Desmitiem pazudušu suņu savu saimnieku muļķības dēļ un desmiti neatrastu suņu, jo tā vietā, lai nolasītu mikročipus un piezvanītu saimniekiem, policija viņus piegādā patversmēs, un tur jau pazudušais dzīvnieks kļūst par pliku biznesa sastāvdaļu. Kurš samaksā – tas savāc. Jaungada uguņošana daudzās ģimenēs atnesusi lielus kreņķus.
Lieli suņi, mazi suņi laukos un pilsētās, sabijušies no uguņošanas, izrāvušies no saitēm un pamukuši tik tālu, ka nemāk vairs tikt atpakaļ. Pilns feisbuks ar paziņojumiem pieraudāts. Un tikpat daudz ziņojumu par atrastiem un pieklīdušiem dukšiem. Tā notiek katru gadu. Veterinārārsti atzīst, ka dzīvnieku turēšanas kultūra joprojām ir zema. Saimnieki zina, ka šaus visās malās, taču savus dzīvniekus nepasargā. Dažs paņem līdzi skatīties svētku salūtu. Un šādas kļūdas pieļauj pat šķietami profesionāļi. Patversme Ulubele Vecgada dienā, kad rībēja jau visās malās, ļāva brīvprātīgajiem staidzināt suņus un tagad meklē savu takšu kucīti.
Tomēr problēma nav tikai saimnieku pusē. Jau pāris gadus Latvijā ir obligāta suņu mikročipēšana, un šobrīd reģistrā ir ierakstīti 124 963 suņi. Tas ir ļoti liels skaitlis. Pēc Zemkopības ministrijas aplēsēm, Latvijā kopumā varētu būt ap 150 000 suņu, tātad lielākā daļa jau ir čipēti. Taču valsts un pašvaldību institūcijas pilnvērtīgi neizmanto reģistra sniegtās iespējas. Pēc tā varētu gan kontrolēt suņu nodevu nomaksu, gan operatīvi meklēt saimniekus pazudušajiem suņiem, bet praksē tas netiek darīts. Pat par pazušanu netiek ziņots. Svētku dienās reģistrā tika izdarītas vien trīs atzīmes par suņu pazušanu. Un informācija par šādu iespēju arī nekā netiek izplatīta. Pat nodibinājuma Dzīvnieku policija pamācībā pazuduša suņa meklēšanā nav minēts, ka par mīluļa pazušanu nekavējoties jāinformē reģistrs, jo tad, piemēram, policija, vetārsts vai patversme pēc čipa uzreiz nolasīs, ka šis suns tiek meklēts, nevis ir bezsaimnieka klaidonis.
Jāatgādina gan, ka ar suņu obligātās čipēšanas ieviešanu Latvijā jau no paša sākuma gāja kā pa celmiem. Termiņus arvien atlika. Te bagāti zemnieki iebilda, jo čipēšana viņiem šķita par dārgu, te patversmes meklēja visādas atrunas, jo jebkāda kontrole ierobežo iespējas šeptēties ar ziedojumiem un pašvaldību naudām. Nu kurš gan bez čipa spēj izsekot visiem bezsaimnieka dukšiem un muriem. Kad arī šis diskusiju posms tika pārdzīvots, izrādījās, ka čipēšana un reģistrēšana absurdā kārtā atstātas kā divas nodalītas darbības, un liela daļa īpašnieku nemaz nesaprot, ka čipa ievadīšana savam mīlulim ir tikai puse no saimnieka pienākuma. Suns ne tikai jāčipē, bet arī jāieraksta Lauksaimniecības datu centra Mājas (istabas) dzīvnieku reģistrā: čipa numurs, dzīvnieka un saimnieka vārds, adrese un tālruņa numurs. Vetārsti to izdara par nelielu atlīdzību, bet tiklab to var izdarīt arī pats saimnieks. Taču par reģistrāciju nekādā ziņā nedrīkst aizmirst, jo bez tās sunim zem ādas ievadītais čips ir vienkārši bezjēdzīgs svešķermenis. Ja suns ir reģistrā, viņa iespējas atrast savu veco saimnieku ir lielākas pat tad, ja policija viņu atdod patversmei.
