NRA secina: Oficiālā e-adrese ir jaunradīta e-neērtība

Iegūt oficiālo elektronisko adresi ir sarežģīti, neērti, un, ja šī procedūra netiks uzlabota, iedzīvotāji no šā valsts piedāvātā komunikācijas rīka pēc iespējas izvairīsies.

Galvenā problēma tā, ka ar banku autentifikācijas rīkiem, kas visiem citiem pakalpojumiem ir derīgi, adresi izveidot nevar, nepieciešams e-paraksts. Savukārt tā iegūšanu vai izvilkšanu no elektroniskās aizmirstības apgrūtina nepieciešamība instalēt datorā visādus atjauninājumus, atrast nez kur esošus karšu lasītājus, PIN un PUK kodus, un arī tad - pie rokas jābūt pasei, jo personas apliecība jeb ID karte nav gana laba adreses izveidošanai. Un tas nekas, ka personas apliecība ir valsts izsniegts oficiāls dokuments, kas ļauj apceļot teju visu pasauli. Elektroniskās adreses iegūšanai ar to nepietiek.

Tas nav nekāds stils

Latvijas Valsts radio un televīzijas centrs e-paraksta mājaslapas banerī uz reperu bildes uzrakstījis saukli Tas ir stils. Taču patiesībā šajā procedūrā nekā stilīga nav. Arhaiska un apgrūtinoša. Ne miņas no e-pakalpojumu galvenās jēgas - padarīt dzīvi ērtāku. Oficiālās e-adreses sākums ir tikpat neveiksmīgs kā savulaik e-parakstam.

Adreses ieviešanā primārās gan nav iedzīvotāju ērtības, bet efektīvāka valsts iestāžu saziņa ar iedzīvotājiem. Nosūtot pavēsti uz mājas adresi, nav nekādas garantijas, ka cilvēks to patiešām saņems. Varbūt viņš jau gadu dzīvo ārzemēs. Savukārt tīmeklī jebkurš ir pieejams faktiski visur un nepārtraukti. Ar šo oficiālo saraksti atbildība par nesaņemtu informāciju būs pilnīgi pārlikta uz saņēmēju.

Oficiālās elektroniskās adreses likumā tā mērķis formulēts šādi: nodrošināt drošu, efektīvu un kvalitatīvu elektronisko saziņu un elektronisko dokumentu apriti starp valsts iestādēm un privātpersonām.

Tiesa gan, ne visiem iedzīvotājiem un valsts vēstuļu saņēmēju grupām oficiālās elektroniskās adreses izmantošana ir obligāta. Parastais mirstīgais e-adresi no 1. janvāra drīkst ierīkot brīvprātīgā kārtā. Taču, ja eksperiments neizdosies, arī nav liela nelaime. Viņam adreses drīkst nebūt. Vismaz pagaidām likums to neprasa.

Obligāta tikai daļai

Oficiālā adrese ir obligāta, pirmkārt, valsts iestādēm. Vairākums savu e-adresi jau ieviesušas un lieto kopš pagājušā rudens. Ir gan arī daži izņēmumi, uz kuriem attiecas pārejas noteikumi un vēlāks termiņš. Tiesām, zvērinātiem tiesu izpildītājiem un maksātnespējas procesa administratoriem e-adrese obligāti jāsāk izmantot tikai no 2020. gada. Tas tādēļ, ka tiesu sistēmai ir pašai savi digitalizācijas projekti, kas vēlāk tiks sajūgti ar oficiālo e-adrešu sistēmu.

Otra grupa, kam jāievieš oficiālā adrese, ir «reģistros reģistrēti tiesību subjekti». Tie ir visu veidu uzņēmumi, biedrības, nodibinājumi, un arī viņiem e-adrese obligātā kārtā jālieto tikai no nākamā gada. Šobrīd to var darīt brīvprātīgi.

Eksperiments ar karavīriem

Ir tikai viena neliela iedzīvotāju grupa, ar ko valsts pārvalde nolēmusi paeksperimentēt nopietnāk. Tie ir rezerves karavīri. Viņiem ir dots tikai viens mēnesis brīvprātīgai oficiālās e-adreses izveidošanai, un tas jau ir sācies. Bet no 1. februāra oficiālajai adresei jābūt obligāti. Jāatgādina, ka rezerves karavīri ir tie Latvijas iedzīvotāji, kas atvaļinājušies no Latvijas armijas profesionālā dienesta vai Zemessardzes un ieskaitīti rezervē, lai tiktu izsaukti uz retām mācībām vai attiecīgi karošanu, pienākot x stundai.

Un viņiem jaunradīto e-neērtību nāksies pārbaudīt nekavējoties. Vienīgais mierinājums, ka soda sankcijas par nemācēšanu vai negribēšanu ierīkot oficiālo e-adresi nekur nav ierakstītas.

Aizsardzības ministrija pagaidām nav nākusi klajā ar kādiem lietderīgiem skaidrojumiem, kā šo procedūru paveikt ar mazākiem kreņķiem. Toties savā pieredzē oficiālās e-adreses iegūšanā padalījies neformālais militārais portāls Vara bungas, soli pa solim iepazīstot un atšķetinot dažādus sarežģījumus:

«Kopsavelkot iegūto pieredzi, secinu, ka galvenās problēmas sagādā ID kartes novecojušie sertifikāti, eID lasītāja neesamība, PMLP PIN iegūšana/atrašana, ja tāda nav vai nebija, programatūras atjaunošana līdz jaunākai versijai, tās iespējošana un tikai tad pašas obligātās e-adreses ģenerēšana.»

Sistēmu sola labot

Galvenā atbildīgā iestāde par oficiālās e-adreses ieviešanu valstī ir Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Jau tagad tiek secināts, ka sistēma attīstīsies un mainīsies. Elektronisko pakalpojumu nodaļas vadītājs Gatis Ozols atgādina, ka sākotnēji tika plānots piešķirt adresi katram Latvijas iedzīvotājam. Saeimā šī iecere tika nobremzēta, secinot, ka ne katram vajag un ne katrs mācēs ar to rīkoties. Taču pakāpeniski lietotāju loku ir domāts paplašināt. Būtu ērtāk, ja autentificēties e-adreses iegūšanai varētu ar banku rīkiem vai SMART-ID. Taču tie pagaidām nav izgājuši kvalifikācijas procedūru, ko pieprasa Eiropas Savienības regula. Un tādēļ izveidojusies situācija, ka vienus valsts pakalpojumus ar banku rīkiem iedzīvotāji var saņemt, jo konkrētās iestādes vadītājs tā nolēmis, bet citus pakalpojumus saņemt nevar. Un aplama šī situācija ir arī, raugoties no otras puses. Iegūstot smalkos valsts autentifikācijas rīkus - visādus e-parakstus, e-verķus, PIN un PUK kodus, kontam internetbankā piekļūt tāpat nav iespējams, jo bankas valsts autentifikāciju neatzīst.

Neraugoties uz acīm redzamajām problēmām, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija sirsnīgi reklamē jauno pakalpojumu:

«E-adrese ir ērtākais un izdevīgākais saziņas veids cilvēkiem ar valsti, jo tā nodrošina ātrāku, ērtāku un drošāku elektronisko dokumentu apriti starp valsts pārvaldi un privātpersonām.»

Tomēr praksē šķiet, ja vien tas nav jādara regulāri, vienkāršāk ir aiziet uz kādu kantori klātienē, nekā mocīties ar jaunieviesto e-neērtību attālināti.