Esošā potenciālo slīcēju paaudze faktiski jau ir zaudēta, tāpēc peldēšanas un ūdens risku mācīšanā pilnībā jāpievēršas bērniem. Savulaik tā izdarīja Somija un slīcēju lielvalsts statusu atdeva Latvijai. Atbildīgās institūcijas, dienesti un eksperti beidzot sēdušies pie viena galda, lai apzinātu šo problēmu un meklētu tai risinājumus.
Par nenormāli augstajiem noslīkšanas rādītājiem Neatkarīgā cēla trauksmi jau pērn. Faktam, ka nedēļas laikā noslīkst pat desmit cilvēku, vajadzētu izraisīt nopietnu rezonansi sabiedrības veselības politikas veidotāju vidū. Tomēr līdz šim valsts pārvalde kaut kādu iemeslu dēļ bija ieņēmusi galvā, ka slīkšana ir ierakstīta latvieša ģenētiskajā kodā. Tā skarbi ironizē Latvijas Peldēšanas federācijas vadītājs Aivars Platonovs. Un tāpēc valstī nav plānu slīcēju skaita samazināšanai, nav efektīvu sociālo kampaņu, bērnu peldēšanas apmācība palikusi uz papīra, jo nav ne politiskas gribas ko mainīt, ne naudas, ko vajadzētu, ja šāda griba parādītos. Pat precīzas statistikas analīzes nav.
Slīkst veci puikas
Pēc pēdējiem datiem, uz 100 000 iedzīvotāju gadā noslīkst 6,7. Bet, kas tur īsti ūdenī ar cilvēku noticis, ej nu sazini. Kādi bija laika apstākļi? Kāda ūdens temperatūra? Kāda apkārtējo reakcija? Taču saruna par šo problēmu ir sākta. Ne jau no galvgaļa - ministrijas pagaidām ērti iesēdušās klausītāju rindās. Gaida, kad tām atnesīs priekšlikumus. Iniciatīvu izrādījusi Latvijas Pašvaldību savienība un privātais partneris Elektrum olimpiskais centrs. Savukārt pārējie diskusijas dalībnieki ir savu jomu profesionāļi, kuru atbildības lauki satiekas pie ūdens, - glābēji, ārsti, treneri, prevencijas speciālisti, pašvaldību cilvēki.
Jau pirmajā tikšanās reizē pagājušajā piektdienā gaisināti vairāki mīti, kas valda sabiedrībā un traucē pievērsties ūdens drošības jautājumam. Nē, arī labi peldētāji neslīkst. Viņi peld. Nē, visi noslīkušie nav bijuši piedzērušies. Veselības aprūpes statistiķe Ilze Maļkeviča atzīst, ka alkohols tiek stigmatizēts. Patiesībā tikai piektā daļa slīcēju pirms došanās ūdenī ir lietojuši alkoholu. Nākamais mīts. Nē - slīcēji nav jauni pārgalvīgi puikas. Puikas ir, tikai veci - reproduktīvajā vecumā no 35 līdz 59 gadiem. Un te nāves cēloņskarība ir acīm redzama. Fiziskā varēšana iet mazumā, savukārt pašapziņa pieaug. Tātad pie vainas ir nevarēšana komplektā ar ūdens nenovērtēšanu un nesaprašanu.
Drosmīgo muļķi nepāraudzināt
Pašvaldību pārstāvji uzsver, ka ar valsts piešķirtajiem 200 000 nepietiek, lai legalizētu visas Latvijas peldvietas un kaut vai izliktu informatīvās plāksnes par drošību. Taču, kā Peldēšanas federācijas uzdevumā noskaidrojusi sabiedriskās domas izpētes kompānija SKDS, 76% iedzīvotāju drošības noteikumus principā nelasa. Tātad pat ļoti ļoti lielas tāfeles ar milzu burtiem neizglābs drosmīgo muļķi, kas arī ir vidusmēra slīcējs.
Pieaugušajai atpūtnieku daļai ir problēmas ar savu spēju apzināšanos, jo uz jautājumu, vai, jūsuprāt, jūs protat peldēt labi, lielais vairākums atbild apstiprinoši. Bet uz jautājumu, vai spējat nopeldēt 200 metru, noliedzoši. Izrādās, labi peldētāji viņi ir tikai vannā. Taču savus bērnus viņi ir gatavi mācīt un citus slīcējus arī glābt. Visu māk ūdenī, visu māk krastā, un galu galā paši papildina slīcēju statistiku.
Bērnus jāmāca peldēt tiem, kas to prot pa īstam. 2013. gadā tāds plāns valsts mērogā tiešām tapa, taču tā arī palika papīra formātā. Kā peldsezona beidzas un visi noslīkušie apbērēti, tā problēma vairs nav aktuāla - līdz nākamajam maijam. Bet arī Latvijas klimats mainās - silto dienu vairāk, ūdens temperatūra ilgāk ir peldēšanai piemērota, savukārt mīkstākās ziemās ledus trauslāks, un te atkal uz grunts nosēžas neveiksmīgi bļitkotāji. Ja nekas netiks darīts, slīcēju skaits turpinās augt.
Pēc 2 minūtēm klusums
Dati par pagājušā gada iedzīvotāju nāves cēloņiem vēl tiek apkopoti, taču vidēji noslīkušo skaits svārstās ap pusotru simtu gadā. Šogad no ūdens izvilkti jau pieci slīkoņi, un te vietā VUGD priekšnieka vietnieka Kristapa Eklona replika. 99% gadījumu glābšanas dienests nevienu neglābj, bet tikai atrod un izvelk no ūdens līķi. Kādu izglābt iespējams divu minūšu laikā. Pirmās 30 sekundes cilvēks sitas pēc elpas, nākamās 60 sekundes viņš vēl ir redzams virs ūdens. Bet pēc tam iestājas klusums. Un reāli glābšana iespējama tikai tad, ja tieši peldvietā atrodas pludmales glābēji un ierauga nelaimi jau pirmajā sekundē. Taču vairāk nekā puse slīkšanas gadījumu notiek nezināmās peldvietās vai piemājas dīķos, un tur glābēju līdzās nekad arī nebūs. Tātad pat svarīgāk par pludmaļu aprīkošanu ar tualetes būdiņām un ūdens ķīmisko analīžu veikšanu ir iemācīt cilvēkiem peldēt un izdzīvot ūdenī. Piemēram, to, ka pie liela noguruma vai krampjiem var taču pagriezties uz muguras un mierīgi pagulēt uz ūdens, kamēr krīze pāri.
Statistika liecina, ka ūdens nav mazāk bīstams par uguni. Gadu no gada noslīkušo ir vairāk nekā sadegušo un dūmos nosmakušo. Taču drosmīgo muļķu paaudzi pāraudzināt ir diezgan bezcerīgi. Kristaps Eklons secina: «Pieaugušos mēs esam pazaudējuši. Mums jāstrādā ar bērniem. Jāiemāca viņiem riska domāšana, un viņi jau izaugs ar vajadzīgo izpratni.»
Pirmajā ekspertu diskusijā tika apzināta problēma un iezīmētas institūciju atbildības jomas. No nākamās jau tiks gaidīti konkrēti risinājumi iedzīvotāju peldētspējas uzlabošanai, jo slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās.
