Deputāti spriež, vai nodrošināt ieslodzītajiem bezmaksas prezervatīvus un šļirces

 
©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

Otrdien Saeimas Sabiedrības veselības apakškomisijā deputātu un nozares profesionāļu vidū raisījās diskusija par nepieciešamību ieslodzītajiem nodrošināt bezmaksas prezervatīvus un vienreizlietojamās šļirces, lai mazinātu dažādu infekcijas slimību izplatību ieslodzījuma vietās.

Viedokļi par to bija atšķirīgi, tomēr komisijas sēdē vairākums sliecās norādīt, ka tas diez vai būtu iespējams, kaut arī citās valstīs tāda prakse esot novērojama.

Sarunu par iespējamu nepieciešamību ieslodzītos nodrošināt ar bezmaksas prezervatīviem un šļircēm sāka Ieslodzījuma vietu pārvaldes (IeVP) Medicīnas daļas vadītāja Irēna Rimša, kura norādīja, ka tādējādi varētu samazināt dažādu infekcijas slimību izplatīšanos ieslodzīto starpā.

Tikmēr Tieslietu ministrijas (TM) pārstāve Kristīne Ķipēna norādīja, ka šādiem lieliem risinājumiem, kas gan nebūtu finansiāli ietilpīgi, sabiedrība nav gatava, turklāt viņa ir pārliecināta, ka daudz iebildumu par šādu rīcību nāktu tieši no ieslodzījuma vietu darbiniekiem, tostarp saistībā ar narkotiku lietošanas leģitimizēšanu.

Ķipēna atzina, ka Eiropas kontekstā ir vairāki cietumi, kuros anonīmā veidā tiek dalītas vienreizlietojamās šļirces, tomēr no viņas teiktā varēja noprast, ka šāda risinājuma ieviešana Latvijā būtu ļoti sarežģīta.

Veselības ministrijas (VM) parlamentārais sekretārs Ilmārs Dūrītis (AP) norādīja, ka pirms šāda risinājuma izvērtēšanas būtu svarīgi saprast, cik bieži ieslodzītie ar dažādām slimībām inficējas tieši cietumā un kādā veidā. IeVP gan šādu datu neesot.

Dūrītis uzsvēra, ka valsts uzdevums ir nodrošināt, ka, nonākot ieslodzījuma vietā, cilvēks iestādē ir pasargāts no inficēšanās ar kādu no slimībām.

TM pārstāve piebilda, ka nejauša inficēšanās ieslodzījuma vietās ir diezgan reta, jo visbiežāk inficēšanās notiek, vīriešiem nodarbojoties ar seksu, atkārtoti izmantojot šļirces, kā arī tetovējoties. Nevilši biežāk inficējas cietuma darbinieki, pārmeklējot mantas vai izšķirot kautiņus, skaidroja Ķipēna.

Viņa arī piebilda, ka ieslodzītie savas antisociālās uzvedības dēļ ir ar ļoti sliktu veselības stāvokli, kā rezultātā arī infekcijas un psihiatrisku slimību izplatība ieslodzīto vidū ir biežāka nekā vidēji sabiedrībā kopumā.

Diskusijā par infekcijas slimību izplatību ieslodzījuma vietās tika pārrunāts plašs tēmu loks, tostarp no apakškomisijas vadītāja Vitālija Orlova (S) un sēdes dalībniekiem izskanēja atzinība par uzlabojumiem medicīnā ieslodzījuma vietās, tostarp tika uzteikts bijušās veselības ministres Andas Čakšas (ZZS) paveiktais.

Ķipēna informēja, ka patlaban samazinājušās gan ieslodzīto sūdzības par veselības aprūpi, gan Veselības inspekcijas ieslodzījuma vietās veiktās pārbaudes, kurās katru gadu esot tikai pāris gadījumi, kad ieslodzītā iesniegums atzīts par pamatotu.

Tāpat IeVP pārstāve norādīja, ka saistībā ar atalgojuma pieaugumu uzlabojies arī mediķu nodrošinājums ieslodzījuma vietās. Patlaban brīvas esot tikai četras ārstu vakances, piebilda Rimša.

Pēc viņas paustā, vērojami arī dažādi uzlabojumi saistībā ar infekcijas slimību ārstēšanu, tostarp patlaban izsludināts iepirkums, lai iegādātos mobilo aknu elastogrāfu, kas ļaus veikt C hepatīta diagnostiku uz vietas ieslodzījuma vietā. Tas nozīmē, ka turpmāk ieslodzītos izmeklējuma veikšanai nebūs jāved uz Latvijas infektoloģijas centru.

Rimša norādīja, ka ieslodzījuma vietām saistībā ar C hepatīta un arī citu infekcijas slimību ārstēšanu ir lieli mērķi un uzstādījumi, tostarp ir iecere veidot pilotprojektu, lai nodrošinātu, ka cietumu pamet vesels cilvēks. Patlaban ar pieejamajiem medikamentiem pacientu no C hepatīta iespējams izārstēt trīs mēnešu laikā.

Pēc Rimšas vārdiem, viens ieslodzītais, pametot cietumu, gada laikā var inficēt desmit līdz 20 cilvēku. Šī iemesla dēļ cietumu medicīnai ir liela nozīme sabiedrības veselības veicināšanā, un tāpēc tās uzdevums ir nodrošināt, ka ieslodzījuma vietu pamet pilnīgi vai iespējami vesels cilvēks, sacīja IeVP pārstāve.

Latvijas Infektoloģijas centra ārste Inga Ažiņa norādīja, ka sadarbība ar IeVP ir izveidojusies laba, tomēr patlaban būtu svarīgi domāt par to, kas notiek ar pacientu, kad viņš pamet ieslodzījuma vietu. Ažiņa sacīja, ka ir ļoti grūti atrast bijušos ieslodzītos, lai palīdzētu viņiem ar ārstēšanās turpināšanu.

Arī TM, IeVP un Veselības ministrijas (VM) pārstāvji norādīja, ka ārstēšanās turpināšana pēc ieslodzījuma ir problemātiska, un nepieciešams meklēt risinājumus, tostarp šajā darbā būtu vairāk jāiesaista pašvaldību sociālos dienestus.

VM pārstāve Jana Feldmane sacīja, ka patlaban daļēji šo problēmu varētu palīdzēt uzlabot Slimību profilakses un kontroles centra iecere pirkt pakalpojumu no nevalstiskajām organizācijām, kuras varētu sniegt atbalstu pacientiem ar HIV, lai viņi turpinātu ārstēšanos.

 

Rīgas namu pārvaldnieks