padomju okupācijas režīmā.

Tagad okupācijas vairs nav, bet latviešu tautas pastāvēšana tik un tā palikusi zem jautājuma zīmes. D. Beitnere-Le Galla turpināja, ka pašlaik viņa mierinot sevi ar faktu, ka latviešu ir tikpat, cik bija pēc Pirmā pasaules kara, bet viņa zinot, ka «tas nav labs mierinājums». Patiešām, tas nepārliecina par latviešu tālāko pastāvēšanu pasaulē, kur cilvēku kopskaits kopš 1918. gada pieaudzis no pusotra miljarda līdz septiņarpus miljardiem cilvēku. Daudzas tautas savu locekļu skaitu šajā laikā ir ne tikai pieckāršojušas, bet desmitkāršojušas. Ja latvieši šajā ziņā nav spējuši neko, tad runa nav par latviešu likteni gadu simtos un tūkstošos. Mums zināmie cilvēces vēstures fakti draud ar iznīcību tik ilgā laikā arī tām tautām, kas šobrīd skaitliski dominē pasaulē. Runa ir par iedzīvotāju skaita un nacionālā sastāva izmaiņām Latvijā un šo izmaiņu ietekmi uz cilvēkiem, kam tagad apmēram tik gadu, cik D. Beitnerei-Le Gallai.

Satraukums par latviešu tautas izdzīvošanas izredzēm nav padomju laiku produkts. Tas parādījās pagājušā gadsimta 20./30. gadu mijā, kad dzimstība vēl bija fantastiski augsta attiecībā pret dzimstību tagad. Centrālā statistikas pārvalde sāk Latvijā sakrāto dzimstības datu rindu ar 29 434 jaundzimušajiem 1920. gadā. Dažu gadu laikā jaunā valsts pārvarēja pēckara grūtības un gada dzimstība pārsniedza 40 000 jaundzimušo robežlīniju, zem kuras to tomēr kaut mazliet pavilka 1928. gada pasaules ekonomiskā krīze. Savukārt Otrais pasaules karš tikai uz 1945. gadu pazemināja dzimstību zem 30 000 jaundzimušo, kuru skaits virs 30 000 atgriezās jau 1946. gadā. Salīdzinājumam - pēc saimnieciskajām atskaitēm lieliskajā 2018. gadā Latvijā pasaulē nākuši 19 107 cilvēki (varbūt skaitlis vēl tiks mazliet precizēts).

Tagadējās situācijas raksturojumam jo īpaši iespaidīgs ir dažādu gadu dzimstības sadalījums pa mēnešiem. 2018. gada decembrī piedzimušo 1292 bērnu skaits ir divreiz mazāks attiecībā pret 2453 jaundzimušajiem 1920. gada decembrī un par 278 mazāks nekā 2017. gada decembrī. Šāds samazinājums nav izņēmums, bet ļoti iederīgs turpinājums dzimstības samazinājumam kopš 2016. gada nogales. Dzimstības kritums uzņēmis tempu, ar kādu tīri aritmētiski dzimstība sasniegtu nulli piecu gadu laikā. Demogrāfija gan nav aritmētika, un dzimstībai vajadzētu dažu gadu laikā stabilizēties ar 500 līdz 800 jaundzimušajiem mēnesī, taču arī šādas izmaiņas nav svārstības. Tās nozīmē neatgriezenisku pāreju uz tādu situāciju, kādā no dažādām tautībām veidotais, bet Latvijā dzīvojošais cilvēku kopums nespēs uzturēt valsts teritorijā esošo infrastruktūru.

Uz IZM rīkoto pasākumu atnākušie deputāti un citi interesenti tomēr tika pasargāti no pārāk nepatīkamām patiesībām. Nepietiekamās dzimstības apspriešana ritēja tā, it kā mēs tagad dzīvotu nevis 2019., bet 1929. gadā. Pie vārda laistais dzimstību veicinošu priekšlikumu autors Ilmārs Mežs slavēja sevi par priekšlikumiem, kas esot palielinājuši dzimstību laikā no 2012. līdz 2016. gadam, un pārgāja pie aicinājumiem darīt kaut ko, lai šīs lieliskās tendences turpinātu. Tie, kuri reālo situāciju nezina, tā arī palika neuzzinājuši, ka jautājums vairs nav par dzimstības palielināšanu, bet dzimstības krituma mazināšanu.

Reālo situāciju I. Mežs atklāja pa aplinkus ceļu, norādot uz imigrācijas neizbēgamību un reklamējot to kā sabiedrībā populāro ulmaņlaiku, t.i., pagājušā gadsimta 30. gadu pozitīvo pieredzi Latvijā. Pie varas esošie politiķi varbūt būtu gatavi šādu risinājumu pieļaut, bet ne skaļi atzīt. To apliecināja Imants Parādnieks, kurš bija uzņēmies atbildību par dzimstību u.c. demogrāfiskos rādītājus uzlabojošiem pasākumiem 12. Saeimā un Māra Kučinska valdībā un tagad sola turpināt šos pienākumus Krišjāņa Kariņa padomnieka statusā. Viņš turpināja uzmundrināt sevi un citus ar solījumiem, ka Latvija ļaušot šeit strādāt ārzemniekiem tikai ar īpaši augstu kvalifikāciju u.tml. nopelniem.

Radikāls priekšlikums dzimstības veicināšanai ir kādā no likumiem ierakstīt, ka demogrāfisko rādītāju uzlabošanai katru gadu jātērē naudas summa, kas atbilst 2,5% no iekšzemes kopprodukta. No valdības uz Saeimu pārceltais M. Kučinskis brīdināja, ka tāda norma tik un tā netiktu pildīta, ja vien Latvijā neierīkotu dimantu atradnes. Ir taču zinātnieki un citas grupas, kas nebūt nesaņem kaut procenta desmitdaļas no IKP, kas tām likumos apsolīta. Tad kāpēc Latvija tagad tiešām izpilda apņemšanos 2% no IKP ielikt aizsardzības budžetā? Pasākuma dalībnieki sacentās, kurš skaistāk pierādīs 2,5% un 2% vienādo nozīmi valsts pastāvēšanai, bet neuzdrošinājās skaļi atzīt, ka 2% normu sāka ievērot tikai tad, kad to Latvijai pieprasīja no ārpuses. Tieši tāpat tiks nodiktētas arī izmaiņas Latvijas iedzīvotāju kopumā.