Pagājušajā gadā Latvijas valsts un pašvaldības spējušas pašu valstī un ārzemēs savākt 10 miljardus un 883 miljonus eiro, bet iztērēt nācies 11 miljardus un 98 miljonus eiro.
Valsts ieņēmumu dienests atskaitās, ka no iedzīvotājiem un uzņēmumiem 2018. gadā spējis iekasēt 9,41 miljardu eiro. Ieņēmumu plāns izpildīts par 101,3%. Attiecībā pret 2017. gadu VID savāktā naudas summa augusi par 788 miljoniem eiro jeb nepilnu desmito daļu (+9,1%). Pieaudzis arī no ārzemēm saņemtās finanšu palīdzības apjoms. Galīgā norēķināšanās par Eiropas Savienības 2017.-2013. gada plānošanas perioda projektu izpildi un tagadējā perioda projektu izpildes tempa paātrināšana atbilstoši 2014.-2020. gada perioda beigu tuvumam papildinājusi Latvijas Valsts kasi ar 1,41 miljardu eiro. Tomēr ar šādu naudas summu nav pieticis gadu no gada solītā bezdeficīta budžeta sasniegšanai. Kopbudžeta izdevumi auguši mazliet straujāk. 2017. gadā valsts kopbudžeta deficīts iegrāmatots 155 miljonu eiro apmērā, 2018. gadā «galu savilkšanai» valdībai bijuši nepieciešami 199 miljoni eiro, bet kopā ar pašvaldībām uz parāda iztērēti 215 miljoni eiro
Pagājušais gads atkārto tā saukto trekno gadu pieredzi, kad ļoti strauji augošie sociālā budžeta ieņēmumi ļāva palielināt un maskēt valsts pamatbudžeta deficītu. Pērn sociālajā budžetā izveidojies 202 miljonu eiro pārpalikums, bet pamatbudžetā - 302 miljonu eiro iztrūkums. Pēc tam nāca ekonomiskā krīze, kas sociālo budžetu sagrāva, bet pamatbudžets to izglāba ar aizdevumiem. Protams, pamatbudžetam tāpat ieņēmumu pietrūka, un sociālo budžetu, kā arī pašvaldības tas glāba uz aizņēmumu rēķina. Krīzes gados valsts budžeta deficīts bija virs miljarda eiro gadā, attiecībā pret ko tagadējais deficīts ir pieticīgs. Tagad Latvija pelna ES uzraugošo instanču pārmetumus nevis par sava deficīta lielumu, bet par to, ka valstij vispār ir budžeta deficīts par spīti Latvijas apgalvojumiem, ka iekšzemes kopprodukts šeit augot gandrīz vai tādā pašā tempā kā Ķīnā, t.i., augstu virs ES dalībvalstu caurmēra līmeņa. Jautājums, kāpēc šāds pieaugums netransformējās valsts ieņēmumos, kas ļautu iztikt bez deficīta. Uz šādu jautājumu tagad spiesta atbildēt nupat izveidotā Latvijas valdība, kurai būs jāsaskaņo ar ES instancēm Latvijas 2019. gada budžets. Iepriekšējā valdība ir atstājusi mantojumā jau saskaņotu 2019. gada budžeta uzmetumu, kurā jaunā Saeima ieviesusi vairākus grozījumus izdevumu palielināšanai. Tas nozīmē, ka vajadzētu vai nu samazināt citus izdevumus, vai palielināt ienākumus ar nodokļu, nodevu tarifu un citu maksājumu likmju celšanu.
Nozīmīgs izdevumu pieaugums bijis pašvaldību budžetos, kuras kopumā pērno gadu pabeigušas ar 150 miljonu eiro deficītu. Deficīta pieaugums pret 2017. gadu bijis 136 miljonu eiro lielumā. Gan pašu ieņēmumu (lielā mērā Latvijas valsts dotāciju), gan aizņēmumu pieaugums ļāvis pašvaldībām palielināt kapitālizdevumus par 156 miljoniem eiro galvenokārt ES fondu projektu īstenošanai, bet izdevumus atlīdzībai palielināt par 74 miljoniem eiro. Pašvaldības, t.i., pašvaldību administrācijas un uzņēmumi dzīvo tik labi, ka provocē pašvaldību reformu, lai pārdalītu valstī atlikušos labumus.
Valsts un pašvaldību projektos kopā kapitālie izdevumi pieauguši par 231 miljonu eiro jeb 24,1%. Kā subsīdijas un dotācijas kvalificēta valsts izdevumu palielināšanās par 374 miljoniem eiro jeb 19,7%. Ar preču un pakalpojumu iepirkumu palielināšanu par 219 miljoniem eiro jeb 16,7% pamatā jāsaprot ieroču pirkšana, ar ko Latvija izpildījusi solījumu novirzīt armijai 2% no iekšzemes kopprodukta.
Izdevumi sociālajiem pabalstiem auguši par 235,7 miljoniem eiro jeb 8,3%. Tajā skaitā starp pensionāriem sadalīts par 157 miljoniem eiro jeb par 8,1% vairāk nekā 2017. gadā. No 2018. gada 1. marta stājās spēkā jaunas ģimenes valsts pabalsta likmes par katrā ģimenē uzturēto bērnu skaitu, kas palielināja valsts izdevumus pabalsta izmaksai par 31 miljonu eiro. Tagad jau pāris mēnešus dzimst bērni, kuru skaitam vajadzēja augt atbilstoši pabalsta pieaugumam, bet faktiski jaundzimušo skaits strauji samazinās. Tas ir uzskatāmākais, bet noteikti ne vienīgais piemērs, ka budžeta izdevumu un tāpat arī ieņēmumu sadaļas mēdz būvēt uz maldīgu pieņēmumu pamata.
