Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM) saņēmis nozīmīgu krājuma papildinājumu: viena no 39 Latvijas valsts dibinātājiem – agronoma un politiķa Viļa Gulbja apbalvojumus, fotogrāfijas un personas dokumentus. Tos muzejam dāvājusi V. Gulbja meita Elga Marija Čače.
LNVM direktors Arnis Radiņš, saņemot dāvinājumu, pauda gandarījumu, ka šādas vēsturiskās liecības atgriežas Latvijā, uzsverot, ka tās tiks izmantotas pētījumos, bet daļa no tām papildinās ekspozīciju, kas veltīta valsts dibinātājiem. Priekšmetu vidū ir gan Triju Zvaigžņu ordenis (II šķira), gan Aizsargu Nopelna krusts, gan Zemkopības ministrijas apbalvojuma medaļas, gan vairāki ārzemju apbalvojumi. Kopā ar tiem krājumā nonāks arī V. Gulbja dienesta gaitu apraksti, laulības apliecība un sievas Olgas atmiņu stāstījums par vīra bērnību, skolas gadiem, studijām un sabiedriski politisko darbību, ko pierakstījis viņa znots Gunārs Čače.
LNVM direktora vietniece zinātniskajā darbā Irina Zeibārte norādīja, ka mūsu valsts dibinātāji visi ir izcilas personības un katra vēsturiska liecība, kas ļauj ieskatīties viņu dzīves stāstā, ir ļoti vērtīga. Jo, tāpat kā visi pārējie, kas redzami šajā zālē, V. Gulbis ir nostrādājis visu mūžu Latvijas valsts labā. 1918. gada 18. novembrī viņš visu šo cilvēku pulkā, kas redzami slavenajā Viļa Rīdzenieka fotogrāfijā uz Nacionālā teātra skatuves, bija viens no visjaunākajiem - viņam tobrīd bija tikai 28 gadi. Taču tur V. Gulbis nebija nonācis nejauši - viņš jau bija sevi pierādījis gan kā agronoms, gan Pirmā pasaules kara laikā kā sabiedrisks darbinieks, kas vadījis Vidzemes guberņas Pārtikas komiteju. Pēc 1918. gada viņš turpināja savu karjeru kā finansists un valsts pārvaldes darbinieks. Trīsreiz bijis zemkopības ministrs, iekšlietu ministrs, kā arī izglītības nozares vadītājs. Interesanti bijis ielūkoties tajās V. Gulbja dzīves lappusēs, kas parasti netiek atklātas oficiālajā biogrāfijā. Tās tikušas atšķirtas, kad tika gatavota izstāde Latvijas gadsimts, un jo īpaši skatījums uz šo cilvēku padziļinājās, kad tika veidota grāmata par Latvijas dibinātājiem. «Iezīmējas zināma disonanse: no vienas puses, viņš bija publiska personība - ministrs, 3. un 4. Saeimas deputāts, taču, no otras puses, ļoti atturīgs un ieturēts - pat tā laika feļetonisti un karikatūristi nav varējuši atrast neko tādu, par ko pasmaidīt,» sacīja I. Zeibārte. Viņa akcentēja, ka arī politiķa mūža izskaņa ir pierādījums viņa uzticībai Latvijas valstij. Kā vairākums no ekspozīcijā redzamajiem valsts dibinātājiem - arī viņš 1940. gada oktobrī tika apcietināts kā lielākais padomju varas ienaidnieks. V. Gulbim pārmeta ļoti smagus noziegumus, proti, kalpošanu Latvijas valstij, darbošanos buržuāziskajā, kontrrevolucionārajā valdībā, kālab viņam piespriežams augstākais soda mērs - nošaujot. Lai gan V. Gulbis iesniedza kasācijas sūdzību, lūdzot lēmumu pārsūdzēt, tomēr spriedums palika negrozīts un 1942. gada 19. janvārī viņš Astrahaņas Iekšlietu tautas komisariāta cietumā nr. 2 tika nošauts. I. Zeibārte atzina, ka tas esot ļoti skumji, bet arī zīmīgi, ka dāvinājums, kas atgādina par šo cilvēku, tiek prezentēts 18. janvārī - teju viņa nāves dienā. Par laimi, no deportācijas izvairīties izdevās viņa dzīvesbiedrei Olgai un meitai Elgai Marijai, kas atrada patvērumu ASV un kuras saglabāja sava vīra un tēva mantojumu.
Pirms dāvinājuma līguma parakstīšanas ģimenes pilnvarotais - advokāts Matīss Kukainis - uzsvēra, ka šīs lietas nonāk muzeja īpašumā uz visiem laikiem ar visām autortiesībām un bez atlīdzības. Advokāts atklāja, ka Čačes kundze lūgusi viņam atgūt vīra mantas, kuras «dažas personas mēģināja pārdot». Par laimi, to izdevies izdarīt, un nu tās nonākušas īstajās rokās.
