"Baiļu nebija, jo bija pienākums pret valsti!"; Latvijā piemin barikāžu aizstāvjus

 
©f64

Šodien Latvija piemin 1991. gada barikāžu aizstāvjus.

Kopumā janvāris ir barikāžu atceres mēnesis.

Rīgas II Meža kapos Saeimas Prezidijs un deputāti plkst. 09.30 piedalīsies ziedu nolikšanas ceremonijā Barikāžu aizstāvju piemiņas vietās.

Savukārt Doma laukumā plkst. 11.00 ministru prezidents Māris Kučinskis un Saeimas deputāti piedalīsies Barikāžu piemiņas ugunskura iedegšanā. Savukārt plkst. 12.00 ministru prezidents deputāti piedalīsies Barikāžu aizstāvjiem veltītajā ziedu nolikšanas ceremonijā pie Brīvības pieminekļa un kritušo piemiņas vietās Bastejkalnā.

Plkst. 13.00 iekšlietu ministrs Rihards Kozlovskis Barikāžu muzejā tiksies ar barikāžu dalībniekiem, barikāžu laikā pret Iekšlietu ministriju vērstajā bruņotajā uzbrukumā cietušajiem darbiniekiem, kā arī bojā gājušo milicijas darbinieku S.Konoņenko un V.Gomanoviča ģimenes locekļiem.

Rīgas Domā šodien plkst. 16.00 notiks atceres bezmaksas koncerts “Sirds ticēt grib”, kurā piedalīsies solisti Kristīne Zadovska, Elizabete Lukaševiča, Zigfrīds Muktupāvels, Uģis Roze, aktieris Andris Keišs, koris “Sōla”, diriģents Kaspars Ādamsons, zvanu ansamblis “Primus”, kā arī komponists Mārtiņā Brauns un mūziķi Jāņa Lūsēna vadībā.

Koncerta programmā skanēs komponistu Imanta Kalniņa, Jāņa Lūsēna un Mārtiņa Brauna skaņdarbi, kas tapuši apmēram pirms 30 gadiem. “Barikāžu laiks katra atmiņā palicis ar savu personīgu un īpašu stāstu. Arī mūziķiem, komponistiem, kuru vārdi jau ir paliekoša vērtība mūsdienu Latvijas kultūras kopainā, šis laiks bija jaunu radošu izaicinājumu piepildīts. Vārdi “brīvā Latvija”, kuri ikkatram bija ilgi pulsējuši sirdī, nu varēja pārtapt konkrētā vēstījumā, vienot un stiprināt tautas kolektīvo apziņu ceļā uz savas valsts atgūšanu. Jau padomju laikā trīs pieminēto komponistu dziesmas bija latviskās identitātes atgādinājums - nepārstāt ilgoties, sapņot, ar gara un mūzikas spēku iedvesmot cilvēkus gan ikdienā, gan domājot par tautas vienotību.

Tikmēr barikāžu dalībnieks, Biznesa augstskolas Turība absolvents Laimonis Veinšteins norāda: "Barikādes ir latviešu tautai nozīmīgs un vēstures lappusēs spilgti iezīmēts laiks - brīdis, kad cilvēki vienojās kopīgam mērķim, dienu un nakti sargājot savu Latviju! Liela kopības sajūta bija viens no galvenajiem virzītājspēkiem, uzsver viens no barikāžu dalībniekiem, Biznesa augstskolas Turība absolvents Laimonis Veinšteins. Tāpat viņš piebilst, ka tieši tādas vienotības un ticības kopīgam mērķim pietrūkst mūsdienu sabiedrībai."

no personīgā arhīva

Kopības sajūta kā galvenais virzītājspēks

Atceroties barikāžu notikumus, Laimonis uzsver: "Atskatoties uz pieredzēto no šodienas skatu punkta, izpratne par notikumiem ir citādāka. Toreiz lēmums piedalīties barikādēs bija kolektīvs un līdz galam neapzināts. Liela daļa no mums nespētu precīzi paskaidrot, kāpēc mēs gājām, bet visiem bija sajūta, ka tas ir vajadzīgs, ka ir jāiet un jāpulcējas! Liela kopības sajūta bija viens no galvenajiem virzītājspēkiem. Mūsdienās mēs katrs dzīvojam pārliecībā, ka esam neatkarīgi un brīvi, nemaz neapjaušot, cik lielā mērā mūs ietekmē apkārtējā vide, kas veido izpratni par valstī notiekošajiem procesiem.

Barikāžu notikumos piedalījās dažādi cilvēki, katrs nācis no savas vides, ar saviem uzskatiem un pārliecību. Lai gan Augstākās Padomes vadība cilvēkus aicināja nepulcēties, tam neviens nepakļāvās. Sākotnēji tā bija pašu iniciatīva - kāds bija kaut ko dzirdējis, cits redzējis - viss kopā radīja sajūtu, ka ir jārīkojas. Tā bija pārliecība, ka došanās uz barikādēm ir pareizā rīcība. Uzreiz pēc barikāžu notikumiem sāku dienēt jaunizveidotajā Patruļdienesta bataljonā jeb kā vēlāk mūs sāka dēvēt 1.Policijas bataljonā.1991. gadā 30. aprīlī Svētā Jēkaba katedrālē uzticību neatkarīgajai Latvijas valstij un tautai zvērēja 1. Policijas bataljona kaujinieki — pirmā bruņotā vienība, kas aizstāvēja valstiskās neatkarības atjaunošanas centienus. Vienībā dienēja motivēti cilvēki, kuri nacionālās neatkarības ideju un cīņu pret noziedzību uzskatīja par vienu no saviem galvenajiem pamatpienākumiem. Absolūtais vairākums no bataljona kaujiniekiem 1991. gada janvāra dienās atradās pie Latvijas Republikas Augstākās Padomes un Ministru padomes ēkas, pie televīzijas ēkas un torņa Zaķusalā, kā arī pie citiem svarīgiem objektiem. Liela daļa cilvēku barikāžu laikā bija paši par sevi, jo nebija ne konkrēta rīcības plāna, ne izveidotas struktūras. Pirmajās dienās darbība netika koordinēta, tikai pēc tam parādījās ēdināšanas un medicīnas punkti ievainotajiem. Viss notika lielas iniciatīvas rezultātā.

Neilgi pēc šaušanas Bastejkalnā saņēmām izsaukumu, ka Augstākās Padomes ēkas trešajā stāvā pulcējas bijušie armijnieki un specvienībās puiši. Tika veidota vienība, un es izmantoju iespēju, lai pieteiktos. Interesanti, ka mana profesija tolaik bija saistīta ar pavisam ko citu - biju elektriķis LPSR Kultūras ministrijas restaurācijas pārvaldes elektriķu brigādē, kuru vadīja mans tēvs. Vēlāk mūs iesauca par Baltajām beretēm, kā pretstatu OMON kaujiniekiem, kuri bija iesaukti par Melnajām beretēm. Neilgi pēc pieteikšanās sākās arī apmācības, dežūras un treniņi, dažkārt bija pat astoņi treniņi nedēļā. Paralēli tam tikām norīkoti Brīvības pieminekļa apsardzes posteņos, kā arī veikt citus svarīgus uzdevumus gan noziedzības apkarošanā, gan amatpersonu apsardzē.

Bailes neizjutām

Barikāžu dalībnieku noskaņojumu varētu raksturot kā pienākuma sajūtu - pienākumu pret neatkarīgu valsti, pienākumu pret sevi un līdzcilvēkiem. Protams arī pacilātība un patriotisms. Baiļu nebija, es tās neizjutu, iespējams, lielā kopības sajūta un apkārtējie notikumi tās nomāca.

Bailes sāku izjust bataljona sastāvā, kad 1991. gada 2. augustā PSRS desantnieku svētkos Jūrmalā sastapāmies aci pret aci ar OMON kaujiniekiem, kur katra mazākā provokācija varēja radīt ļoti negatīvas sekas. Patiesībā bailes sajutu tikai nākamajā dienā pēc notikušā, kad sāku aptvert to, kā viss varēja izvērsties. Kamēr neesi notikumu epicentrā, īsti neapzinies lietu nopietnību. Reālo situāciju apjauta tie, kuri jau kādreiz bija piedzīvojuši kara apstākļus. Negribētu teikt, ka bijām vieglprātīgi, noteikti nē, bet domāšana atšķīrās.

Barikādes vienoja dažādus iedzīvotāju slāņus

Pie ugunskuriem un smagās tehnikas ielenkumā sēdēja gan parasti strādnieki, lauksaimnieki un pārdevēji, gan uzņēmēji, ārsti un baņķieri. Valdīja liela kopības izjūta, neviens nešķiroja kāda kuram ietekme vai cik naudas makā - visiem bija vienots mērķis! Nebija nozīmes arī tam, kādā valodā runā un kas esi pēc tautības. Mūsdienu Latvijā ko tādu ir grūti iedomāties. Protams, arī toreiz bija cilvēki, kuri centās izmantot kopējos notikumus personiska labuma gūšanai, to mēs izmainīt nevaram.

Diemžēl, laikam ejot, mūsu sabiedrība ir sašķēlusies. Tā dzīvot nav pareizi! Mums ir jāciena savi līdzcilvēki un jāpalīdz vienam otram, lai kopīgi varētu augt. Mums jāatceras, ka svarīgākās vērtības ir tās, kuras par naudu nav iespējams nopirkt. Un vēl, mēs noteikti nedrīkstam ļauj aizmirst par šiem, mūsu tautai nozīmīgajiem, notikumiem. Par tiem ir jārunā, jāstāsta nākamajām paaudzēm. Tā ir daļa no vēstures. Taču vienlaikus mēs nedrīkstam spekulēt ar pagātni - mums jākļūst apzinīgākiem.

Saistībā ar 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres pasākumiem šodien vairākās Rīgas ielās tiks aizliegta transportlīdzekļu apstāšanās un stāvēšana, aģentūru LETA informēja Rīgas domes pārstāve Aira Šmelde.

Šie ierobežojumi no plkst.7 līdz plkst.10.30 tiks noteikti Rīgas II Meža kapu autostāvvietā, bet no plkst.7 līdz plkst.13.30 Aspazijas bulvāra kreisajā pusē, 50 metrus garā posmā no Kaļķu ielas virzienā uz Teātra ielu un Zigfrīda Annas Meierovica bulvāra labajā pusē, posmā no Kaļķu ielas līdz Smilšu ielai (parka pusē).

Tāpat tiks ierobežota vai nepieciešamības gadījumā slēgta transportlīdzekļu satiksme un gājēju kustība Gaujas ielas posmā no Čiekurkalna 1.garās līnijas līdz Rīgas II Meža kapiem, Doma laukumā, kā arī Zigfrīda Annas Meierovica bulvārī un Aspazijas bulvārī pie Brīvības laukuma, Brīvības laukumā un Bastejkalna parkā.